Bija tāda pilsēta. Fridrihštates-Jaunjelgavas ebreju kopienas vēstures lappuses

Autors: Viktors Šacs

Tulkojums no krievu valodas

Raksts publicēts ar fonda „Šamir” atļauju

Ievads

Ikvienai tautai tās vēsturiskais mantojums ir nenopērkama vērtība. Katras nākamās paaudzes uzdevums - nodot tēvu mantojumu saviem bērniem. Šis process atkārtojas atkal un atkal, kļūstot par konkrētās tautas kopības pamatu.

Ebreju iznīcināšana Otrā pasaules kara gados bija neatgriezenisks trieciens pašai šādas pārmantojamības iespējai. Miljoni upuru tika iemesti bedrēs neskaitāmu lielu un mazu pilsētu nomalēs, sadega krematoriju krāsnīs. Izdzīvojušie tika vēlreiz izkaisīti pa pasauli.

Mazu pilsētu ebreju kopienas kļuva par vēstures faktu, daudzos gadījumos mazizpētītu. Šodien tikai retais no mums dzīvo to vietu tuvumā, kur tikuši apglabāti vectēvi un vecvectēvi, nerunājot nemaz par attālākām paaudzēm.

Ir vesela virkne iemeslu, kādēļ ir svarīga atmiņa par šiem cilvēkiem un viņu apdzīvoto vidi. Tiem no mums, kuri turpina dzīvot šajā zemē, tas ir viens no pamatiem, lai apzinātos savu piederību tai vairāku gadsimtu garumā. Daudziem no tiem, kuri šodien ir tālu, reālu ģimeniski-vēsturisko sakņu esamība Austrumeiropā vēl arvien ir viena no būtiskām pasaules uztveres sastāvdaļām. Zinātkārajam lasītājam, kurš ar ebrejisko nav saistīts, ziņas par ebreju kopienām, kuras pastāvēja Latvijas teritorijā daudzus gadsimtus, var kļūt par vēl vienu savas zemes pazīšanas sastāvdaļu.

Mani senči apmetās pilsētā, kuru šodien sauc par Jaunjelgavu, XIX gadsimta pirmajā trešdaļā. Šī iemesla dēļ mani īpaši ieinteresēja tieši Jaunjelgavas ebreju kopienas vēsture. Daudzu gadu garumā es vācu materiālus, kuri attiecas uz ebrejisko Jaunjelgavu, iespēju robežās centos saglabāt tos pieminekļus, kuri šodien atgādina mums, ka bija tāda ebreju pilsēta.

Izsaku pateicību cilvēkiem un organizācijām, kuri vairāku gadu garumā atbalstīja manus centienus saglabāt un iekonservēt ebreju kapsētu Jaunjelgavā, kā arī pateicos par palīdzību šīs brošūras sagatavošanā, īpaši vēlos pateikties sabiedriskajai un reliģiskajai kopienai ,,Šamir” un rabīnam Menahemam Barkahanam, Jaunjelgavas pilsētas domei, NVO „Antonijai”, Maijai Ūdrei, Jānim Avotniekam, Ilgai Bruņiniecei, Ilmāram Kibilim, Sergejam Ļipanovam, Grigorijam Grigorjevam, Ritai Bogdanovai, Jeļenai Polovcevai, Batijai Valdmanei.

Ebreju kopienas vēsture

Jau kopš senatnes cilvēki vislabprātāk apmetās upju tuvumā. Ūdens garantēja papildus drošību, kā arī kalpoja par svarīgu tirdzniecisko sakaru līdzekli gan ar tuvākajiem kaimiņiem, gan ar tālākām zemēm. Tādēļ nav brīnums, ka tajā apvidū, kur šodien ir Jaunjelgava, atradās jau XIII gadsimtā vēstures hronikās minētā seno baltu cilts sēļu pils (castrum Selonum, 1208. gadā). Sēlpili sagrāva krustneši un tās vietā XIV gadsimtā uzcēla savējo.

Pēc neilga laika apmetne tika atjaunota. Ziņas par to, ka šajā apkārtnē bijusi apdzīvota vieta atliecas aptuveni uz 1450.gadu. Pēc Livonijas kara (1558-1583) Rietumu Dvinas (latviski - Daugavas) kreisā krasta teritorija nonāca jaunizveidotās valsts - Kurzemes un Zemgales hercogistes pakļautībā. Hercoga pirmā rezidence atradās tikai 30 km augšpus Daugavai - senajā Sēlpils pilī. 1567. gadā hercogs Gothards Ketlers tajā vietā, kur šodien atrodas Jaunjelgava, izveidoja apdzīvotu vietu, kuru viņš nosauca par Neištati (Jaunā pilsēta). 1596. gadā tur jau dzīvoja 60 ģimenes.

Tomēr arī šīs apdzīvotās vietas mūžs nebija ilgs - drīz pēc 1600. gada, poļu-zviedru kara laikā tā tika sagrauta. 1646. gadā hercoga Fridriha atraitne Elizabete Magdalēna uzdeva saviem padotajiem atjaunot šo apdzīvoto vietu. Nākamā gada janvārī viņa piešķir tai pilsētas statusu un sava mirušā vīra piemiņai nosauc to par Fridrihštati. Pēc viņas rīkojuma pilsētai tiek atvēlētas pilsētai piegulošās teritorijas 2830 desetīnu platībā (apmēram 40 kvadrātkilometru). Šajā laikā pēc platības tā bija pati lielākā Kurzemes pilsēta. Nedaudz vēlāk, 1647. gada 14. jūlijā Polijas karalis Vladislavs IV (hercogs maksāja nodevas un bija Polijas karalim kā vasalis) ar savu pavēli apstiprināja Elizabetes Magdalēnas rīkojumu par Fridrihštati un tai dāvātās pilsētas privilēģijas. Daži turpmāk minētie piemēri liecina, ka Kurzemes hercogi pilsētas attīstību uzskatīja par vienu no savām prioritātēm. Tā hercoga Fridriha krustdēls hercogs Jēkabs atbalstīja pilsētas atjaunošanas ideju, un jau 1652. gadā tajā tika uzbūvēta mūra baznīca, kas pastāvēja līdz pat XX gadsimta 50. gadiem. Kā vienā no pirmajām Kurzemes pilsētām Fridrihštatē tika uzsākta juridisko un finanšu attiecību modernizācija - jau 1744. gadā pilsētā ieviesa zemes un hipotēku grāmatu sistēmu.

1750. gadu sākumā vietējie iedzīvotāji sacēlās pret pilsētas pārvaldītāju ļaunprātīgu varas izmantošanu. Hercogs nozīmēja izmeklēšanu, atzina ierēdņus par vainīgiem un atcēla no amatiem. Hercogs dāvāja papildus privilēģijas pilsētniekiem kā kompensāciju par pieļautajiem ierobežojumiem. Fridrihštates iedzīvotājiem tika noteiktas zemākas cenas par malku, kas sagatavota hercoga mežos. Turklāt pilsētas ierēdņiem tika uzlikts pienākums palīdzēt jaunpienākušajiem pilsētas iedzīvotājiem, kuri bija pierādījuši savu lojalitāti. Katrs iedzīvotājs varēja bez atlīdzības saņemt pa 200 baļķiem celtniecībai no hercogam piederošajiem mežiem. Šis baļķu daudzums bija pietiekams, lai ģimene varētu iedzīvoties - uzcelt vidēja izmēra vienstāvu māju un nepieciešamās saimniecības ēkas. Šīs privilēģijas bija spēkā gandrīz 100 gadus -līdz 1858. gadam, veicināja pilsētas attīstību un jaunu godprātīgu pilsoņu piesaistīšanu pilsētai. Iespējams, ka vēl šodien pilsētā varētu atrast ēkas, kuru celšanai izmantoti hercoga dāvinātie baļķi.

Elizabetes Magdalēnas pilsētai piešķirtais nosaukums sākotnēji neieviešas. Jo XVII-XVIII gadsimtos uz apgabala kartēm vēl arvien lietots apzīmējums Noištate, Fridrihštates nosaukumu sāk lietot tikai 1772. gadā - 125 gadus pēc oficiālās pārdēvēšanas. Pie tam paralēli diviem oficiālajiem pilsētas nosaukumiem tika lietoti arī sinonīmi. Latvieši pilsētu sauca par Sēreni, bet krievu vecticībnieki par Orehovku. Citi nosaukumi, piemēram, Jelgaviņa (mazā Jelgava), Nairi (saīsinājums no Nairiga - Jaunā Rīga) bija atvasinājumi no lielāku pilsētu nosaukumiem un savā veidā atspoguļoja pilsētnieku ambīcijas.
 

Fridrihštates kā hercogistes austrumos izvietota nozīmīga centra lomu atspoguļo arī Kurzemes administratīvais iedalījums, tās saglabājās līdz pat 1926. gadam. Pilsēta bija centrs tāda paša nosaukuma miestam, iedzīvotāju skaits tajā XX gadsimta sākumā sasniedza 65 000 cilvēku, t.i., bija ievērojami lielāks nekā iedzīvotāju skaits attiecīgajā Latvijas daļā mūsdienās.

Sākot no hercoga Fridriha laikiem Daugava bija svarīgākais faktors Fridrihštates attīstībā. Ceļš pa upi no kontinenta dziļumiem līdz Baltijas jūrai bija īpaši ērts preču apmaiņai starp Krieviju un Eiropu caur Rīgas ostu. Pārvadājumi, galvenokārt, tika veikti ar plostiem un strūgām - upju buru-airu plakandibena kuģiem. Šādi tirdzniecības ceļi bija ļoti svarīgi vairākus gadsimtus, un pateicoties tieši kuģošanai, attīstījās daudzas upes krastos esošās pilsētas.

Tomēr Fridrihštates gadījumā tāpat bija vēl citi pilsētniekiem izdevīgi dabas apstākli. Lieta tāda, ka Daugava nebija kuģojama visā tās garumā, jo apvidū starp Jakobštati (šodien Jēkabpils) un Fridrihštati bija daudz krāču. Lejup pa upi kuģošana bija iespējama tikai pavasarī palu laikā, un arī tad tā prasīja lielu meistarību. Augšup pa upi kuģošana vispār nebija iespējama. Tādēļ visas preces Jakobštatē pārkrāva pajūgos un pa krastu nogādāja Fridrihštatē, kur izveidojās sava veida tranzītmezgls. Tur daļu preču iekrāva strūgās, bet atlikušo no šejienes veda uz Lietuvu, Kurzemi un Līvzemi (Vidzemi un Latgali). Zināms, ka XIX gadsimta pirmajā pusē no Jakobštates uz Fridrihštati gada laikā preces pārvestas 8000 pajūgos. Šāda situācija pilsētniekiem bija ļoti izdevīga. Vieni tieši piedalījās preču pārvadāšanā ar saviem pajūgiem (ar zirgiem un ratiem), otriem piederēja preču noliktavas, un viņi nodarbojās ar starpniecību, trešie apkalpoja pircējus, ločus un pārējos caurbraucējus. Amatniekiem bija iespēja pārdot savus izstrādājumus ne tikai vietējiem klientiem, bet arī iebraukušajiem komersantiem. Zināms, ka 1820. gadā pilsētā bija 24 traktieri (viesnīcas).

Ir divi uzskati par ebreju kopienas rašanos Kurzemē. Saskaņā ar vienu no versijām, kuru apstiprina vairāku rabīnu un ievērojamu darbinieku biogrāfijas, ebreji ienāca šeit, galvenokārt, no Prūsijas un Ziemeļvācijas. Otra daļa ebreju, acīmredzot, nokļuva šeit migrācijas rezultātā no Polijas un Lietuvas.

Tā kā Kurzemes hercogistei, kuras teritorijā atradās Fridrihštatē, XVII-XVIII gadsimtā bija vasaļa attiecības ar Polijas-Lietuvas karalisti - Recu Popoļitu, tad tās likumi attiecībā uz ebreju apmešanos uz dzīvi un nodarbošanos bija samērā maigi. Ebrejiem vislabvēlīgākie bija hercoga Ernsta Johana Bīrona valdīšanas gadi (1737 - 1741, 1763 - 1769). Šajos gados Kurzemes ebrejiem tika dāvātas virkne tiesību un brīvību. Lai gan tās viņu stāvokli uzlaboja, tomēr to īstenošana bija galēji apgrūtināta un nekonsekventa. Lieta tāda, ka XVIII gadsimtā Kurzemes hercogiste bija politiski atkarīga no Krievijas, un no Sankt-Pēterburgas laiku pa laikam pienāca rīkojumi ierobežot ebreju tiesības un pat viņus izraidīt.

Katrīnas II valdīšanas laikā nelielam skaitam Kurzemes ebreju tika izdotas pases braukšanai uz Līvzemi, Rīgu un Sankt-Pēterburgu.

Pēc tam, kad hercogiste oficiāli tika iekļauta Krievijas impērijā (1795), tās bijušajās robežās tika izveidota Kurzemes guberņa, kas netika uzskatīta kā teritorija, kurā pastāvīgi dzīvo ebreji, tādēļ ebreju dzīvošana tajā tika regulēta ar atsevišķiem likumiem. Rezultātā ebreju kopienu stāvoklis šajā teritorijā bija nedaudz labāks, salīdzinot ar citām impērijas daļām.

Attiecībā uz ebreju kopienas rašanos Fridrihštatē pastāv atšķirīgi uzskati. Fridrihštatē dzimušais izcilais zinātnieks un publicists Hermans Rozentāls uzskatīja, ka kopiena šeit radās jau XVIII gadsimta beigās, galvenokārt, no tiem, kas pārcēlās uz šejieni no Lietuvas un Baltkrievijas. Pretēji šim viedoklim virknē citu avotu minēts, ka ebreju ienākšana attiecināma uz laiku pēc 1790. gada.

Tajā pašā laikā ievērojama skaita ebreju tirgotāju atrašanos šeit jau XVIII gadsimtā apliecina imperatores Elizabetes 1742. gada rīkojums. Ar to tika pavēlēts visiem ebrejiem atstāt Krieviju. Šī rīkojuma izpilde varēja nopietni kaitēt Rīgas tirdzniecības apritei, Rīgas maģistrāts baidījās, ka ebreju tirgotāji izvēlēsies alternatīvus ceļus caur Vindavu (Ventspili), Libavu (Liepāju) un Kēnigsbergu. Tika aizsūtīta vēstule imperatorei ar lūgumu rīkojumu atcelt. Gaidot Senāta galīgo lēmumu, vice-gubernators atstāja ebreju tirgotājus Fridrihštatē.

XIX gadsimta sākumā pilsēta kļuva par svarīgu tirdzniecības centru, kur vairākas lielas ebreju firmas strādāja kā starpnieki pa visu Krieviju savāktu preču eksportēšanā uz Angliju, Vāciju un ASV. Galvenie eksporta objekti bija dažādas kažokādas, ādas, baļķi, graudi, lini. Vietējo tirgotāju ienākumi radīja stimulu izveidot arī ražošanu. XIX gadsimta pirmajā pusē pilsētā ražoja cigārus, ziepes, adatas un šokolādi.

Ekonomiskās attīstības lejupslīdes periods iestājās, tad, kad 1862. gadā atklāja dzelzceļa līniju Rīga-Dvinska (Daugavpils). Upe zaudēja savu transporta nozīmi, un pilsētas ekonomiskais stāvoklis sāka pasliktināties. Tas (kā arī paplašinājušās iespējas ebrejiem iegūt izglītību un apmesties uz dzīvi Rīgā), acīmredzot, mudināja viņus pilsētu atstāt. Tomēr statistika rāda, ka līdz pat 1881.gadam Fridrihštates iedzīvotāju skaits, tāpat starp tiem arī ebreju skaits, turpināja pieaugt. Tikai vēlāk, kad sākās masveida ebreju emigrācija no Krievijas, pilsētas iedzīvotāju skaits, un tajā skaitā arī ebreju, sāka samazināties.

1858. gadā tika atklāta pirmā valsts ebreju skola.

1892. gada pārskatā atzīmēts, ka Fridrihštate savā attīstībā daudz zaudējusi un pilsētas iedzīvotāji gandrīz pilnībā kļuvuši nabadzīgi. Tirdzniecība un amatniecība būtiski samazinājušās, agrāk plaukusī tirdzniecība ar graudiem un liniem zaudējusi savu nozīmi. No 1881. gada tautas skaitīšanas rezultātiem zināms, ka pilsētā bijušas 498 ēkas, no tām 10 pilsētas, galvenokārt, nesošas zaudējumus.

Pilsētnieku dzīvi būtiski ietekmēja ne tikai izmainījusies ekonomiskā situācija, bet arī vairākkārtējas stihiskas nelaimes. Tā, piemēram, Daugava vairākkārt appludināja pilsētu, noskalojot ievērojamu skaitu ēku. Īpaši spēcīgi plūdi novēroti 1740., 1743., 1837., 1941 - 1957. gados. 1771. gadā Daugavas pavasara pali noskaloja lielu daļu pilsētas. 1778. gadā plūdi iznīcināja vairāk kā 100 māju.

1710. gadā pilsētā plosījās mēra, bet 1848. gadā - holēras epidēmija.

Pilsēta bija apbūvēta ar koka mājām, kas atradās ļoti tuvu viena otrai. Jumti bija no salmiem vai koka lubām. Tādēļ laiku pa laikam pilsētā izcēlās ugunsgrēki, uguns ātri pārņēma lielu tās daļu.

Fridrihštates atrašanās uz ūdeņu robežas darīja to nozīmīgu arī kara- stratēģiskajā plānā. Livonijas kara laikā netālu pārvietojās Krievijas armija, Ziemeļu kara beigās (1700 - 1721) pa Daugavu novilka robežu starp Poliju un Kurzemi un pie Krievijas pievienoto Līvzemi. 1812. gadā šajā rajonā notika sadursmes ar Napoleona armiju, izcēlās spēcīgi ugunsgrēki, pilsētā palika tikai 45 mājas.

Par stāvokli pilsētā 1890. gadu sākumā var spriest, analizējot 1892/1893. gada adrešu grāmatā iekļautās ziņas.

Šajā periodā ar nodokļiem pilsētā ir apliktas 498 ēkas, kas ienesa budžetā ap 2000 rubļu gadā. Norādīts, ka iepriekšējā desmitgadē Fridrihštate cietusi lielus zaudējumus. Vairākkārtējie ugunsgrēki un citas nelaimes būtiski kaitējušas tirdzniecībai ar graudiem un liniem. Šādos apstākļos savu biznesu spēja saglabāt tikai visbagātākie tirgotāji. Nodokļos ieņemtā summa samazinājusies no 3500 rubļu 80.-to gadu vidū līdz aptuveni 2000 rubļu 1881. gadā.

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem tiek atzīmēta iedzīvotāju skaita samazināšanās, īpaši ebreju migrācijas dēļ.

Pilsētu pārvaldīja pilsētas dome un pārvalde, kuru nozīmēja no balsstiesīgajiem domniekiem (deputātiem). Vācu kopienai, kas sastādīja 15 % no iedzīvotāju skaita, domē bija apmēram 50 % vietu. Ebreju deputāti bija otrie pēc skaita - 1891. gadā Fridrihštates domē bija 28 deputāti, no tiem 11 ebreji, pārvaldē strādāja 6 cilvēki, no tiem 2 ebreji. Deputātu un amatpersonu vietnieki, kā likums, bija no tās pašas kopienas. Tādā veidā pārstāvniecība bija stabila pat tad, ja kāds no deputātiem izkrita no saraksta vai kaut kādu iemeslu dēļ nepiedalījās sapulcēs.

Domes vadības un komisiju struktūra atspoguļoja dažādas pilsētas dzīves sfēras: atsevišķas nodaļas nodarbojās ar nodokļu, celtniecības, tirdzniecības, dārzkopības, apgādes, revīzijas un sanitārajiem jautājumiem. Pilsētā bija miertiesnesis, bāriņtiesa, izmeklētājs cietums, pilsoņu lietu advokāti, akcīzes pārvalde. Tāpat bija arī telegrāfa kantoris.

Fridrihštatē darbojās ķeizara Aleksandra II vārdā nosauktā apriņķa vidusskola, elementārā skola, valsts l. pakāpes ebreju skola, meiteņu skola.

Pilsētas rabīns 1891. gadā bija Levins Kans, pilsētā darbojās Lielā sinagoga, ,,vecais siltais” lūgšanu nams, ,,stingri ticīgo” sinagoga, Heimana sinagoga¹. Atzīmēta divu ebreju kapsētu esamība - kopējā un holēras.

Darbojās ugunsdrošības biedrība, sastāvoša no trim kolonām, vienu no tām vadīja Arons Kans.

Fridrihštatē strādāja apmēram 10 dažādu banku un apdrošināšanas kompāniju, slimnīcā - trīs ārsti, apmēram septiņi vidējā līmeņa medicīnas speciālisti - feldšeri, farmaceiti, akušieres.

Pilsētā bija 60 tirdzniecības uzņēmumu, kas piederēja 27 uzņēmējiem, no tiem 21 piederēja ebrejiem. No 94 sīktirdzniecības objektiem 48 piederēja ebrejiem.

Pilsētā bija 23 rūpnieciski un amatnieciski uzņēmumi, to skaitā minerālūdens ražošana, tabakas fabrika, divas dzirnavas. No tiem puse piederēja ebrejiem. Darbojās 12 ceptuves un konditorejas, seši gaļas veikali, tipogrāfija, daudz dažādu amatnieku darbnīcu, ieskaitot divas juvelieru, četras pulksteņu, fotogrāfa ateljē un pat mūzikas instrumentu remontdarbnīcu.

Iebraucamās sētas bija četras, krogi un alus bāri - 23. Šajā jomā ebreju loma bija nenozīmīga.

Pārmaiņām, kas skārušas Fridrihštati pirms Pirmā pasaules kara sākuma, var izsekot, lasot 1912. gada uzziņu grāmatu.

Pilsētas tehniskā aprīkojuma līmenis ievērojami pieaudzis. Uzbūvēta ar benzīna motoru darbināma elektrostacija. Jau elektrificētas pārvalde, skola un aptieka, daudzi tirdzniecības uzņēmumi, viesnīca. Pilsētas apgaismojums pārvests uz elektrisko jau 1911. gadā. Pie telegrāfa stacijas pievienojusies telefona stacija ar pieslēgtiem 32 abonentiem. Līdztekus pilsētas abonentiem, sakaru līnijas veda uz Remersgofu (Skrīveri) un sanatoriju Alsvigā (Alsviķos). Kopš 1909. gada bija nodibināti telefona sakari ar Rīgu. Līdztekus pilsētas tīklam bija arī telefona līnijas, kas savienoja Fridrihštates pasta kantori un policiju ar Mitavu (Jelgavu) un Bausku.

1912. gada uzziņu grāmata satur arī ziņas par atpūtas vietām, kas varētu norādīt uz zināmu iedzīvotāju dzīves uzlabošanos un valdības interesi piesaistīt tūristus. Tā, piemēram, Ašaka viesnīcā bija teātris un koncertzāle, pilsētas centrā parks, kas iedibināts ap 1865. gadu. Aiz pilsētas bija promenādes gar Daugavas krastiem un pakalniem. Ekskursijām tika ieteiktas tādas vietas, kā Hauptmansbergs, tāpat arī skaists mežs uz neapdzīvotas salas lejup pa Daugavu. Apskates vērtas vietas bija vecās Sērenes mežs apmēram divus kilometrus uz ziemeļiem no pilsētas un pakalni Daugavas pretējā pusē, tāpat arī savdabīga baznīca, kas celta 1652. gadā.

Pilsētas dome šajā laikā sastāvēja no 19 deputātiem, tajā kā iepriekš dominē vācu vārdi, bet parādījušies vairāk latviešu, taču ebreju deputāts ir tikai viens - Urias Šatcs. Dažādās domes komitejās un komisijās sastopam arī Arona Kaca, Heimana, Hitelsona, Arona Kana uzvārdus.

1908. gadā pilsētā tika noorganizēta ebreju labdarības organizācija. To vadīja prezidijs 11 cilvēku sastāvā un Roberta Vilkova vadībā.

1909. gadā nodibinātās savienības ,,Talmud-Tora” vadītājs bija Urias Šatcs.

Darbojās tās pašas četras sinagogas, kas bija jau 1892. gadā, rabīns bija Jankels Ābrahams Fleksers, miesnieki - Izrails Goziosskijs, Josels Fridmans un Šaja Glezers.

Iespaidīgs izglītības iestāžu saraksts. Galvenā vēl arvien bija Aleksandra II vārdā nosauktā skola, līdztekus tai darbojās valsts sākumskolas zēniem un meitenēm, privātskola meitenēm, baznīcas skola, jauktā vācu sākumskola, jauktā tirdzniecības skola, komercskola, talmud-tora ² un pieci melamedi ³.

Sociālais nodrošinājums bija pārstāvēts ar divām krājkasēm slimības gadījumiem, ar 36-vietīgu slimnīcu un nabagu patversmi.

Pilsētā darbojās vairāku banku un apdrošināšanas kompāniju nodaļas, Kurzemes pilsētas hipotēku savienības nodaļa.

Fridrihštates ielu un ēku īpašnieku sarakstā uzskaitīti 419 namīpašumi, kas ir ļoti tuvu pirms 20 gadiem bijušajam ar nodokļiem apliekamo ēku skaitam. No šī skaita 251 ēka piederēja ebrejiem.

Sadaļā ,,Fridrihštates iedzīvotāju profesijas, nodarbošanās un amati” norādīti 284 cilvēki, apmēram puse no viņiem - ebreji. Pilsētā bija divi ārsti, trīs pirtis, 10 ceptuves, 20 alus bāri, divas viesnīcas, deviņas iebraucamās sētas, astoņi miesnieki, četri fotogrāfi, divas limonādes fabrikas, tvaika un vēja dzirnavas, trīs tirdzniecības vietas ar šujmašīnām, divi restorāni, četri krogi un tējas namiņš, astoņi pulksteņmeistari un juvelieri, ieroču veikals, gateris.

1912. gadā atvēra jaunu skolu. Iespaidīga ēka, celta pēc ievērojamā arhitekta Eižena Laubes projekta, - greznu Rīgas ēku atdarinājums modernisma stilā - tā vēl šodien ir Jaunjelgavas arhitektūras dominante.

Šie dati, acīmredzami, runa par to, ka pirms Pirmā pasaules kara sakuma Fridrihštate ir pārvarējusi XIX gadsimta beigu lejupslīdi, un vietējā ebreju kopienā atradusies nosacītā labklājības stāvoklī. Lai gan nav pazīmju, kas liecinātu par ebreju reliģiskās un sabiedriskās dzīves apdzišanu, tomēr ebreju pārstāvniecība pilsētas pašpārvaldes organizācijās ievērojami samazinājusies.

Saprotams, šīs uzziņu grāmatas dati tikai vienpusēji atspoguļo Fridrihštates ebreju stāvokli. XIX gadsimta pēdējās trešdaļas industrializācija un transporta attīstība zināmā mērā iedragājusi mazo pilsētu ebreju kopienu ekonomisko bāzi, kura līdz tam, galvenokārt, bija balstīta uz tirdzniecību un amatniecību. Tomēr ebreju skaits šajā periodā palielinājies. Šie procesi veicināja sociālo noslāņošanos, nesaskaņas turīgo iedzīvotāju grupā, kā arī konfliktus starp pamatiedzīvotājiem un jaunpienācējiem. Šos procesus raksturo Kurzemes gubernatoram 1890. gadā iesniegtā Eliasa Ābrama Kagana sūdzība.

XX gadsimta politiskās kaislības neatstāja Fridrihštati nomalē. Jau 1902 Vīnē izdotajā nedēļas avīzē rakstīts: ,,Fridrihštate (Kurzemes guberņa). Šeit nesen izveidota cionistu ⁴ savienība, ko vada doktors Regensburgs. Pateicoties savienības ietekmei, ievērojamais cionists Šatcs ar Kurzemes gubernatora atļauju atvēris cionistisko bibliotēku ar bezmaksas lasīšanas zāli. Tās aizbildniecības padomei pievienojušies 100 cilvēku. Bibliotēka var lepoties ar tai pievērsto visdedzīgāko lasītāju uzmanību.” Acīmredzot, šeit pieminētais Šatcs ir Uriasa dēls Nohums.

Pirmais Pasaules karš deva pilsētai iznīcinošu triecienu. 1915. gadā visiem Kurzemes ebrejiem līdzīgi kā Lietuvas teritorijā esošajās guberņās, tika pavēlēts atstāt savas pilsētas un doties uz Krievijas plašumiem. Viens no bēgļu plūsmas virzieniem bija Rīga. Tā laika prese ziņoja, ka ebreji īslaicīgi izvietojušies nometnēs tieši uz pilsētas ielām, un viņu skaits sasniedzis 30 000. Ievērojama daļa no viņiem tika pārvietoti uz Krievijas plašumiem. Tikai nedaudzi no viņiem, kara darbībai un revolūcijai beidzoties, atgriezās savā pilsētā. Pēc Pilsoņu kara Fridrihštates ebreju kopiena bija vairākkārtīgi skaitliski samazinājusies.

Līdztekus zaudējumiem migrācijas rezultātā, ne mazo lomu spēlēja arī materiālie zaudējumi. Fridrihštate izrādījās stratēģiski svarīga vieta, jo no Jakobštates (šodien Jēkabpils) līdz Rīgai nebija citas ģeogrāfiski piemērotākas vietas Daugavas šķērsošanai.

Vācu armija ieņēma Fridrihštati jau 1915. gada vasarā. No šī brīža līdz 1917. gada rudenim pilsēta kļuva par placdarmu vairākkārtējiem mēģinājumiem forsēt Daugavu. Abas puses ne vienreiz vien šajā rajonā pat pielietoja kara aviāciju, kura tolaik bija visaugstākais tehnikas sasniegums. Pilsētas nocietinājumi tika izbūvēti visās iespējamās vietās un pat tieši uz kristiešu un ebreju kapu kalniņiem.

1918.  gada 5. decembrī vācu karaspēks atstāja Fridrihštati, un pavisam drīz tā nonāca Latvijas boļševistiskās valdības varā, kura noturējās līdz 1919. gada maijam.

1919.  gada 16.-19. oktobrī pilsētas robežās atkal atjaunojās karadarbība. Šoreiz Latvijas nacionālie bruņotie spēki izcīnīja uzvaru pār P. Bermonta-Avalova karaspēku. Saskaņā ar dalībnieku atmiņām, arī šoreiz kaujas notika kapsētas rajonā.

Karadarbības rezultātā pilsēta bija gandrīz tukša, bija sagrautas ap 1000 ēku. Uz 1917. gada tirgus laukuma fotogrāfijām redzams neskarts sniegs, nenopļauta zāle, iebrukuši ēku jumti. Cilvēku nav.

Pēc neatkarīgās Latvijas valsts nodibināšanas pilsētai piešķirts Jaunjelgavas nosaukums. 20.-to gadu sākumā pilsētā sāka atgriezties iedzīvotāji. Pamazām iedzīvotāju skaits palielinās līdz 2000. Tomēr no pilsētas ebreju iedzīvotājiem atgriezās tikai daži simti, t.i., apmēram piektā daļa no pirmskara laika ebreju skaita. Grūtajos pēckara apstākļos sāka iedzīvoties pilsētā no jauna, dzīve pilsētā sāka aktivizēties. Neskatoties uz to, reģiona administratīvā un ekonomiskā centra statuss kara rezultātā bija neatgriezeniski zaudēts. 1916. gadā vācu okupācijas laikā tika uzbūvēta šaursliežu dzelzceļa līnija frontes apgādei, kas savienoja Jakobštati (šodien Jēkabpils) ar Lietuvas teritoriju. Kara laikā uzcelta kā pagaidu objekts dzelzceļa līnija ātri kļuva transportēšanai nederīga, bet 1926. gadā to pamatīgi rekonstruēja, un kopš tā laika tā kļuva par nozīmīgu transporta līdzekli reģionā. Līdz ar to Jaunjelgavas kā tranzīta centra loma vēl vairāk samazinājās. Tai pašā gadā administratīvais centrs no Jaunjelgavas tika pārcelts uz Jēkabpili.

Arī rūpnieciskā ražošana pilsētā samazinājās. Saskaņā ar 1935. gada tautas skatīšanas datiem, pilsētā darbojās tikai daži nelieli uzņēmumi - dzirnavas, desu cehs, šūšanas darbnīca, gateris un galdniecība. Tajā pašā laikā bija 100 tirdzniecības uzņēmumu (no tiem 52 piederēja ebrejiem), 7 tējnīcas, 6 frizētavas. Aktīva preču un cilvēku kustība pilsētā nenotika, tādēļ, loģiski spriežot, lielākā daļa no tiem ne pavisam neplauka, bet gan drīzāk tikai skaitījās kā nosaukumi.

Šajā periodā pilsētā darbojās sākum- un komercskolas. 1926. - 1927. gadam ar ASV ebreju palīdzību tika uzcelta jauna talmud-tora skola, iespējams, kara laikā nopostītās ēkas vietā.

Darbojās trīs ebreju kopienas, ebreju krājaizdevumu kase, bibliotēka. No četriem ārstiem divi bija ebreji.

Pilsētas domes (16 deputāti), kura darbojās līdz 1934. gadam, darbībā piedalījās Arons Kans, Rubens Perelmans, Mairims Tabaksmans, P. Spelmans, Isaaks Guļaks, Haims Šloma Vestermans. 1934. gadā pēc valsts apvērsuma un vietējo pašpārvalžu reorganizācijas pilsētā strādāja pārvalde trīs cilvēku vadībā, visi viņi bija latvieši. Pirmoreiz 100 gadu laikā bija pārtraukta dažādu etnisko kopienu pārstāvniecības prakse pilsētas pārvaldē.

1940.gada vasarā Latvijas neatkarība tika likvidēta, un valstī ienāca padomju karaspēks. Arī Jaunjelgavā tika izvietots zināms skaits armijnieku. Jaunā režīma izveidošana paredzēja īpašuma nacionalizāciju, kā arī skolu sistēmas reorganizāciju padomju garā. Tas, visa cita starpā, nozīmēja arī nacionālo minoritāšu skolu likvidāciju. Zināms, ka jau no 1941. gadu latviešu un ebreju skolēni sagaidīja kopējā pasākumā.

Jaunjelgavas ebreji Otrā pasaules kara gados. Holokausts

1941. gada 14. jūnijā padomju represīvie orgāni deportēja no Latvijas vairākus tūkstošus ģimeņu. Pamatā tie bija no turīgā un izglītotā iedzīvotāju slāņa, daudzos gadījumos izsūtīšanas pamats bija kaimiņu, sētnieku vai kolēģu ziņojumi, kuru iemesls bieži vien bija skaudība vai tīri sadzīviski apstākļi.

No Jaunjelgavas tika izsūtītas 12 ģimenes, to skatā četras ebreju Kratišu ģimenes. Viņu ,,vaina” bija tajā, ka viņiem piederēja veikals un mājas, un viņi izmantoja arī algotu darbaspēku - mājkalpotāju. Visu četru ģimeņu tēvi tika ieslodzīti lēģerī, kurā divi no viņiem nomira. Viņu ģimenes locekļi tika izsūtīti uz Krasnojarskas novadu.

Nedēļu vēlāk pēc deportācijām nacistiskā Vācija uzbruka PSRS. Frontes līnija strauji tuvojās Jaunjelgavai. Skaidrs, ka pilsētas ebreji saprata, ka gaidāmā vācu okupācija neko labu viņiem nesola. Viņu atmiņa glabāja atskaņas no grautiņiem, kuri gadsimtu gaitā vairākkārt atgadījās dažādās valstīs. Tomēr tikai retais varēja iedomāties, ka ienaidniekiem būs par maz dot vaļu saviem cietsirdīgajiem instinktiem, aplaupot ebrejus vai padzenot viņus no konkrētās vietas, ka šoreiz viņu mērķis būs - pilnīga visu ebreju iedzīvotāju iznīcināšana.

Detalizēta Jaunjelgavas ebreju iznīcināšana aprakstīta Ulda Lasmaņa grāmatā (,,Nairi pilsētas ebreju kopienas gals (holokausts Jaunjelgavā)”), kas publicēta Latvijas vēsturnieku komisijas darbu 12. sējumā. Turpmāk aprakstot notikušo traģēdiju, mēs balstīsimies, galvenokārt, uz šo godprātīgo, skrupulozo publikāciju.

Lai gan, pirms pāriet pie tā, nevar nepieminēt Maijas Gordonas datus, kurus viņa savākusi pirmajos pēckara gados. Tie ir: ģimeņu, kuras kļuva par Holokausta upuriem Jaunjelgavā, saraksts; Otrā Pasaules kara frontes cīņās pret nacismu kritušo Jaunjelgavas ebreju saraksts, kā arī īsas ziņas par to, kas notika Jaunjelgavā 1941. gadā un pēc kara. Iespējams, ka Maijas Gordonas savāktie dati nav nevainojami no dokumentālā viedokļa. Viņu vērtība ir citur - tas ir vienīgais zināmais mēģinājums aprakstīt notikušo traģēdiju, kuru veicis viens no nedaudzajiem izdzīvojušajiem kopienas locekļiem. Šī sieviete bija, visticamāk, meita Mairimam Tabaksmanam - aktīvam Jaunjelgavas 30.-to gadu sabiedriskajam darbiniekam, kurš dažas reizes izdeva kaut ko līdzīgu žurnālam par ebreju dzīvi pilsētā. Maijas Gordonas materiāli tika sagatavoti, acīmredzot, 40. - 50. - tajos gados balstoties uz vietējo iedzīvotāju un Jaunjelgavā dzimušo ebreju liecībām. Mūsdienās šie materiāli glabājas Šfaimas kibuca ⁵ arhīvā Izraēlā. Šeit pilnībā citēsim vienu no tiem:

,,Jaunjelgavā 1941. gada 7. augustā no nacistu rokām bojāgājušo 600 ebreju liktenis. No Jaunjelgavas iedzīvotāju (latviešu) stāstiem uzzinājām sekojošo.

1941. gada, hitleriešiem tuvojoties Jaunjelgavai, visi ebreji pacentās pilsētu atstāt. Kas kājām, kas braukšus ar ratiem pārcēlās pār upi Daugavu un caur Skrīveriem devās uz bijušās Latvijas un PSRS robežas pusi. Tomēr vietējās nacistiskās grupas atgrieza viņus atpakaļ Jaunjelgavā vēl pirms vācu armijas ierašanās.

Kad ieradās vācieši, viņi visus ebrejus iedzina sinagogā, piekāva, mērdēja badā un vēlāk noorganizēja geto.

1941. gada 7. augustā viņi izvēlējās pašus stiprākos un jaunākos ebrejus, aizveda viņus uz Sērenes mežu (8 km no pilsētas) rakt bedri. Kad milzīgā bedre bija izrakta, iedzina tajā visus ebrejus. Tur viņus nošāva un apraka, lai gan ne visi bedrē iegrūstie bija miruši. Pēc kaimiņu zemnieku stātiem zeme virs bedres vēl nākamajā dienā kustējusies.

1949. — 1950. gados mēs, izdzīvojušie Jaunjelgavas iedzīvotāji, paguvušie no Latvijas evakuēties, sanācām un nolēmām nogalināto mirstīgās atliekas pārvest pārapbedīšanai Jaunjelgavas ebreju kapsētā. Ar vietējo iedzīvotāju palīdzību par savākto naudu mēs nolīgām cilvēkus, atvērām bedri, lielās kastēs pārvedām bojāgājušo mirstīgās atliekas un apglabājām brāļu kapos Jaunjelgavas ebreju kapsētā. Lielākā daļa nošauto bija apģērbā, dažus varēja atpazīt pēc apģērba un matiem.

Brāļu kapos uzstādījām pieminekli un ik gadu šajā [traģēdijas] dienā sanākam kopā ar savām ģimenēm ceremonijai, kurā pieminam katru mirušo Jaunjelgavas iedzīvotāju vārdā, kā arī atsevišķi - Jaunjelgavas zaldātus, kas krita Otrā Pasaules kara frontēs Padomju armijas rindās cīnoties pret nacistiem”.

U. Lasmaņa pētījumi, publicēti vairāk kā 60 gadus pēc Katastrofas, varēja balstīties uz aculiecinieku liecībām tikai ļoti nenozīmīgā pakāpē. Pētījuma pamats ir 40. - 50.-tajos gados notikušo 30 krimināllietu materiālu analīze, kurās par nacistu atbalstīšanu apvainoti vietējie iedzīvotāji. Kopējais izpētīto lietu skaits pārsniedz 12 000 lappušu. Saprotams, ka gan liecinieki, gan apsūdzētie centās mazināt savu personisko vainu pilsētas ebreju iznīcināšanā, tādēļ daudzu liecību detaļas atšķiras vai pat ir savstarpēji pretrunīgas. Tomēr daudzu liecību apkopojums nodrošināja pietiekami ticamu traģēdijas ainu.

Nacistu karaspēks ieņēma Jaunjelgavas apkārtni jau 1941. gada jūnija pēdējās dienās. Drīzumā visiem ebrejiem tika pavēlēts ierasties reģistrācijai policijas iecirknī. Ieradās apmēram 430 cilvēku, ieskaitot bērnus. Pēc tam iztīrīja divas sinagogas un sāka dzīt tajās ebrejus. Vīriešus ievietoja vienā, sievietes - otrā. Apkārtni apsargāja. Visticamāk šis „geto” atradās, tā saucamajā, Baltajā sinagogā un Lielajā lūgšanu namā, kuri atradās netālu viens no otra. Pārējās Jaunjelgavas sinagogas un lūgšanu nami bija tālāk viens no otra, ietilpības ziņā nelielāki, tādēļ diez vai kāds no tiem būtu derējis vairāk kā 500 gūstekņu ievietošanai.

Vīriešus veda Daugavas krastu nostiprināšanas darbos, sievietes epizodiski izmantoja kā apkopējas. Tā turpinājās pavisam neilgu laiku, jo pēc tam sāka darboties pilsētas ebreju pilnīgas iznīcināšanas plāns.

Pārējās pilsētas sinagogas tajā laikā bija sagrautas. [...]

Pirmās ebreju slepkavības notika jau 1941. gada 11. jūnijā apmēram 10 km no Jaunjelgavas uz Sērenes apgabala centra pusi, puskilometru aiz šosejas Jaunjelgava-Jēkabpils-Nereta krustojuma, pa kreisi no ceļa, tā saucamajā, Bekska silā, netālu no Lauceses upes aiz Mazbeičānu mājām. Tajās piedalījās, galvenokārt policija un bruņotas grupas, formētas no vietējiem iedzīvotājiem. Šeit bija noslepkavoti apmēram 80 ebreji un 20 padomju aktīvisti.

Visaktīvākā loma nošaušanu organizēšanā bija pilsētas komendantam Oskaram Balodim, viņa vietnieks advokāts K. Kalniņš, un aizsargu rotas komandieris A. Ikaunieks, Kārlis Svarēns - zemnieks Sērenes apgabalā, sākotnēji ,,pašaizsardzības” vienības organizētājs. Saskaņā ar dažām liecībām, ebreju slepkavošana nepadevās tik gludi, kā organizatori bija iecerējuši. Nav izslēgts, ka bija atsevišķi atteikšanās šaut uz nevainīgiem cilvēkiem gadījumi.

Otrā akcija nolika 1941. gada 2. augustā 7 km aiz pilsētas, netālu no Totanskas kapsētas un Ozolu mājām. To izpildīja bēdīgi slavenā Viktora Arāja - lielākā Latvijas kara noziedznieka komanda. Šajā akcija tika nogalināti 430 cilvēki.

Saglabājušās liecības par to, ka daļa Jaunjelgavas ebreju (apmēram 50) bija noslepkavoti Likvertenska mežā. Bez tam ir norādījumi uz to, ka vēl bez šīm slepkavībām, varēja būt notikušas tajās pašās vai citās vietās atsevišķu nelielu ebreju grupu iznīcināšanas.

No minētā procesa materiāliem, redzams, ka 1941. gada vasarā pilsētā vara piederēja vietējai administrācijai. Šajā laikā pilsētā atradās pavisam neliels daudzums vācu armijnieku, iespējams, viņi tur neatradās pastāvīgi. Krimināllietā ir samērā maz piezīmju par to, ka viņi paši būtu piedalījušies iznīcināšanā vai pat šāvuši ebrejus. Praktiski visa noziedzīgā darbība tika veikta balstoties uz vietējiem nacistu līdzskrējējiem.

Par piedalīšanos Jaunjelgavas Holokaustā pēckara gados notiesāti 44 pilsētas un Sērenes apgabala iedzīvotāji, divi mira izmeklēšanas laikā, viens izdarīja pašnāvību. Vismaz 16 Jaunjelgavas ebreju iznīcināšanas organizētājiem izdevās izvairīties no soda.

Kopējais Jaunjelgavas upuru skaits pārsniedz 500 cilvēku. U. Lasmanis, balstoties uz 1935. gada tautas skaitīšanas rezultātiem, un to pārmaiņu, kas notika 1941. gadā analīzi, rekonstruējis bojā gājušo sarakstu - pavisam 509 cilvēki, kuru saraksts pievienots rakstam (skat.tabulu).

Holokaustā boja gājušie Jaunjelgavas ebreji

Šajā sarakstā ir 59 cilvēki vecāki par 70 gadiem, bet 63 vecuma no dažiem mēnešiem līdz 10 gadiem.

Saskaņā ar Maijas Gordonas tieši pēc kara sastādīto sarakstu, Jaunjelgavā pavisam iznīcinātas 167 ģimenes - pavisam 542 cilvēki. Pamatā U. Lasmaņa un H. Gordonas saraksti saskan. Dažas sarakstos esošās atšķirības, acīmredzot, var izskaidrot ar dokumentāli nefiksētu iedzīvotāju migrāciju laika posmā no 1935. līdz 1941. gadam. Iespējams, ka H. Gordonas sarakstā tikuši iekļauti Jaunjelgavā dzimušie, bet citur, galvenokārt, Rīgā, bojāgājušie.

Domājams, ka aptuveni 20 Jaunjelgavas iedzīvotājiem izdevās aizbēgt uz austrumiem, kur daļa no viņiem iesaistījās Sarkanās armijas rindās un karoja pret nacismu.

Saskaņā ar H. Gordonas ziņām, Sarkanās armijas rindās krituši 27 Jaunjelgavas ebreji (skat.tabulu).

Vēl bez šiem bojā gājušajiem, Evas Vateres grāmatā par Latvijas ebrejiem - Otrā Pasaules kara dalībniekiem minēti arī citi Jaunjelgavā dzimušie: karā kritušais Armermans Judls Benjamina dēls (dz.1908.), kā arī izdzīvojušie kara dalībnieki Vassermans Dāvids Samuila dēls (dz.1913.), Vassermans Zauls Vulfa dēls (dz.1907.), Vassermans Hackels Mihaila dēls (dz.1909.), Veide Genohs Jefima dēls (dz.1920.), Gutmans Moše Izraila dēls (dz.1913.), Kans Leibs Isaaka dēls (dz.1910.), Kacs Ābrahams Moiše Moišes dēls (dz.l913.), Kacs Jakobs Josifa dēls (dz.1908.).

No Jaunjelgavas ebrejiem, kurus izsūtīja uz Sibīriju, Latvijā atgriezās 14 cilvēki. Rahmiels Kratišs ar ģimeni un Motels Kratišs 40.-tajos gados apmetās Jaunjelgavā, bet 1950. gadā tika atkārtoti izsūtīti. No Latvijā palikušajiem Jaunjelgavas ebrejiem starp dzīvajiem palicis tikai Solomons Vestermans, un, iespējams, arī Frizimu (Fridmanu) ģimene.

No visas pirmskara kopienas Jaunjelgavā turpināja dzīvot tikai Šrola Bergmana ģimene, kura pēcnācēji tur dzīvo vēl šobrīd. No citām vietām atbraukusī Simhoviču ģimene dzīvoja pilsētā līdz 70.-tajiem gadiem, tāpat arī rabīna Natana Barkana ģimene, kas tur dzīvoja vairākus gadus.

Šodien vienīgais atgādinājums par reiz plaukušo kopienu un nevainīgajiem nacisma upuriem ir piemiņas komplekss ebreju kapsētā.

Jaunjelgavas ebreju apbedījumi

Pirmā kapsēta, kurā glabāja Fridrihštates ebrejus, tika atklāta 1803. gadā un atradās septiņas verstis no pilsētas. Tā tika izmantota vismaz piecdesmit gadus, taču nav izslēgts, ka atsevišķi apbedījumi šeit turpinājās līdz pat XIX gadsimta beigām. Šobrīd šī vieta pamatīgi apaugusi ar mežu un krūmiem. Pēc vietējo ilgdzīvotāju atmiņām visas apmales tika iznīcinātas kara laikā. Akmens sētas atliekas skaidri saskatāmas vienīgi ziemas laikā, jo vasarā tos sedz augi. Daudz vandālisma pēdu - atrakti un izrakņāti kapi, daži no tiem ne tik sen.

Apbedīšanas biedrība ,,Hevra-Kadiša” (,,Svētā brālība”) Fridrihštatē tika nodibināta 1847. gadā. Pēc gada tika atklāta kapsēta. Tā tika nosaukta par „jauno”. Acīmredzot šo nosaukumu lietoja ļoti ilgu laiku, un tas tika nodots no paaudzes uz paaudzei. Vēl šodien atsevišķi vietējie ilgdzīvotāji šo kapsētu sauc par „jauno”.

1848. gadā, kad pilsētā uzliesmoja holēras epidēmija, mirušos sāka glabāt atsevišķā gabalā. Ebreju holēras kapsētas esamība tiek atzīmēta pat 1892. gada uzziņu grāmatā. Šis fakts līdz pat mūsdienām saglabājies vietējo iedzīvotāju atmiņās - domājams holēras laika apbedījumi atrodas „jaunās” kapsētas dienvidaustrumu stūrī.

Sistemātiski apbedījumi „jaunajos” kapos turpinājās līdz pat vācu okupācijai 1941. gadā.

XIX gadsimta beigās vai XX gadsimta sākumā tika veikti kapsētas labiekārtošanas darbi - uzlikts koka žogs uz betona stabiem, uzbūvēti akmens vārti un bet tohora ⁶ - ēka mirušo sagatavošanai apbedīšanai.

Pirmā pasaules kara laikā pakalns, uz kura atradās kapi, bija aktīvas karadarbības vieta. Ierakumi gāja tieši pa kapiem. No tā laika ir saglabājušās vismaz divas fotogrāfijas.

Pēc Otrā pasaules kara beigām 1941. gadā noslepkavoto Jaunjelgavas ebreju mirstīgās atliekas tika pārapbedītas kapsētas ziemeļaustrumu stūrī. Pārapbedījumu vieta iezīmēta ar pieminekli upuriem un norobežota ar nelielu sienu.

Cik zināms, tad pēc kara kapsētas teritorijā klāt nākuši tikai divi jauni apbedījumi - Iļjas Simhoviča un Bermanu ģimenes.

Pirmo pēckara desmitgažu laikā katru gadu augustā Jaunjelgavā satiekas ebreji, lai atcerētos bojāgājušos. Tomēr līdz ar gadiem šī tradīcija apdzisa dalībnieku cienījamā vecuma un emigrācijas dēļ.

Šo rindu autors pirmoreiz nonāca Jaunjelgavas ebreju kapsētā 50.-to gadu beigās. Jau tajā laikā tā bija aizaugusi ar krūmiem. Robežas bija grūti saskatāmas, un kapsēta pilnībā saplūda ar apkārtējo mežu. Turpmākajos gados tāpat nekas netika darīts, lai iekonservētu kapsētu un pieminekļus. 80.-to gadu beigās koki jau bija 10-30 cm diametrā, caur dažām apmalītēm jau izaugušas priedes līdz 70 cm diametrā.

Jaunjelgavas ebreju kapu kā vēstures un kultūras pieminekļa atjaunošanas darbi uzsākšana attiecināma uz 1985. gada vasaru, kad ar vietējo skolnieku palīdzību tika attīrīts neliels gabaliņš meža apkārt piemineklim Uriasam Šatcam - aktīvam ebreju kopienas un vietējās pašpārvaldes darbiniekam. Kopš tā laika šī cilvēka pēcnācēji ik gadu apmeklē kapsētu, ikreiz attīrot pa dažiem kvadrātmetriem tās teritoriju.

Darbi ieguva sistemātisku raksturu 90.-to gadu vidū, kad vietējā pašpārvalde nozāģēja mirušos un bīstamos kokus, un veica pirmo nopietno kapsētas teritorijas uzkopšanu. Tikai tad kļuva redzami patiesie kapsētas apmēri un atklājās, ka laiks pasaudzējis diezgan daudzus pieminekļus.

Apmēram šajā laikā vēsturnieks Aleksandrs Feigmanis atšifrēja daļu uzrakstu uz kapakmeņiem. Viņa darbu būtiski apgrūtināja tas, ka lielākajā pieminekļu daļā akmenī iekaltie teksti mūsdienās izlasāmi ar grūtībām.

90.-to gadu beigās autors ar radinieku grupas atbalstu uzsāka darbus pie kapsētas inventarizācijas un konservācijas. Darbi tika sākti ar visu esošo pieminekļu numerāciju un iezīmēšanu kartē. Tika veikts apmaļu stāvokļa novērtējums. 2000.-2008. gados tika par jaunu uzlikti apmēram 90 nokritušu, sašķiebušos, vai pa šiem gadiem gandrīz pilnībā augsnē iegrimušu pieminekļu. Nākamais darba posms bija visu saglabājušos kapakmeņu fotografēšana.

Pieminekļu datēšanas problēma ir tajā apstāklī, ka teksti uz daudziem slikti saglabājušies un ir redzami tikai pie noteikta apgaismojuma leņķa, pie tam uz fotogrāfijām tie redzami vēl sliktāk, ne kā dabā vizuāli apskatot. Tādēļ fotografēšanai pieminekļus ar dažādiem paņēmieniem bija jāapstrādā. Kopējās prasības pret šiem paņēmieniem bija tādas, ka to radītajam efektam jābūt īslaicīgam, bet pietiekamam, lai nofotografētu, un lai tas izzustu tūlīt pēc tam, lai neizjauktu šajā vietā daudzus gadu desmitus stāvējušo kapakmeņu dabisko izskatu. Atkarībā no akmens virsmas fraktūras optimāli izrādījās dažādi apstrādes paņēmieni:

• fotografēšana krēslā, prožektoru gaismā, kura tiek virzīta uz kapakmeni;
• visu akmenī esošo iedobju aizpildīšana ar mitru masu no dabiskām (baltajām un sarkanajām) smiltīm vai speciāli iekrāsotas spilgtos toņos. Pēc šīs masas izžūšanas ar platu suku var tās atlikumu no pieminekļa noslaucīt, tajā pašā laikā akmens burtu iedobēs mitrā masa kādu laiku saglabājas;
• akmens ,,aizberzēšana” - piestiprina pie tā lapu, kur berzē ar nedaudz krāsā samitrinātu sūkli. Pie tam akmens iedobumi tajā vietā, kur atrodas burti, paliek neaizkrāsojušies;
• akmens pārklāšana ar putojošu ziepju (piemēram, ar skūšanās krēmu) un liekās masas noslaucīšana ar papīra dvieli. Pēc tādas apstrādes baltās putas paliek iedobumos vēl apmēram 5-20 minūtes, kas ir pilnīgi pietiekami fotografēšanai. [...]

Daži kapakmeņi rotāti ar ornamentiem, kā arī ar augu un dzīvnieku attēliem.

Līdz 2008. gada vasarai šādā veidā tika radīts datu bāzes darba variants, ieskaitot karti, kurā attēloti ap 700 kapakmeņu, apmēram 450 fotogrāfiju, kā arī daudzi atšifrētie uzraksti uz tiem. Šos darbus plānots pabeigt līdz 2009. gadam.

Sistemātisku atmosfēras nokrišņu iedarbības rezultātā memoriāls Holokausta upuru piemiņai 90.-to gadu beigās izrādījās stipri bojāts. 2002. gadā Uriasa Šatca pēcteči sadarbībā ar Jaunjelgavas pilsētas domi veica pilnīgu šīs vietas rekonstrukciju.

Kapsētas ziemeļrietumu daļā esošā rituālā ēka (bet-tohora)⁶ jumtu bija pazaudējusi jau karalaikā. Sekojošo gadu laikā tās sienas pamazām bruka, un 2006. gada rudenī tās kļuva bīstamas un bija uz izzušanas robežas.

Tika novākti uz sienām izaugušie krūmi un koki, attīrot drupas, tika atrastas ūdens sildīšanas pavarda atliekas un ļoti cietušās grīdas plāksnes. 2007. gadā pēc ebreju reliģiskās kopienas ,,Šamir” (Rīga) pasūtījuma Jaunjelgavas SIA ,,Jaunums” (Darbu vadītājs G. Grigorjevs) veica drupu konservāciju, un to pārvēršanu par pieminekli pilsētas ebreju kopienai un informatīvo materiālu izstādīšanas vietu.

2008. gadā, turpinot kapsētas konservācijas darbus, ap kapsētas robežu tika iestādītas egles.

Viņi dzīvoja šeit

Biogrāfiskas ziņas par dažiem ar Fridrihštati-Jaunjelgavu saistītiem ebrejiem

Bermans Lazars Jakoba dēls (26.09.1830., Fridrihštate - 27.04.1893., Sankt-Pēterburga). Sabiedrisks darbinieks, pedagogs, publicists. Izglītību ieguvis Fridrihštatē - hederā, pilsētas skolā, pie privāta pasniedzēja. 1854. gadā pārceļas uz Mītavu (Jelgavu), kur 1864. gadā atver privātskolu ebreju zēniem. 1864. gadā, Sankt-Pēterburgas ebreju kopienas aicināts, nodibina pirmo ebreju skolu, kuru vada gandrīz 30 gadus. Vienlaicīgi (1869.-1882.) ebreju reliģiju Sankt-Pēterburgas sieviešu ģimnāzijā. 1879. gadā sāk izdot nedēļas laikrakstu ,,Krievijas ebrejs”. Tautas izglītības ministrijas visām skolām, kurās tiek pasniegta ebreju reliģija, apstiprinātā oficiālā jūdaisma mācību līdzekļa ,,Mozus likuma pamati” autors.

Erlihs Ādolfs (Ābrahams Ābele). (20.09.1837., Mītava (Jelgava) - rabīns, apgaismotājs. 1858. gadā sāka strādāt kā senebreju valodas un reliģijas skolotājs Fridrihštates valsts ebreju skolā. 1861.-1871. gados dzīvoja Vācijā, kur strādāja kā pasniedzējs, ieguva doktora grādu Halles universitātē, bija rabīns. 1872. gadā bija izvēlēts par valsts rabīnu Rīgā, bet netika varas pārstāvju apstiprināts šim postenim. 1876. gadā tika nozīmēts par ebreju skolas vadītāju Rīgā. Šajā amatā strādāja gandrīz 20 gadus.

Autors analītiskam darbam par grieķu filozofiju (Berlīne, 1872.), senebreju valodas sākuma līmeņa mācību grāmatai (Viļņa, 1883.) un vēsturiskam darbam par ebreju municipālo izglītību Rīgā.

Rozentāls Hermans (06.10.1843., Fridrihšatate - 1917.) - rakstnieks, bibliogrāfs, redaktors. Izglītību ieguvis Bauskā un Jakobštatē. 1959. gadā pārtulkojis vāciski vairākus Ņekrasova dzejoļus. Kopš 1869. gada - izdevējs Kremenčugā. Publicējis krājumu ,,Gedichte” (,,Dzeja”). Krievu turku kara laikā 1877.-1878. gados kalpoja Sarkanā krusta biedrībā, apbalvots ar medaļu par izciliem sasniegumiem. Līdz 1881. gadam turpināja izdevējdarbību Kijevā un Smēlē (Ukraina), rezultātā piedalījās nedēļas laikraksta ,,Zarja” („Ausma”) izdošanā. 1878. gadā ievēlēts par korespondentlocekli Apgaismības izplatīšanas starp Krievijas ebrejiem biedrībā (Sankt-Pēterburga).

1881. gadā devās uz ASV ar mērķi nodibināt lauksaimnieciskas kopienas no Krievijas emigrējušajiem ebrejiem. Nodibināja kolonijas Luiziānā un Dienviddakotā, vēlāk piedalījās Vudbainas (Ņudžersija) kolonijas pārvaldīšanā. Nodarbojās ar grāmatu tirdzniecību, tika nozīmēts par galveno statistiķi Edisona kompānijā „General Electrics”. 1892. gadā Ziemeļu dzelzceļa kompānija nosūtīja viņu uz Ķīnu, Koreju un Japānu izpētīt ekonomiskos un tirdzniecības noteikumus. Atgriežoties tika ievēlēts Ņujorkā par Vācu-amerikāņu reformistu savienības sekretāru, piedalījās citu ebreju organizāciju darbā. 1894. gadā nozīmēts par Ellis-Ailendas imigrācijas biroja - galvenā ebreju imigrantu pieņemšanas punkta - izkraušanas nodaļas vadītāju.

Kopš 1898. gada vadīja slavistikas nodaļu Ņujorkas publiskajā bibliotēkā. Kopš 1900. gada piedalījās 12. sējumu Jewish Encyclopedia (Ebreju Enciklopēdija) izveidošanā kā Krievijas nodaļas vadītājs. Bija cieši saistīts ar literatūru ivritā un Krievijas apgaismības kustību. Publicējās ,,Ha-Meliz” (1859.-1867.), 1901. gadā piedalījās ikmēneša žurnāla ,,Ha-Modia' le Hodashim”, bija ,,Ohole Shem” kopienas priekšsēdētājs. Pārtulkoja vāciski Bībeles grāmatas ekseģēzi ⁷ un Diesmu dziesmu, angliski - vācu žurnālista H. Ganca grāmatu par Krieviju ,,Strana zagadok” (,,Noslēpumu zeme”), kā arī no krievu valodas - Kņaza Urusova memuārus.

Šatcs Urias Isaaka dēls (1843. - 1913., Fridrihštate). Komersants un sabiedrisks darbinieks. Sākumā nodarbojās ar ādas izstrādājumu tirdzniecību, vēlāk - aptiekas preču veikala īpašnieks. 2. ģildes tirgotājs. Sākot no 1880.-tajiem gadiem vairākkārt ievēlēts par balsstiesīgo (deputātu) Fridrihštates pilsētas domē. Dažādos periodos strādājis revīzijas, tirdzniecības, sanitārajās komisijās, nodokļu administrācijā.

1900.-tajos gados - talmud-toras ² padomes priekšsēdētājs, apbedīšanas biedrības ,,Hevra-Kadiša” priekšsēdētāja vietnieks. Par ilggadēju darbu Fridrihštates labā pilsēta uzstādīja viņam kapa pieminekli ebreju kapsētā.

Aktīvo attieksmi pret dzīvi U. Šatcs nodeva saviem bērniem, starp kuriem bija rūpniecības un cionisma ⁴ darbinieki, sabiedriskie darbinieki, zinātnieki un politiķi.

Pauls Aarons Becalels (1871., Dvinska - 1941., Rīga) - rabīns. Mācījies ģimnāzijā Lomžā (Polija), pēc tam ješivās⁸ Lomžā, Kovnā, Voložinā. Rabīna nosaukumu ieguva 17 gadu vecumā. 1891. gadā iestājās Kēnigsbergas universitātē, kur studēja filozofiju un filoloģiju. 1906. gadā sāka rabīna kalpošanu Rozenovā (tagad Zilupe). Pirmā Pasaules kara laikā organizēja palīdzību bēgļiem no Lietuvas un Kurzemes. Neilgu laiku vadīja Rozenovas pilsētas padomi. 1919.-1941. gados bija rabīns Jaunjelgavā. Ar šajā pilsētā dzimušo, bet vēlāk uz ASV emigrējušo, palīdzību pilsētā tika uzbūvēta ebreju reliģiskā skola. Bija pilsētas domes deputāts, pilsētas galvas vietnieks, vadīja ebreju sākumskolu, bija Jaunjelgavas Sarkanā Krusta biedrības biedrs.

Lipmans Džekobs Gudeils (1874., Fridrihštate - 1939, Ņudžersija) - ievērojams zinātnieks, mikrobiologs un augsnes speciālists. Izglītību ieguva pie privātskolotāja, pēc tam beidzis Orenburgas ģimnāziju. Kopš 1888. gada dzīvoja ASV, mācījās lauksaimniecības skolā, kuru organizēja barons De Giršs Vudbaidas (Ņudžersija) kolonijā, ieguva bakalaura grādu Rattergas universitātē (ar izcilību) un doktora grādu Kornejas universitātē (1903.).

1901. gadā nodibināja Rattergas universitātes lauksaimniecības koledžu un vadīja to līdz 1939. gadam Ņudžersijas štata eksperimentālās lauksaimniecības stacijas direktors (1916.-1939.). Iniciators žurnāla ,,Soil Science” (,,Augsnes zinātne”) izdošanai. Lipmana pētījumi par to kā augsnes baktērijas piesaista gaisā esošo slāpekli, deva ierosmi jaunas zinātņu disciplīnas - augsnes mikrobioloģijas, tapšanai, nodrošināja viņa laboratorijai starptautisku atzinību un autoritāti. Lipmana mikrobioloģiskā laboratorija bija sava veida inkubators dažādu virzienu pētījumiem. Tajā tika atklātas meteorītu materiālā esošās baktērijas. Organizēta pesticīdu un hidroponikas izpēte, radīta jauna tomātu šķirne; viena no grupām izvērsa darbu, kura rezultātā tika atklāta svarīgākā antibiotika - streptomicīns. 1928. gadā D. Lipmans piedalījās Palestīnas ekonomisko perspektīvu ekspertīzē.

Sons Moše Aarons (1884., Fridrihštate - 1938., Parīze) - bioķīmiķis un mikrobiologs. Dzimis Fridrihštatē, beidzis vietējo skolu. Piedalījās 1905. gada revolucionārajos notikumos, pēc tam emigrēja uz Vāciju, kur saņēma inženiera diplomu. 1908. gadā pieņemts darbā Augusta Fernbaha laboratorijā Pastēra Institūtā Parīzē. Galvenā viņa pētījumu tematika saistīta ar spirta rūgšanas procesiem un rūpniecisko mikrobioloģiju. Viņa laboratorijās pirms Pirmā pasaules kara sākuma tika pētīta augu materiāla (zāģskaidu, ēveļskaidu u.t.t.) pārvēršanās procesi par aceton-butanola maisījumu - priekštecis mūsdienu biodegvielas ieguves procesiem. Neilgu laiku šajā laboratorijā strādāja arī Haims Veicmans - nākamais Izraēlas prezidents. Tomēr vēlāk starp Veicmana institūtu un Pastēra institūtu izveidojās saspringtas attiecības, kuru cēlonis bija strīdi par zinātnisko patentu prioritāti. Mikrobioloģiskā acetona un butanola ražošana tika realizēta Anglijā, un tā nospēlēja lielu lomu izejvielu sagādē mākslīgā kaučuka un sprāgstvielu ražošanai kara gados.

20.-tajos gados M. A. Sons saņem profesora nosaukumu, 1934. gadā kļūst par rūgšanas nodaļas vadītāju. Vienlaicīgi vada žurnālu ,,Voprosi fermentaciji” (,,Fermentācijas pētījumi”), vada mikrobioloģijas un bioķīmijas kursus Pastēra Institūtā un Briseles Nacionālajā rūgšanas rūpniecības institūtā. Publicējis desmitiem zinātnisku rakstu, viņa galvenā monogrāfija ,,Probļemi fermentacii. Fakti i gipotezi” (1926) tika pārtulkota angļu un krievu valodā.

M. Sons bija spilgts zinātnieks, liels entuziasts un enciklopēdisks speciālists bioķīmijas un mikrobioloģijas jautājumos, dziļš Luija Pastēra cienītājs. Par izciliem zinātnes sasniegumiem viņš apbalvots ar Goda Leģiona ordeni (Francija). Līdz mūža beigām viņš nesarāva saites ar dzimteni, palika Latvijas pilsonis, bija apbalvots ar Latvijas Trīszvaigžņu ordeni, iespēju robežās veicināja tautiešu mācības un karjeru.

Šatcs-Aņins Maks Urias dēls (1885., Fridrihštate - 1975., Rīga). Jurists, ievērojams ebreju strādnieku kustības darbinieks, publicists, vēsturnieks, filozofs, literatūrzinātnieks. Urias Šatca dēls. Beidzis ģimnāziju Mītavā, mācījies Pēterburgas universitātē, par piedalīšanos revolucionārajā kustībā, 1906. gadā izraidīts no Krievijas. 1908. gadā pabeidz Bernes universitāti ar tiesību doktora grādu, 1908.-1911. strādāja Parīzē, Berlīnē un Vīnē. Pirmā Pasaules kara gados Rīgā un Petrogradā strādāja bēgļu palīdzības organizācijās. Aktīvi piedalījās ebreju sociālistiskās partijas un organizāciju darbībā. Februāra revolūcijas laikā - Petrogradas strādnieku un zaldātu deputātu padomes loceklis, viens no Apvienotās ebreju sociālistiskās strādnieku partijas līderiem.

Kopš 1919. gada Latvijā bija vairāku kultūras organizāciju un preses izdevumu ebreju strādniekiem dibinātājs un vadītājs. 1921. gadā arestēts par aktīvu darbību kreisajā arodbiedrību kustībā. Cietumā, kurā pavadīja vairākus mēnešus, kļuva akls ar vienu aci, un 1928. gadā kļuva pavisam neredzīgs. Neskatoties uz to,  turpināja aktīvu un pilnvērtīgu profesionālo un radošo darbību. Tas bija iespējams pateicoties viņa sieva Fanijas Samoilovnas mīlestībai un līdzdalībai, kura atbalstīja viņu kopš tā laika gandrīz piecdesmit gadu garumā. M. Šatca-Aņina aktīvā literārā, pedagoģiskā un sabiedriskā darbība bija plaši zināma Latvijas un aizrobežu ebreju inteliģences vidū. Visnozīmīgākās viņa monogrāfijas ,,Nacionālās atbrīvošanās un sociālās partijas” (1906), ,,Ebreju proletariāta ceļi” (1918), ,,Teporalisms. Ebreju kultūras filozofijas pieredze.” (1919), ,,Ebreji-sociālisti no 1848. - 1917.” (1919), ,,No telpas līdz laikam” (1921), ,,Revolūcija kā psiholoģisks process” (1923), ,,Sociālā opozīcija ebreju vēsturē” (1927), ,,Ebreju sabiedriskās kustības līdz 1917. gadam” (1930) veltītas ebreju vēstures sociālajiem aspektiem, ebreju kultūras un pasaules kultūras attīstības mijiedarbībai.

Otrā Pasaules kara laikā, atrodoties padomju aizmugurē, M. Šatcs-Aņins nodarbojās ar zinātnisko un pedagoģisko darbību, bija Ebreju antifašistiskās komitejas loceklis, kuras sastāvā ietilpa tā laika ievērojamākie mākslas, literatūras un zinātnes darbinieki. Viņa rakstus publicēja ebreju prese PSRS un ASV. Karam beidzoties, Rīgā turpināja rakstīt, uzstāties ar lekcijām. Bija viens no ebreju kultūras atdzimšanas iniciatoriem pēckara Latvijā. 1953. gada februārī kopā ar sievu viņu arestēja valsts drošības dienesta darbinieki.

Viņu apvainoja piederībā pie ,,ebreju nacionālistiskā centra”, kā arī par darbību Apvienotajā ebreju sociālistiskajā strādnieku partijā 1917.-1918. gados, partija uzstājās pret boļševiku centieniem sagrābt varu. Pēc Staļina nāves M. Šatcs-Aņins ar sievu tika atbrīvoti.

Līdz pat sirmam vecumam turpināja diktēt savus darbus, uzstājās ar lekcijām, publicēja rakstus par ebreju, latviešu, krievu un Rietumeiropas literatūru un mūziku.

Barkans Natans (1923.-2003.) - rabīns, sabiedrisks darbinieks. Dzimis Līvānos, ieguvis izglītību Rīgas ješivā un Ļubaviču ješivā Gostiņos. Kara laikā evakuējās uz Ivanovas apgabalu, kur strādāja mežizstrādē, pēc tam - uz Vidusāziju. No 1945.-1954. gadam strādāja dažādos administratīvi-saimnieciskos amatos Jaunjelgavā, pēc 1954. gada - Rīgā; veica nelegālu reliģisko darbību. Kopš 1969. gada dzīvoja Izraēlā, kur atradās valsts dienestā, izveidoja reliģisko skolu zēniem Lodā. Kā brīvprātīgais piedalījās Tiesas dienas karā (1973). Viens no ebreju reliģiskas inteliģences fonda ,,Šamir” dibinātajiem. 1989. gadā pēc Ļubaviču Rebes rīkojuma un saskaņā ar galvenā Izraēlas rabīna rīkojumu, sāka kalpošanu Latvijā kā galvenais Rīgas un Latvijas rabīns. Vairāku grāmatu autors - ,,Atmiņas” (Rīga, 1998) un ,,Likteņa ceļi. Skaties un atceries. Pašaizliedzība.” (Rīga, 2003).

Redaktora piezīmes

¹ ,,stingri ticīgo” sinagoga – iespējams, domāta hasīdu, ortodoksālo jūdu, reliģiskā draudze

² talmud-tora – ebreju pamatskola zēniem, kurā apguva  ebreju valodu, Svētos Rakstus (īpaši Toru - piecas Mozus grāmatas), kā arī Talmūdu un jūdu likumus; šajā skolā zēni mērķtiecīgi tika sagatavoti studijām ješivā jeb ebreju augstākās izglītības iestādē - reliģiskajā akadēmijā.

³ melameds – reliģiskais skolotājs

⁴ cionisms - starptautiska politiska kustība, kura atbalsta neatkarīgas ebreju valsts izveidi un pastāvēšanu Palestīnā. Cionisms formāli tika izveidots 19.gs. beigās. Tā pamatlicējs bija Austroungārijas žurnālists Teodors Hercls. Šīs kustības pārstāvjus tradicionāli dēvē par cionistiem.

⁵ kibucs - ebreju kolektīvā saimniecība Izraēlā līdzīgi padomju kolhoziem

⁶ bet tohora (ivritā burtiski „attīrīšanas, šķīstīšanas māja”) - ēka mirušo sagatavošanai apbedīšanai

⁷ ekseģēze – Bībeles, Sv.Rakstu, teksta kritiska analīze un skaidrošana ar mērķi noskaidrot teksta seno un mūsdienu nozīmi

⁸ješiva - ebreju augstākā izglītības iestāde, reliģiskā akadēmija