Ebreju izglītība Latvijā parlamentārās republikas 20-tos gados

Autori: Anna Kopeloviča, Leonards Žukovs

1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Sākās jaunas izglītības sistēmas izveide. Tā atspoguļojās 1919.gada 8.decembrī Satversmes sapulces pieņemtajā likumā „Par Latvijas izglītības iestādēm”.(1)

Pieņemtais likums bija progresīvākais Eiropā. Tas deva iespējas saņemt izglītību mazākumtautību bērniem dzimtajā valodā.

Pie LR IM tika izveidots Mazākumtautību departaments, kurā kā nodaļas darbojās dažādu mazākumtautību izglītības pārvaldes: krievu, ebreju, vācu, poļu un baltkrievu.

Savā pētījumā autori analizē tikai ebreju izglītības pārvaldes darbību. Ar MK lēmumu no 1919.gada 24.decembra par pārvaldes priekšnieku tika iecelts J.Landaus.(2) Par J.Landausa vietnieku izglītības ministrs K.Kasparsons 1920.gada 1.martā iecēla V.Polozkoju.(3)

Ebreju izglītības pārvaldes uzdevums bija atbilstoši valsts likumiem organizēt un kontrolēt ebreju izglītības un kultūras jautājumus.

Pārvaldes pārziņā 1921.gada augustā atradās 31 pilsētas pamatskola, l pilsētas vidusskola, 2 valsts vidusskolas, 16 privātas pamatskolas un 5 privātas vidusskolas, ebreju konservatorija, ebreju pedagoģiskais institūts, ebreju Tautas augstskola, ebreju Dramatiskā studija, 2 mācību darbnīcas un dažādi kursi idiša un ivrita valodā un vēsturē. (4)

Veidojoties mazākumtautību skolām, radās aktuāla problēma, ko īsti uzskatīt par ebreju skolu? Šo jautājumu apsprieda 1920.gada 24.februārī Ebreju izglītības pārvaldes izveidotā padome, kuras sastāvā ietilpa J.Landaus, Gotlibs, Joffe, Vasermans un ebreju skolotāju savienības „Moria” pārstāvis Garančiks. J.Landaus izvirzīja tēzi, ka skolas piederību Ebreju izglītības pārvaldei nosaka nevis mācību valoda, bet lielākās skolēnu daļas nacionālā piederība. Padome izvirzīja prasību - skolas, kurās lielākais skolēnu skaits ir ebreji, jāpakļauj Ebreju izglītības pārvaldei un jāieved mācību plānā ebreju valoda, vēsture un kultūra.
Padomes izvirzītās prasības sadūrās ar krievu izglītības pārvaldes (vadītāja D.Lišina) interesēm. Šinī jautājumā ilgstoši turpinājās diskusijas. Jautājumu, kurā skolā mācīsies bērns, izšķīra bērna vecāki.(5)

Saskaņā ar Ebreju izglītības pārvaldes lēmumu Nr.880 no 1922.gada 6.maija visām skolām, kas tiek uzturētas no valsts, pilsētas, pašvaldības un kuras atrodas Ebreju izglītības pārvaldes pārziņā, mācību valodai jābūt ebreju valodai (ivrits vai idišs). Cita mācību valoda (neebreju) pieļaujama kā pagaidu variants. Tas attiecas arī uz kancelejas valodu sarakstē ar Ebreju izglītības pārvaldi.(6)

Ebreju skolu atvēršana izvirzīja skolotāju sagatavošanas problēmu - bija jūtams ļoti liels skolotāju trūkums.

1920.gada vasarā no 27.jūnija līdz 27.augustam Ebreju izglītības pārvalde noorganizēja skolotājiem 2 mēnešu kursus Rīgā. To programmā ietilpa psiholoģija, pedagoģija, didaktika, matemātikas, vēstures, dabas zinātņu, Latvijas ģeogrāfijas, ebreju priekšmetu (vēsture, kultūra), latviešu valoda, ebreju valodas, ģimnastikas, dziedāšanas un zīmēšanas metodikas. Kopā kursos tika nolasītas 497 lekcijas.(7)

Apspriežot skolotāju sagatavošanas gaitu, Ebreju izglītības pārvaldes padomē 1920.gada 26.septembrī, J.Landaus konstatēja, ka vasaras kursi nav efektīvi, nepieciešami ilglaicīgie kursi (skolotāju seminārs).(8)

IM Mazākumtautību departamenta Ebreju izglītības pārvalde 1921./22.māc.gadā noorganizēja Valsts viengadīgos ebreju pedagoģiskos kursus. Tos pabeidzot, bija jākārto pārbaudījumi (mutiski un rakstiski) sekojošos mācību priekšmetos: latviešu valodā, senebreju valodā (ivrits), ebreju vēsturē, ebreju valodā (idišs), dzimtajās valodās, matemātikas, dabas zinātnes, ģeogrāfijas (Latvijas un vispārējās), vēstures metodikā, vispārīgā psiholoģijā, pedagoģiskajā psiholoģijā, pedagoģijas vēsturē.

Lai saņemtu apliecību, kursantam bija vēl obligāti jāpiedalās noteikta skaita paraugstundās, jānoklausās lekcijas dziedāšanā, vingrošanā, fiziskajā audzināšanā, rokdarbos, zīmēšanā, skolas higiēnā.

Senebreju un ebreju valodā kursanti dalījās trijās grupās pēc valodas zināšanas līmeņa. (9)

1922.gadā bija organizēti arī 2-gadīgie ebreju pedagoģiskie kursi. Bija ieviesta stingra kursu nodarbību apmeklētāju uzskaite. Kursos lekcijas lasīja S.Gers, H.Gurevičs, M.Lesins u.c. Kursus beidzot, kārtoja eksāmenus, tajā skaitā, idiša un ivrita valodā mutiski un rakstiski, ebreju vēsturē, Bībelē. Otrā kursa klausītājiem bija obligāti jānovada ne mazāk par divām paraugstundām. Sākot ar 1922.gadu, kursos lekcijas latviešu valodā lasīja N.Klēģeris.(10) Pēckara periodā LU Pedagoģijas katedras docents.

Kursu organizēšanā radīja grūtības kvalificētu lektoru trūkums. Arhīva materiālos (piem., F 2125, 4.apr., 435.1., 85.lp.) bieži atrodami fakti, ka Ebreju izglītības pārvalde lūdza izglītības ministram un iekšlietu ministram atļaut ievērojamākajiem speciālistiem ar citu pavalstniecību strādāt kursos. Atļauja arī tika dota.
1921.gada 8.februārī sanāca komisija, lai izveidotu Ebreju pedagoģisko institūtu Latvijā. Komisiju vadīja Mazākumtautības departamenta Ebreju izglītības pārvaldes priekšnieks J.Landaus. Viņš ziņoja par to, ka institūts var būt atvērts, ja tajā būs vismaz 30 klausītāji. Komisija ievēlēja par institūta rektora vietas izpildītāju profesoru M.Lazersonu. Viņš izveidoja grupu cilvēku, kuru uzdevums bija izstrādāt institūta statūtus, mācību programmas un atrast vajadzīgos mācību spēkus.

Statūtos bija formulēts institūta mērķis - sagatavot skolotājus ebreju vidējām mācību iestādēm. Institūtā paredzēja divas nodaļas: pamatskolas un speciālo nodaļa, kurā bija iecerētas divas fakultātes: vēstures un filoloģijas, kā arī fizikas un matemātikas.

Pamatskolas nodaļā ieteica šādus mācību priekšmetus: ievads filozofijā, ievads sabiedriskajās zinātnēs, ievads politekonomijā, bioloģijas pamati, Latvijas ģeogrāfija, Latvijas vēsture, latviešu valoda, latviešu literatūra, svešvaloda, vispārīgā psiholoģija, ētika, pedagoģijas vēsture, pedagoģija, pedagoģiskā psiholoģija, eksperimentālā psiholoģija, skolvadība, higiēna, psihopatoloģija un daudzu mācību priekšmetu metodikas.

Pie institūta darbojās skolotāju kursi un arī Tautas universitāte. Institūts strādāja no 16.00 - 21.00 no svētdienas līdz piektdienai.

Jāatzīmē, ka institūtā lekcijas pedagoģijā un didaktikā, latviešu valodas metodikā un pedagoģijas vēsturē lasīja K.Dēķens. Lektoru sarakstos atrodams arī A.Dauges vārds. (11)

Bija priekšlikumi, pirmkārt, atvērt pie institūta Psiholoģijas kabinetu ar 3 istabām: vienu - eksperimentam nepieciešamām iekārtām, otru - grupu darbam ar statistiskām metodēm, trešo - redzes sajūtu izpētei. Otrkārt, jāizveido mācību iestādei atbilstoša bibliotēka. Treškārt, atvērt eksperimentālo bērnudārzu ar četrām vecuma grupām: 4-5g., 5-6., 6-7., 7-8.gadu vecuma bērniem. Katrai grupai jāsagatavo audzinātāji. Katrā bērnudārza grupā rindas kārtībā dežurē pedagoģiskā institūta klausītāji. Dežurējošo uzdevums bija rakstīt dienasgrāmatas, raksturot bērnus un sastādīt atskaiti par savu darbu.(12)

Pedagoģiskā institūta zinātniskai ievirzei bija arī savi pretinieki. Pretrunas īpaši parādījās Latvijas ebreju kopienas konferencē 1921.gadā, kad tika apspriests jautājums par IM Mazākumtautību departamenta Ebreju izglītības pārvaldes darbu.

Institūta rektors M.Lazarsons nevarēja pieņemt ortodoksālu kritiku. Ja pieņemtu viņu ieteikumus, institūts pārvērstos par elementārās skolas kopiju, kurā katra kritiska doma tiek uzskatīta par „indi”.

Tā kā Ebreju izglītības pārvalde neatbalstīja rektoru M.Lazarsonu, viņš, neatkāpjoties no institūta izstrādātajiem statūtiem (14 §), no sava amata aizgāja.(13)
1926./27.mācību gadā Ebreju skolotāju biedrība „Hamore” atvēra Latvijā ebreju Frebelisko institūtu. Par tā direktoru strādāja L.Mihelsons. Institūta uzturēšanai Latvijas Saeima atvēlēja 3000 latus. Vēlāk institūts tika pārdēvēts par Ebreju Frebeļa institūtu Rīgā - 1928.gadā institūts atradās Rīgā, Lāčplēša ielā 141*. Tajā mācīja šādus mācību priekšmetus: ivrit valoda, ebreju vēsture, sociālā pedagoģija, vispārīgā un bērnu psiholoģija, bērnu higiēna, ritmika, dziedāšana, zīmēšana, rokdarbi, rēķināšanas metodika, dabaszinības. Kopējais stundu skaits nedēļā bija 36 stundas.(14)

Frebeļa institūtā mācījās sievietes. Insitūta darbība bija lietderīga. Tā absolventes strādāja bērnudārzos un pirmsskolās.

Ebreju izglītības pārvalde 1929.gada 4.februārī pieprasīja institūtam paskaidrojumu, kādēļ mācības nenotiek valsts valodā, kā tas bija paredzēts statūtos. Ar atbildi mācību iestāde kavējās, tāpēc pārvalde atgādināja un lūdza paziņot, kāds stāvoklis ir ar latviešu mācību valodas ieviešanu.(15)

Mūsuprāt, lai gan institūta statūtos bija paredzēts mācīt valsts valodā, 20-tajos gados to izdarīt bija grūti skolotāju dēļ, kas varētu mācīt latviešu valodā, kā arī ebreju ģimenes valoda tajā laikā lielākoties bija krievu un idiša valoda.

Ebreju izglītības pārvaldes pārziņā strādāja kā bērnudārzi, tā arī pirmsskolas, pamatskolas, dažas amata skolas un vidējās mācību iestādes. Pirmsskolas, pamatskolas un arī vidējās mācību iestādes bija gan valsts, pašvaldību, gan privātas iestādes.

Tabula Nr. l

Latvijas IM Mazākumtautību departamenta Ebreju izglītības pārvaldes pārziņā esošās pamatskolas, pirmsskolas un bērnudārzi 1929./30.māc.gadā (16)
 

Raksta beigās (skat.pielikumu Nr. 1) dots pārskats par skolām un to pārziņiem, skolēnu un skolotāju skaitu mācību iestādēs 1929./30.mācību gadā.
Pārskatā redzams, ka ebreju mācību iestādes organizēja gan pašvaldības, gan ebreju sabiedriskās biedrības (piem., ebreju skolotāju biedrība „Hamore”), gan privātpersonas (piem., I.Rauhsvargers, E.Sallmans, J.Landaus u.c.)

J.Landausa pedagoģiski organizatoriskā darbība izpaudās ne tikai Ebreju izglītības pārvaldes valdība, bet tā saistās arī ar vidējām mācību iestādēm. Interesi izraisa viņa līdzdalība ebreju ģimnāzijas un reālskolas izveidē un darbībā.

Sniedzam īsu ieskatu par šis mācību iestādes vēsturi līdz 1924.gada beigām.

Krievijā pastāvošā procentu norma ebreju uzņemšanai vispārizglītojošās skolās atstāja daudzus ebreju bērnus ārpus skolas. Vakances ieguva pat ar nelegāliem maksājumiem. Ebreju bērni skolas naudu maksāja dubulti.

1908.gadā J.Landaus iesniedza biedrībā projektu - atvērt ģimnāziju tikai ebrejiem Rīgā. Biedrībā iesniegumu uzņēma ar sajūsmu, bet šaubījās, vai mācību apgabala kurators tam piekritīs.

Izrādījās, ka tādu atļauju jau 1907.gada 21.jūnijā bijā saņēmis N.Rivošs, bet līdzekļu trūkuma dēļ to praktiski nerealizēja.

J.Landaus solīja atrast finanses. Rezultāti izpalika. Skolu atvēra 1908.gada rudenī pats N.Rivošs par saviem līdzekļiem. Sākumā ģimnāzijā atvēra 2 sagatavošanas un 2 pirmās klases. Skolēnu skaits 1908./1909.mācību gadā bija tikai ap 40. Tie nevarēja apmaksāt skolas izdevumus, tāpēc Rivošs to slēdza. Tam nepiekrita J.Landaus un pārņēma ģimnāziju savā vadībā.

Ar 1909./10.mācību gadu mācības ģimnāzijā turpinājās. To vadīja O.Ekerle, pieredzējis pedagogs. Mācību apgabalā skolai bija prestižs.

Vēloties kopā ar vispārīgo izglītību nodrošināt arī nacionālo, J.Landaus lūdza Rīgas mācību apgabala kuratoru atļaut bez divām stundām nedēļā ticības mācībai vēl 6 stundas nedēļā ebreju mācību priekšmetiem: ebreju kultūra, valoda, literatūra un tautas vēsture. Kad pēc pusotra gada bija saņemta atļauja, īpaša komisija (M.Berlins, V.Polozkijs, rakstnieks Tavejevs, E.Šalits u.c.) sāka izstrādāt programmu atļautiem mācību priekšmetiem.

Interesanti, ka sakarā ar skolēnu dažādu līmeņa zināšanām ebreju priekšmetos ieviesa mācības grupās.

1916.gadā jau gaidīja pirmo izlaidumu. Diemžēl, to izjauca ģimnāzijas evakuācija uz Jurjevu (mūsdienās Tartu). Tur ģimnāzija nestrādāja. Bija ierīkots tikai informācijas centrs sakaru uzturēšanai ar skolēniem un skolotājiem, kuri bija izklīduši pa visu Krieviju.

1918.gadā ģimnāzija atgriezās Rīgā. Atgriezās ari daudzi skolēni un skolotāji. Mācību iestādes darbs atsākās 1919.gada janvārī. Paralēli ģimnāzijai atvēra arī reālskolu.

1919.gadā boļševiki nacionalizēja skolu un līdz maijam tā funkcionēja kā 44.skola.

1919.gada beigās skola iekļāvās Ebreju izglītības pārvaldes pārziņā. Lai gan mācības vispārizglītojošos priekšmetos notika krievu valodā, toties skolā saglabājās nacionālais gars.(l 7)

1924.gadā savas darbības 5 gadu jubileju svinēja arī Ebreju izglītības pārvalde, saņemot daudzus apsveikumus. Atbildot uz Valsts Prezidenta apsveikumu, Ebreju izglītības pārvalde rakstīja: „Mazākuma tautību kultūras autonomijas 5 gadu pastāvēšanas dienā Ebreju izglītības pārvalde izsaka Jums, Prezidenta kungs, apmierinātības jūtas, ka mūsu valsts piešķīrusi katrai viņu apdzīvojošai nācijai iespēju ierīkot un vadīt savas kulturālās iestādes saskaņā ar viņas ideāliem”.(18)

Ebreju izglītības pārvaldes pārziņā atradās ari ebreju kultūras dzīve. Dažkārt par to rūpējās ebreju sabiedriskās biedrības, piem., Ebreju zinātnes un mākslas veicināšanas biedrība Latvijā. Minētā biedrība bija iniciatore Ebreju Tautas konservatorijas atvēršanai 1921.gada 19.janvārī, izstrādājot tās statūtus.
Konservatorijā darbojās ebreju mūzikas klase (reliģiskās un laicīgās mūzikas), kora klase. Lasīja lekcijas ebreju mūzikas vēsturē, senebreju tautas literatūrā un ebreju folklorā, ebreju domāšanas psiholoģijā, kultūras vēsturē. Lekcijas lasīja arī par dažādām reliģiskām kustībām ebreju vidū, īpaši uzsverot hasidismu**. Mācību procesā uzmanību pievērsa senebreju valodas apguvei.

Tautas konservatoriju vadīja S.Rozevskis un tā atradās Pauluči ielā 11, dz.3 un 18., dz 5. Mācības apmeklēja 290 klausītāji.(19)

Bez Tautas konservatorijas 20.gs.20-tos gados darbojās arī ebreju dramatiskā studija un amatnieku darbnīcas.(20)

Rakstā ietvertais materiāls ir, mūsuprāt, tikai sākums plašākai minoritāšu izglītības izpētei Latvijā līdz 1934.gadam. Tālākai jautājuma izpētei nepieciešamas dziļākas zināšanas ivrita un idiša valodās.

Mēs tikai centāmies analizēt Ebreju izglītības pārvaldes darbu ebreju izglītošanā un nacionālās kultūras vērtību saglabāšanā. Pagātnes vēstures izpēte, mūsuprāt, ir pamats izglītības un kultūras risinājumiem nākotnē.

Izmantotie arhīva materiāli

1. Likumu un valdības rīkojumu krājums. 13.burtn., 1919.
2. F 2125, 4.apr., 1.1.,21.lp.
3. F 2125, 4.apr., 1.1., 57.1p.
4. F 2125, 4.apr., 2.1., 267.Ip.
5. F2125, 4.apr., 29.1., l.-8.1p.
6. F 2125, 4.apr., 17.1., 128.Ip.
7. F2125, 4.apr., 1.1., 210.Ip.
8. F2125, 4.apr., 29.1., 24.Ip.
9. F2125, 4.apr., 2.1.,230.Ip.
10. F 2125, 4.apr., 435.1.,426.lp.
11. F 2125, 4.apr., 435.1., 21.un 23.Ip.
12. F 2125, 4.apr., 435.L, 115.1p.
13. F 2125, 4.apr., 435.1., 107.-109.Ip.
14. F 2125, 4.apr., 460.1., 40.Ip.
15. F2125, 4.apr., 460.1., 59.1p.
16. F 2125, 4.apr., 45.1.
17. F 2125, 4.apr., 555.1., 37.-38.Ip.
18. F 2125, 4.apr., 555.1., 6.1p.
19. F2125, 4.apr., 433.L, 2.-10.1p.
20. F2125, 4.apr., 2.1.,267.Ip.

Redaktora piezīmes

* Šobrīd šajā namā (Rīgā, Lāčplēša ielā 141) atrodas Habad Ļubavič pamatskola, kura tika dibināta 1995.gada 1.septembrī. Vairāk skat.: Dribins Leo. Ebreji Latvijā. Rīga: SIA “Elpa”. 2002. 142.lpp.
Habad Ļubavič kustība ir viens no hasīdisma novirzieniem. Vairāk par šo kustību Latvijā
var lasīt pētījumā – Gogina Olga. Habads – kustības vēsture un filozofija. Ebreju tradīcija. Rabīna Mehahema Barkahana redakcija. Rīga: „Šamir”. 2006.
** Hasīdisms (no termina „hasid”- dievbijīgais) – ortodoksālo jūdu reliģiskā kustība, kuras pamatā ir emocionāla kalpošana Dievam un mistiska mācība. Hasīdisma pirmsākumi meklējami 18.gs. Polijā. Mūsdienās hasīdisma lielākie centri atrodas ASV un Izraēlā.

Pielikums Nr. l
IM Ebreju izglītības pārvalde
Pārskati par pamat-, pirmskolu un bērnudārzu sastāvu un darbību
1929./30.m.g.