Limbažu pilsētas ebreji 30. gadu beigās līdz 1944. gadam - laikabiedru atmiņās

Autors: Agnese Bediķe, LU Vēstures un Filozofijas fakultāte, 2000

K.Ulmaņa autoritārā režīma pēdējie gadi laikabiedru atmiņās Limbažos iezīmējas ar mierīgu līdzāspastāvēšanu. Pilsētā paralēli dzīvoja izteikti divu tautību pārstāvji: latvieši un ebreji, daudz mazāk bija vācbaltiešu, krievu, bet čigānu pilsētas teritorijā tikpat kā nebija.

Ebreju, kā atzīst vairāki pilsētnieki, Limbažos bija daudz, taču, iepazīstoties tuvāk ar statistiku, kļūst skaidrs, ka tas ir tikai šķietami. To noteica tas, ka ebreji bija visnotaļ sabiedriski aktīvi uzņēmēji un namīpašnieki, kas savu dzīvi koncentrēja pilsētas centrā un tā tuvumā esošajās ielās. Limbažu pilsēta bija salīdzinoši maza, pēc 1897.gada tautas skaitīšanas datiem Limbažu pilsētā tika reģistrēti 2412 iedzīvotāji, kas 1935.gadā sasniedza 2873,5 cilvēkus un nemainījās līdz pat 1939.gadam, kad tiek minēti 2,8 tūkstoši iedzīvotāju. 1897.gada tautas skaitīšana Vidzemes guberņā (Valmierā, Valkā, Alūksnē, Limbažos) kopā reģistrēja 4606 ebrejus, uz 1935.gadu Vidzemē, ārpus Rīgas tiek reģistrēti 2500 ebreji, Limbažu pilsētā uz 1935.gadu bija 100 ebreji, kas sastādīja 3,48% pilsētas iedzīvotāju. Ebreji bija neatņemama pilsētas sastāvdaļa, uz latviešu fona tie izcēlās ar savām saimnieciskajām aktivitātēm. Limbažos izteiktākās bija trīs ebreju ģimenes, kuras visbiežāk tiek pieminētas pilsētnieku atmiņās.

Kocēnu ģimene, kuru visbiežāk atceras kā namīpašniekus Jūras un Dārza ielās. Pēc tam, kad tika nopostīta ebreju sinagoga Prūšu mājas pagalmā (maza koka mājiņa), tieši Kocēnu mājas pirmajā stāvā (uz Dārza ielas), tika ierīkota ebreju lūgšanu telpa, kur tika svinēti reliģiskie svētki un noturētas kopienas sapulces. Kā rabīnu Limbažos min kādu Levisonu*, kurš pilsētā bijis visnotaļ cienījams un respektējams vīrs. Levisonu ģimenei piederējis arī veikals, netālu no pilsētas tirgus laukuma (t.s. Bazāra). Latviešu bērniem bijis stingri noliegts traucēt un trokšņot pie Kocēnu nama logiem, kad notika ebreju pulcēšanās, kas tika arī ievērots.

Beļinku ģimenei piederējis jauno apavu veikals, pie Beļinka strādāja latviešu kurpnieks Jānis Ūdris. Kā atceras viņa meita, veikala īpašnieks vienmēr atcerējies savu kurpnieku ebreju reliģiskajos svētkos, piemēram, Lieldienās nesis macu**.

Audumu un gatavo apģērbu veikals piederējis Šolomiem, kas atradies toreiz aizsargu mītnes (tagad pilsētas domes) pirmajā stāvā. Šoloms izcēlās ar to, ka preci pārdeva uz vekseli, bet atsevišķos gadījumos pat uz goda vārda. Pilsētā ebrejiem bija arī pulksteņdarbnīca, gaļas veikals, skārdnieka darbnīca, kuras īpašnieks Hirsons, pirms vācu ienākšanas Limbažos, paguva aizbēgt līdzi sarkanajai armijai uz Krieviju. Tāpat pilsētā darbojies ebreja Frišera zobārstniecības kabinets. Kā atceras Mērija Linde, zobārsts Frišers vācu laikos paguvis Rīgā izglābties.

Faktiski visi ebreju veikali koncentrējās pilsētas centrā Jūras ielā un pie kādreizējā tirgus laukuma, bet dzīvoja un Dievu lūdza klusākajā Dārza ielā. Viņi aktīvi iesaistījās pilsētas sabiedriskajā dzīvē, darbojās Saviesīgajā biedrībā, ugunsdzēsējos, aizsargu organizācijā u.c. Šoloma dēls bijis ļoti labs futbolists pilsētas komandā. Skolā bērni mācījās kopā - latvieši, ebreji, krievi, vācbaltieši u.c., visi mācījās latviešu valodu un apguva vienādus mācību priekšmetus, izņemot ticības mācību, kurā ebreju bērni nepiedalījās un sestdienās*** viņiem nav bijis jāapmeklē skolu, citādi atšķirību nav bijis. Skolās bērni viens otru nešķirojuši pēc tautības, bijuši draudzīgi. Daudzi domā, ka šeit liela loma bijusi skolas formai, kas disciplinēja un neļāva daudz atšķirties turīgākam no trūcīgāka.

Pilsētnieki atceras ari kādu vecu ebreju, kurš braucis ar savu zirgu pajūgu pa pilsētu un tuvākajām lauku mājām. Viņš iemainījis māla ievārījuma burciņas un puķu podiņus pret vecām drēbēm, zosu, vistu spalvām un zirgu astriem, ko pilsētnieki labprāt atdeva, atbrīvojoties no nevajadzīgām lietām.

Ebreju kapi atradās kopējā Limbažu pilsētas luterāņu kapsētā. Ebreji savu kapu teritoriju norobežoja ar nelielu akmens iežogojumu****. Tajā atradies arī neliels koka namiņš mirušā izvadīšanai*****. Tagad, aplūkojot ebreju kapu novietojumu, šķiet savdabīgi tas, ka pretēji visām tradīcijām, pilsētas ebrejiem, ejot uz kapiem, bija jāšķērso upīte "Donaviņa"******, kas savieno Lielezeru ar Dūķezeru. Pie tam pavasaros upīte pārplūda un ceļš uz kapiem pa koka tiltiņu bijis jāveic nereti ejot pa ūdeni. Šodien ebreju kapu teritorija ir saglabājusies, protams, postīta un daļēji aizaugusi, bet ir saglabājušies vairāki kapu pieminekļi ar uzrakstiem, kuri nav apzināti, un arī Limbažu novadpētniecības muzejā nav ziņu par tur apglabātajiem ebrejiem.

Līdz pat sarkanās armijas ienākšanai 1940.gada vasarā, pilsētā nebija jebkāda attieksmes maiņa pret ebrejiem, par to liecina arī cilvēku atmiņas. Tāda situācija saglabājās līdz pat vācu armijas ienākšanai pilsētā. Padomju varas laikā, aizsākoties nacionalizācijai, vienādi cieta kā latviešu, tā ebreju uzņēmēji.

Aplūkojot pieejamo informāciju, visgrūtāk, manuprāt, ir izvērtēt notikumus Limbažos 1941.gadā no 4. līdz 6. jūlijam. Limbažos 1941.gada jūlija pirmajās dienās notika smagas cīņas starp vietējiem Limbažu aizstāvjiem (aizsargiem) un sarkanās armijas daļām, kas lēnām atkāpās. Kā atceras J.Golvers, 4.jūlijā Limbažus atbrīvoja, bet vācu armija vēl neienāca. Jau 5.jūlijā, pirms vācu spēku parādīšanās, esot notikuši ebreju aresti. Taču šī informācija ir pretrunīga, jo citi limbažnieki apgalvo, ka ebrejus apcietināja tikai tad, kad ienāca vācu spēki, bet skaidrs ir tas, ka šie aresti notika ne vēlāk kā 5.-6.jūlijā. To apstiprina pilsētnieku atmiņas, bez tam 6.jūlijā vācu armijas daļas iegāja jau Valmierā. Tanī pat laikā sāka laupīt ebreju dzīvokļus. Kā vienu no līdzdalībniekiem J.Golvers min Limbažu pilsētas policijas priekšnieku Lubavu un bijušos aizsargu vadītājus. Kā atzīst Golvers, gāja baumas, ka ar ebreju arestiem bijis sakars arī kādam Keselim. Taču nav nekādu pierādījumu attiecībā uz šiem cilvēkiem. Aizejot krievu armijai, paguva aizbēgt, domājams, kādi pārdesmit ebreji. Tā izglābās Kocēnu ģimenes vidējā meita un dēls Maksis, divi bērni (meitas) palika Limbažos un tika iznīcināti. Izglābās jau minētais skārdnieks Hišons ar ģimeni, kurš atgriezās pilsētā līdz ar padomju varu u.c. Bēgļu gaitās devās ļoti maz ebreju, jo kā atzīst cilvēki, nebija pārliecības un informācijas, ka varētu notikt kas tāds, kas sekoja 1941.gada jūlijā un vēl rudenī. Ja arī notika ebreju aresti pirms vācu ienākšanas, tad nekādā gadījumā nav pamata runāt par jebkādu ebreju šaušanu. Ienākot vācu armijai, sākās masveida aresti ne tikai ebreju, bet arī latviešu vidū, pie tam nebija pamats runāt par ebreju sadarbību ar padomju varu Limbažos.

Kā atceras limbažnieki, vietējie ebreji nebija ne pie kā vainīgi. Kā atzīst J.Golvers, nebija tiešu apsūdzību, nebija tiesu, notika vienkārša patvaļīga iznīcināšana. Vienīgā tiesas prāva t.s. "virsnieku tiesa" notika virsleitnanta Lombarda lietā, kurš Limbažos dzīvoja tikai vasarās, bet pats bija Valmieras viesnīcnieka Lombarda dēls (viņam tika piespriests nāvessods).

Sākotnēji apcietinātos sadzina Limbažu geto, tagadējā Limbažu novadpētniecības muzeja pagrabos, iespējams arī netālu esošajā zviedru baznīcā. Vienīgais apcietināšanas iemesls faktiski bija ierakstīts dokumentos, kas norādīja tautību. Ebrejiem aizliedza līdzdalību saviesīgos pasākumos, viņus dzina netīrākajos sabiedriskajos darbos vācu labā. Ebrejiem bija atļauts pārvietoties tikai pa t.s. rensteli, ne pa trotuāru un bija jānēsā dzeltenā sešstūru zvaigzne - lielāka uz muguras, bet mazāka uz krūtīm. Kā atceras Velta Liepiņa, sākoties masveida arestiem, vecais Kocens Šapse lūdzis savu kaimiņu Anšmitu glābt jaunāko meitu Anniņu, bet tas nebija iespējams. Pilsēta bija maza, kā saka, visi par visiem visu zināja. No pilsēta palikušajiem neizglābās neviens ebrejs. Kocēnu arestēja ar viltību, viņam stāstīja, ka vedīšot uz Izraēlu, tad viņš izracis dārzā noglabātos ietaupījumus, kas līdz ar viņu pašu un ģimeni nonāca vācu rokās. Kocēnu manta vēlāk parādījās limbažnieku mājās, ne tikai mēbeles, bet arī bērnu drēbītes. Kā vienu no šādas mantas piesavinātājiem min Kārli Lindi. Ebreju manta tika pārdota arī Paucīša grāmatu veikalā, kur pati īpašnieka sieva to tirgojusi.

Pilsētnieku atmiņās tiek apzinātas trīs vietas, kur pilsētas tuvumā tika nogalināti ebreji. Viena no tām - aptuveni 3-4km no Limbažiem, pa veco Valmieras ceļu, t.s. Vilbaka priedēs, kur, kā atceras Z.Liepiņa, aktīvi iesaistījās arī pats Vilbaks (purva, meža) saimnieks Maurītis, kam nav pierādījumu, ir tikai atmiņas kā Maurītis lielījies pilsētā par saviem "darbiem". Otra vieta par kuru, diemžēl, nav tuvāku ziņu ir Lielezera otrajā krastā (tagadējās motociklu trases tuvumā). Trešā vieta - t.s. "Zaļajos stabiņos" Ausmas autobusa pieturas tuvumā. Tieši šeit 1941.gadā, kartupeļu ražas laikā smagajā mašīnā tika aizvesti ebreji, to skaitā vecais Kocens ar ģimeni, Beļinki (2 meitiņas) u.c. Atsevišķos gadījumos ebreju iznīcināšana ir bijusi īpaši primitīva un cietsirdīga. Kā atceras Tatjana Reiniņa, ebrejus esot šāvuši paši latvieši - limbažnieki Krastiņš, Jēkabsons, Klīve u.c. Visbriesmīgāk iznīcinājuši bērnus, žēlojot lodes, vienkārši nositot (vai apdullinot) un tad aprokot. Anna Magone stāsta, ka Vilbaka priedēs nogalinātie netika pat kārtīgi aprakti, par ko liecināja vēlākās māju suņu aktivitātes šajā rajonā. 1941.gada 6.jūlijā nošautas Šalomu, Iršonu, Levinu, Jēkabsonu, Alparoviču, Kaicneru (aizsargi) ebreju ģimenes. Jūlijā nošauts arī kāds ebrejs Baldiņš.
Vislielākā neskaidrība ir ap Limbažu ev.lut. mācītāja E.Mača personību, tā līdzdalību ebreju iznīcināšanā. Kaut arī nav dokumentāru pierādījumu un nav dzīvu palikušo, ir pamats domāt par Edmunda Mača (dz. 1904.g. 9.aprīlī Skaņkalnā, miris 1991.g. 3.novembrī ASV Tokamā) līdzdalību ebreju un latviešu iznīcināšanā. Maču ne ar visai lielu cieņu atceras vairāki limbažnieki, viņš kā mācītājs, ticības mācības skolotājs skolā, aizsargs staigājis ar plinti plecā un lielījies par paveikto un draudot katram aizdomās turētajam ar nošaušanu.

1999.gada februārī datētā vēstulē Reabilitācijas un Specdienestu lietu prokuratūras virsprokuroram P.Dzelbes kungam, Limbažu novadpētniecības muzeja direktors J.Ulmis norāda, ka Latvijā nav ziņu par Edmunda Mača arestēšanu vai administratīvu sodīšanu vai izsūtīšanu, jo viņš 1944.gada emigrēja un mira ASV (Tokamā). Ir nepietiekami pamatojumu, ka E.Mačs neapšaubāmi iesaistījies ebreju arestos un iznīcināšanā. Bet ir zināms, ka 1969.gadā Valmierā notikuši tiesas procesi minēto notikumu sakarā, kas daļēji parādās 1970.gada 22. laikraksta "Liesma" numurā. Mačam aizmuguriski it kā piespriests nāves sods. Virsprokurora P.Dzelbes atbildē tiek apstiprināts, ka LVVA u.c. dokumentu krātuvēs nav ziņu par E.Mača iesaisti notikumos un iespējamo arestu.

Sakarā ar E.Mača iespējamo līdzdalību ebreju iznīcināšanā Limbažos, 1992.g. 14.novembra laikrakstā "Auseklis" Arnolds Konstants raksta nenoliedzot, bet arī neapstiprinot E.Mača līdzdalību. A.Konstants mēģināja attaisnot Maču ar faktu, ka tas glābis ebrejus ("mēģinājis, bet tas nav izdevies") savās mājās "Katvaros" un Vidridžu pagasta vecākā (aizsarga) P.Kalniņa mājās "Kalnozolos". "Kalnozolos" ebreji tika izkalpināti, tā atceras limbažnieki, taču autors to noliedz, bet vienlaicīgi pats apstiprina, ka ebreji strādājuši "Kalnozolu" saimniecībā, kurā bija 70ha zemes, jo viņiem nav bijis ko darīt. Ebreji cietuši no aukstuma un bada, jo nebija līdzi paņēmuši siltās drēbes. Kā zināms realitātē ebrejiem nebija iespējas faktiski neko paturēt, tādēļ šādi aizbildinājumi ir nevietā. "Kalnozolos" izkalpināto ebreju liktenis ir zināms, tie visi tika aizvesti un nošauti 1941.gada rudenī. Šā paša raksta autors apstiprina, ka E.Mačs 1941.gada 5.jūlijā aktīvi iesaistījies Limbažu komandatūrā. A.Ezergailis savā grāmatā min vienu SD aktīvistu Limbažos, kādu Kārkliņu, par kuru diemžēl tuvāku ziņu nav.

Ebreju šāvēji pēc padarītajiem darbiem parasti pulcējās Saviesīgās biedrības pagrabstāva kafejnīcā, kur arī pārsprieda notikušo. Pilsētas ebreju iznīcināšana bija ļoti smaga traģēdija pilsētniekiem, par ko vēl šodien neviens negrib sevišķi runāt. Tās ir smagas atmiņas. Visgrūtāk ir bijis noskatīties kā ebrejus dzina sabiedriskajos darbos. Paslepus esot mēģināts dot ko ēdamu ebrejiem, bet bija paniskas bailes, jo pat par sazināšanos vai kādreizējo draudzību ar ebrejiem draudēja droša nāve.

Pēc dažādām ziņām Valmieras apriņķī līdz 1941.gada 15.oktobrim tika nogalināti 209 ebreji. Vācu okupācijas laikā ārpus Rīgas (Vidzemē) kopumā tika nogalināti 1230 ebreji. A.Ezergailis min, ka pēc aptuvenām ziņām Limbažu pilsētā tika nogalināti ap 75 ebreji, iespējams arī vairāk, jo uz Krieviju aizbēga ļoti maz, bet daļa tika pārvesti arī uz Valmieras cietumu un pēc tam nošauti.

(LVVA)
bez datējuma Ziņas par ebreju (žīdu) nekustamajiem īpašumiem Limbažos.1

Saraksts par ebreju (žīdu) nenacionalizētajiem nekustamajiem īpašumiem, kuri bija Limbažu pilsētā, nodošanu valdes pārvaldīšanā un apsaimniekošanā.2

Iepriekš minētais ir rīkojums par padomju varas laika organizāciju, sabiedrību u.c., kā arī ebreju ēku un inventāra pārņemšanu no 1942.g. 4.janvāra līdz 30.septembrim 3. Ir ziņas, ka Doras Šolomovičas nams Limbažos, Bīskapa ielā l tika atdots Slimnīcas vajadzībām.4

Pēc notikumiem vācu laikos, pilsēta vēl ilgi neatguvās, bet ebreju kopiena neatjaunojās. 1945.gadā no Krievijas atgriezās tikai daži, mēģinot atrast kādu no savām mantām limbažnieku mājās. Bet faktiski neviens, izņemot veco Hiršonu, Limbažos nepalika. Pamatā tā ir arī visa apzinātā informācija par notikumiem pilsētā. Tā kā šis jautājums nav pilsētā pētīts un ir pagājis ļoti ilgs laiks kopš notikumiem, atmiņas ir kļuvušas neskaidras, daudzi cilvēki ir miruši. Neviens par šiem notikumiem runāt negrib, jo ir ļoti smagi atcerēties notikušo.

Redaktora piezīmes

* Levinsons Ābrams Limbažu rabinātā tomēr bija šehters (no 1914.gada). Rabīns no 1936.gada bija Jēkabs Grubins. (Latvija: sinagogas un rabīni, 1918-1940. – Rīga, Šamir, 2004. 114., 229., 257.lpp.).
** Macas (ivritā macot) – neraudzētā maize no ūdens un miltiem, kuru ēd Pesahā jeb jūdu Lieldienu svētkos, kas piemin iziešanu no Ēģiptes
*** Saskaņā ar ebreju tradīciju sestdiena (ivritā Šabat) ir nedēļas svētā diena līdzīgi kā kristiešiem svētdiena
**** Mūsdienu Limbažos ebreju kapi ir atsevisķi atdalīta daļa pilsētas kapsētā. Mellers, M. „Ebreju kapsētas Latvijā”. Šamir, Rīga, 2006. 66.lpp.
*****Acīmredzot, domāta bet tohora (ivritā burtiski „attīrīšanas, šķīstīšanas māja”) jeb ēka mirušo sagatavošanai apbedīšanai
****** Kā liecina pētījumi saistībā ar seno ebreju kapsētu tradīciju Austrumeiropas zemēs, kapsētas ir izvietotas aiz upes vai ezera, turklāt atsevišķos gadījumos augstā kalnā vai kalna nogāzē pēc iespējas tālāk no apdzīvotas vietas, kas tādējādi nošķir mirušo no dzīvo zemes un saskan ar priekšstatiem par mirušo nešķīstību

IZMANTOTIE MATERIĀLI

1 LVVA, 406.f., 3.apr., 136.1. (Limbažu pilsētas valde), 12.1pp..
2 Turpat, 11.lp.
3 Turpat, 5.lp.
4 Turpat, 8.lp.

Grāmatas:
A.Ezergailis. Holokausts vācu okupētajā Latvijā (l941.-l944.) - R; 1999.

Laikraksti:
Limbažu rajona laikraksts "Auseklis" 1991.g. 4.jūlijs.
"Auseklis" 1992.g. 14.novembris.
Valmieras rajona laikraksts "Liesma" 1970.g. Nr.22
(P.Vīganta; Jansona raksts "Tiesa nāk".)

Limbažu novadpētniecības muzeja veiktās ekspedīcijas materiāli, kas balstās uz sekojošu cilvēku atmiņām:

• 28.04.89.
  • Reiniņš Hermanis Ādama d., dz. 1910.g. 11.novembrī. Limbažu ciema "Beķeros".
  • Tatjana Reiniņa Mihaila m., dz. Klētniece 1915.g. 12.februārī. Dārza ielā 4- la.
• 19.04.89. Caune Anna dz. 1904.g.
• 17.04.89. Linde Mērija dz. 1908.g. 28.februārī. Limbažos, Jūras ielā 33 (tagad 35)
• 21.04.89. Anna Magone Jāņa m., dz. Bērziņa 1927.g. 5.janvārī. Limbažos, Burtnieku 25.

Izmantotas J.Ulmim (Limbažu novadpētniecības muzeja direktoram) adresētas J.Golvera vēstules ar atmiņām:

J.Golvers. 194 NORSTHCOTT DRIVE
ADAMSTOWY HEIGHS NSV 2282
AUSTRALIA

Personīgi izvaicātas personas:

• 8.04.2000. Zenta Liepiņa dz. Ūdre 1929.g. 28.septembrī. Dārza ielā 10. (Tagad Mūru ielā 15-5)
• 10.04.200. Velta Liepiņa dz. Magone 1928.g. Dārza ielā 8. (Tagad Limbažu pagasts. Ozolaine. Viļķenes.)