Latvijas ebreju minoritātes attēlojums parlamentārisma posma satīriskajā presē (1920–1934)

Autors: Māris Goldmanis, LU Vēstures un Filozofijas fakultāte, 2008
 

Ievads

20. gadsimta 20.–30. gados Latvijā ebrejiem bija sava īpaša kopiena un kolorīts. Dzīvojot starp latviešiem, ebreji bija izveidojuši savu īpašo tēlu un atpazīstamību. Līdz Otrajam pasaules karam Latvijas ebreji bija saliedēta un kupla minoritāte.

Kad 1918.–1920. gadā radās Latvijas neatkarīgā valsts, ebreji kļuva par Latvijas Republikas pilsoņiem un sabiedrības locekļiem. Šajā laikā Latvijā sāka strauji attīstīties preses brīvība un līdz ar to arī satīriskais preses novirziens. Antisemītisms Latvijā nebija sveša parādība. Tas aizvien vairāk atspoguļojās arī presē publicētajās karikatūrās.

Karikatūra ir grafisks attēls, kas satīriskā veidā attēlo cilvēkus, lietas un notikumus. Šajā referātā apskatīts ebreju attēlojums satīriskajā presē publicētajās karikatūrās laikposmā no neatkarības iegūšanas līdz 1934. gada 15. maijā notikušajam valsts apvērsumam, kad Kārļa Ulmaņa režīms ierobežoja preses brīvību. Galvenie avoti ir žurnāli “Svari”, “Lapsene”, “Aizkulises” un citi. Izmantoti arī Aivara Strangas, Leo Dribina, Dova Levina, Borisa Volkoviča un citu autoru pētījumi par ebrejiem Latvijā.

1. Ebreji Latvijas Republikā: sociālais un politiskais stāvoklis

Pirmās liecības par ebreju klātbūtni Latvijas teritorijā nākušas no 14.–15. gs., kas gan ir neskaidras jo balstās uz nedrošu avotu pamata.[1] Pastāvīgi Latvijā ebreji sāka apmesties pēc Livonijas sabrukuma un tās pievienošanas Polija–Lietuvai.[2]

Pirmā vispārējā tautas skaitīšana Krievijas impērijā (1897) parādīja, ka Latvijas teritorijā dzīvoja 142 315 ebreji (6,2% iedzīvotāju), bet Pirmā pasaules kara priekšvakarā viņu skaits jau sasniedza 170 tūkstošus.[3] Pēc kara ebreju skaits strauji samazinājās, un 1920. gadā Latvijas Republikā dzīvoja 79 644 ebreju, bet 1935. gadā – 93 479 ebreji.[4]

Jaundibināto Latvijas Republiku ebreji sākotnēji vērtēja atturīgi, jo neticēja tās stabilitātei, un reāli to sāka atbalstīt tikai 1919. gadā. Tāpat ebreji, izņemot kreisi noskaņotos, neatbalstīja arī Pētera Stučkas komunistisko valdību. Taču ap 1000 ebreju tautības karavīru piedalījās Brīvības cīņās, 100 no viņiem tajās krita, trīs ebreji saņēma Lāčplēša Kara ordeni un desmitiem vēlāk Triju zvaigzņu ordeni.[5] 

Latvijas Republikas Satversme garantēja ebrejiem lielākas iespējas darba jomā nekā Krievijas impērijas likumdošana. Ebreji sāka iekļauties rūpniecībā, arī tirdzniecība kļuva brīvāka. Pēc 1930. gada datiem 48,8% ebreju bija nodarbināti tirdzniecībā, 27,7% – rūpniecībā, 5,9% – brīvajās profesijās, 3,4% strādāja veselības aprūpē, 2,9% – transportā, 0,9% – lauksaimniecībā, 0,8% – administratīvajā darbā.[6] Taču dažādi faktoru dēļ ebrejiem nebija iespējams strādāt valsts iestādēs pēc brīvas izvēles. Pret to iebilda nacionāli noskaņotie spēki. Taču 6% ebreju vadīja uzņēmumus, veikalus un kalpoja valsts un privātajā sfērā. Pēc 1925. gada datiem 36,4% ebreji bija privātīpašnieki un 8,64% bija uzņēmēji.[7]

Kopumā ebreju sociālais stāvoklis pēc Pirmā pasaules kara beigām ievērojami uzlabojās, jo viņus vairs neapdraudēja likumi, saskaņā ar kuriem ebrejus varēja padzīt no kādām apdzīvotām vietām vai krasi ierobežot viņu tiesības. Ebreji ļoti aktīvi izmantoja iespēju veidot savas partijas, kuras piedalījās Saeimas un pašvaldību vēlēšanās.

Satversmes sapulcē un Saeimā aktīvi darbojās gan ebreju labējās partijas “Agudat Israel” (ar Morhedaju Dubinu priekšgalā) un “Mizrachi” (ar rabīnu Mordehaju (Markusus) Nuroku vadībā), gan kreisi cionistiskā partija “Ciere Cion” un sociāldemokrātiskais Bunds. Visā parlamentārisma laikā ebreji, atšķirībā no Latvijas vāciešiem, nespēja izveidot vienotu sarakstu startam vēlēšanās. Taču parlamentā iekļuvušie deputāti bieži varēja vienoties par ebrejiem svarīgiem jautājumiem.

Ebreji visā Latvijā veidoja mācību iestādes. Visvairāk ebreju skolu bija Latvijas austrumu rajonos (Latgale, Augšzeme). Mācības pārsvarā notika jidiša valodā (tas bija Austrumeiropas aškenazi ebreju valodas paveids), kā arī vācu valodā, bet 30. gadu beigās aizvien vairāk arī senebreju valodā – ivritā. 1933./1934. mācību gadā Latvijā bija 119 ebreju skolas, tai skaitā 14 ebreju ģimnāzijas.[8]

Liela daļa ebreju prata latviešu valodu, taču bieži runāja tajā ar akcentu, kurā mijās vācu valoda un jidišs, tādēļ viņu valodas stils bieži tika kariķēts presē, par ko tiks runāts vēlāk. Ebreji studēja arī Latvijas augstskolās. Pārsvarā viņi mācījās juristos, arhitektos, ķīmiķos un biologos. Pavisam līdz 1934. gadam Latvijā studēja aptuveni 1000 ebreju studentu.[9]

Ebreji aktīvi piekopa savu reliģiju – jūdaismu. Pēc lūgšanu namu skaita un draudžu skaita jūdaisms ieņēma Latvijā otro vietu. 1923. gadā Rīgā bija 23 sinagogas un lūgšanu nami, 1937. gadā – jau 36. No 1925. līdz 1934. gadam ebreju kopiena saņēma vairāk nekā 80 tūkstošus latu lielu atbalstu no valsts.[10] Ebreji dalījās ortodoksālajos hasīdos un mitnagedos (t.s. oponenti). Abas grupas atšķirīgi uztvēra kalpošanu Dievam: vieni uztvēra ticību caur jūtām un emocijām, otri uzskatīja, ka ticību jāklāj, cītīgi studējot svētos rakstus. Jūdaisma pozīcijas aizstāvēja partijas Agudat Israel un Mizrachi.

Ebrejiem sākumā bija tehniskas problēmas izdot savu presi, jo 20. gadu sākumā Rīgā bija tikai viena tipogrāfija, kurā varēja drukāt avīzi ebreju valodā. Taču jau 1919. gadā bija mēģinājums izdot avīzi Idiše folksštime (Ebreju tautas balss), kuras iznākšanu pārtrauca Bermontiāde. 1920. gadā sāka iznākt avīze Dos Folk (Tauta), kas kļuva par pirmo ebreju periodisko izdevumu Latvijā.[11] Vēlāk, pieaugot ebreju materiālajiem līdzekļiem, tika izdotas jaunas ebreju avīzes, arī provinces mērogā.

Ebreju kopiena Latvijā dzīvoja vienlaikus noslēgtu un aktīvu dzīvi. Iesaistoties valsts ekonomikā un politikā un tajā pašā laikā saglabājot savas kultūras īpatnības, viņi kļuva pamanāmi Latvijas sabiedrībā, kur tagad galveno toni centās noteikt latvieši. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ebreja tēls arvien vairāk parādījās latviešu satīriskajā presē.

2. Antisemītisma noskaņas Latvijā 1919.–1934. gadā

Citu tautu negatīvā attieksme pret ebrejiem, jeb antisemītisms bijusi novērojama jau Romas impērijas laikos. Sākotnēji tā vairāk izpaudās, kā antijūdaisms, t. t., vēršanās pret reliģiju, ko neatzina valsts vara. Viduslaikos tam līdzi nāca sociālais antisemītisms, kas radās ebreju specifiskā sociālā stāvokļa dēļ. 18.–19. gs., kad radās mācība par rasēm, arī uz ebrejiem tika attiecināta rasu teorija.

Latvija nebija izņēmums, arī šeit pastāvēja antisemītiskas noskaņas. Lai saprastu, kā un kādēļ tās parādījās karikatūrās par ebrejiem, īsumā jāaplūko antisemītisms Latvijā 1919.–1934. gadā.

Pirmās pret ebrejiem veiktās akcijas notika Pētera Stučkas režīma laikā. Revolucionārais tribunāls Malienā represēja 9 ebrejus (tas gan visdrīzāk nebija pēc viņu etniskās piederības).[12] Vēlāk ebrejus apvainoja sadarbībā ar komunistiem, kas gan bija pilnīgi nepamatoti, jo neviena ebreju tautības komisāra Padomju Latvijas Armijā nebija.

1919. gada vasarā Jaunjelgavā (Frīdrihštatē) Latvijas armijas karavīri, padzīdami komunistus no pilsētas, aplaupīja vairākus veikalus, tai skaitā ebrejiem piederošos. Tas izraisīja nelielu rezonansi Rīgas presē, kas to uzskatīja to par antisemītisku gājienu.[13]

1919. gadā Latgalē, kas vēl bija Sarkanās armijas varā, notika aresti pret cionistiski noskaņotajiem ebrejiem. Tas bija saistīts ar padomju varas represijām pret cionistiem pašā Krievijā. Savukārt pēc Daugavpils atbrīvošanas un nonākšanas Polijas armijas kontrolē pret ebrejiem notika sporādiska poļu karavīru veikta vardarbība.[14]

Arī 1920. gadā, kad beidzās karš ar Padomju Krieviju, turpinājās karavīru laupīšanas akcijas pret ebrejiem, taču šīs darbības bija vairāk marodierisma un nedisciplinētības dēļ, nevis antisemītisma motivētas. Taču 1.–2. jūnijā Rīgā Centra rajonā, jo īpaši Vērmaņdārzā un Bastejkalnā notika vardarbīga akcija ko veica bars agresīvu cilvēku. Ceļā gaidījušajiem ebrejiem uzbruka, uzbrukumi notika arī dažās centra kafejnīcās. Policija izdzenāja pūli un arestēja kārtības traucētājus.[15] Vardarbīgas akcijas šā gadījuma ietekmē pārgāja uz Latgali. Šim gadījumam patiesi bija antisemītisks raksturs.

Visas šīs akcijas bija sporādiskas un neorganizētas, jo vēl neradās vienotas antisemītiskas kustības pret ebrejiem. 1922. gadā tika dibināts Latviešu nacionālais klubs (LNK), kas apzināti kurināja naidu pret ebrejiem. Organizāciju vadīja Gustavs Celmiņš. LNK aicināja boikotēt ebreju veikalus un pat nelaida pircējus šajos veikalos. Taču ar to nepietika: 1925. gada janvārī LNK biedri iemeta Rīgas Dzirnavu ielas sinagogā granātu, bet februāra sākumā pudele ar indīgām gāzēm tika iemesta Bunda Perecklubā.

1927. gadā organizāciju ar lielu novēlošanos slēdza.[16] Taču 1930. gadā tā atdzima zem nosaukuma “Pērkonkrusts” (citur “Ugunskrusts”). Organizācija sastāvēja no bijušajiem LNK biedriem, galvenokārt Latvijas Universitātes mācībspēkiem un studentiem (viņu vidū Jāzeps Vītols, Edgars Andersons, Ādolfs Šilde). Viņus vadīja Gustavs Celmiņš. Kustība aicināja uz ebrejiem nelabvēlīgas gaisotnes radīšanu, kas piespiestu ebrejiem aizbraukt. Viņi slavēja Vācijas nacionālsociālistu piekopto politiku pret ebrejiem.[17]

Antisemītu netrūka arī Saeimā aktīvi pārstāvētās partijās. Piemēram, tā laika pazīstamākais latgaliešu politiķis Francis Trasuns, uzskatīja, ka ebrejiem nav savas kultūras, un apvainoja viņus parazītismā un antipatriotismā.[18]

Vēl ir minami notikumi 1927. gadā sakarā ar likumprojektu par grozījumiem Pavalstniecības likumam, ko kreisi orientētai Marģera Skujenieka valdībai izdevās pieņemt ar minoritāšu partiju atbalstu. Grozījumi noteica atvieglotu iespēju iegūt pilsonību tām personām (un viņu pēcnācējiem), kas pirms Pirmā pasaules kara vismaz pusgadu bija dzīvojušas Latvijas teritorijā, vai kam līdz 1881. gadam te bijusi pastāvīga dzīvesvieta. Tas tieši skāra ebrejus. Vismaz 3–4 tūkstoši ebreji varēja saņemt pavalstniecību. Lai gan likums šķita pamatots, tas izraisīja neapmierinātību no nacionāli noskaņotajiem spēkiem. Vairākos latviešu laikrakstos sākās histēriska kampaņa pret Saeimas izdarītajiem Pavalstniecības likuma grozījumiem, tā arvien vairāk ieguva klaji antisemītiskas iezīmes. Apvienotā “Brīvā Tēvija” un “Rīgas Ziņas” 1927. gada 2. jūlijā nāca pat klajā ar pseidoteorētisku apceri “Žīdu problems”, kurā “brīdināja”, ka Latvijā ienākot ar “zvēra purna” reliktu apzīmogota zemākā rase, kura nekad nepildīšot likumus, neievērošot āriešu morāles normas (žīds nemāk uzvesties)” utt.[19] Pat “Jaunākās Ziņas” sāka enerģisku kampaņu pret likumu. Tika savākti paraksti tautas nobalsošanai pret “žīdu likumu”. Referendums cieta neveiksmi, jo nesavāca vajadzīgo kvorumu. Tomēr vismaz 200 000 vēlētāju, kas piedalījās referendumā, bija noticējuši antisemītu propagandai.[20]

Kopumā var secināt, ka neiecietība un pat naida izpausmes pret ebrejiem latviešu sabiedrībā nebija retums. Tās izpaudās atsevišķos vardarbīgos gājienos, kā arī organizētā propagandā ko veica radikālas antisemītiskas organizācijas un avīzes. Šādi apstākļi lika parādīties antisemītiskām karikatūrām, kas tiks apskatītas tālāk.

3. Ebreju attēlojums Latvijas satīriskās preses karikatūrās

3.1. Latvijas satīriskā prese 1920.–1934.

Karikatūras sabiedrības apritē parādījās 16. gs., kad līdz ar tehniskajām iespējām bija iespējams pavairot grafiskus attēlus. To rašanās ir saistāma ar reformāciju, kad luterāņi un katoļi kariķēja viens otru.

Latviešu satīra sākās 19. gs. 60 gados, kad iznāca “Pēterburgas Avīžu” pielikumi “Dzirkstele” un “Zobugals”.[21] Pirmie izdevumi bija pakļauti stingrai valsts iestāžu cenzūrai. 1905.–1907. gadā, kad sakarā ar revolūciju tika atcelta cenzūra, parādījās jauni latviešu humora žurnāli, starp kuriem minami “Pipari”, “Dunduri”, “Dadzis” un “Svari”, kas iznāca 1906.–1907. gadā.[22] Tajā publicējās mākslinieki Rihards Zariņš, Teodors Zaļkalns, Jāzeps Grosvalds, Jānis Roberts Tillbergs. Šie paši autori (gan bez 1920. gadā Parīzē mirušā J. Grosvalda) vēlāk aktīvi darbojās atjaunotajā žurnālā “Svari”, par ko tiks runāts sīkāk.

Pirmais satīriskais žurnāls Latvijā pēc neatkarības pasludināšanas iznāca Ziemeļvidzemē ar oriģinālu nosaukumu “Nākat Ļaudis Skatīties, Kādi Ērmi Tīrumā”[23].

Pie pirmajiem lielajiem karikatūru žurnāliem neatkarīgajā Latvijā var minēt “Skudru”, taču par pašu lasītāko un ilglaicīgāko žurnālu kļuva “Svari”. Šajā izdevumā darbojās liela mākslinieku komanda, kas asprātīgi kariķēja Latvijas politiskās un kultūras norises, kā arī sadzīves problēmas. “Svari” pastāvēja līdz 1931. gada beigām, kad aizvien nospiedošākās ekonomiskās problēmas lika pārtraukt to izdošanu. “Svari” ir iegājis vēsturē kā visbagātākais un visilgāk pastāvošais satīriskais žurnāls demokrātijas apstākļos.[24]

Bez “Svariem” vēl minami “Ho–Ho!”, “Lapsene” (kas tiks apskatīta sīkāk), “Sikspārnis”, “Hallo”, un “Aizkulises”, kas gan nebija domāts kā satīrisks žurnāls, bet ietvēra sevī arī karikatūras, kas tiks šeit apskatītas.

3.2. Ebreju kariķējums žurnālā “Svari”

Kā raksta vēsturnieks Aivars Stranga, antisemītiskas karikatūras “Svaros” parādījās jau 1921. gada 14. janvārī.[25] Ebreji tika apvainoti spekulācijās un valsts apzagšanā. Tāpat viņus apvainoja sakaros ar Padomju Savienību, kas pēc žurnālu autoru ieskatiem bija ebreju kontrolēta valsts. Nav zināms, vai karikatūru autori paši bija antisemīti, vai tikai pildīja pasūtījumu. Iespējams, iedvesmu viņi guva studējot un strādājot Parīzē un Krievijā. Sava lielā metiena – no 4 līdz 9 tūkstošiem – dēļ žurnāls tolaik bija galvenais antisemītisko karikatūru izplatītājs.[26] Te gan jāpiebilst, ka “Svari” kariķēja ne tikai ebrejus, satīras objekts bija arī vācieši, poļi un krievi. Visvairāk žurnāls nelika mierā Latvijas Sociāldemokrātisko Strādnieku partiju (LSDSP), bet visnekritiskāk izturējās pret Latviešu zemnieku savienību (LZS). Tālāk tiks aplūkotas dažas referāta autora paša izvēlētās žurnāla karikatūras par ebrejiem.

1922. gada 12. aprīļa karikatūra (skat. pielikumu Nr. 1) parāda slaveno dzejnieku Jāni Raini (Pliekšānu), skūpstāmies ar ebreju Bunda vadītāju Kackelmanu un turot karogu ar Dāvida zvaigznēm stūros. Paraksts: “Nāc Pirmais maijs, tu sarkanais”. Karikatūrai pievienots garš dzejolis, kas sarakstīts kariķētā latviešu valodā ar ebreju akcentu. Tajā stāstīts, kā 1. maijā, kad kreisās partijas svin darbaļaužu dienu sociāldemokrāts Rainis deva draudzīgu skūpstu savam tuvajam kolēģim no sociāldemokrātu Bunda. Bunds cieši sadarbojas ar LSDSP, tādēļ šādi draudzīgi žesti nebija nekāds brīnums, taču “Svari” to centās parādīt kā īpašu Raiņa padevību ebrejiem [27]

Pielikums Nr 1.
“Svari” 1922. gada 12. maijs. Nr. 21.

1922. gada 26. maijā (skat. pielikumu Nr. 2) “Svari” salīdzina ebrejus ar žurkām. Karikatūrā attēlots rasistiski stilizēts ebrejs, kas paziņo, ka nīdēs žurkas it visur, izņemot valsts iestādēs. To var saprast kā norādi uz ebreju klātbūtni valsts institūcijās (tā gan ir stipri pārspīlēta, jo patiesībā ebreju skaits valsts iestādēs bija diskriminējoši mazs).[28]

Pielikums Nr. 2.
“Svari” 1922. gada 26. maijs Nr. 25

1922. gada 7. jūlijā Nr.29. “Svari” attēlo ebreju saistību ar galveno vācbaltiešu laikrakstu Rigache Rundshau.(skat. pielikumu Nr. 3) Karikatūras nosaukums “Beztendenciozā Rundshau madāma Latvijas valsts dzīves novērošanas darbā”. Karikatūrā redzama madāma ar uzrakstu Rigasche Rundshau uz blūzes un vācu muižnieku pie viena sāna un ebreju (šoreiz reālistiski attēlotu) – pie otra. Tā simboliski attēlota abu lielāko minoritāšu sadarbība.[29]

Pielikums Nr. 3.
“Svari”1922. gada 7. jūlijs Nr. 29.

1922. gada 4. augustā (skat. pielikumu Nr. 4) “Svari” kariķē ziņu, ka pie dažiem ebreju komunistiem atrasts liels skaits komunistiskās literatūras, bet kādā dzīvoklī pat vesela spiestuve skrejlapām. Politiskā policija apcietinājusi vairākus kreisās ebreju biedrības “Arbeiterheim” (Strādnieku nams) locekļus. Karikatūrā ebreji drukā lapas un mudina cits citu darīt darbu ātrāk, lai pierādītu tiem gojiem (resp., neebrejiem), ka viņi Latvijā nestrādā ražīgu darbu un pēc tam viņi varēs ieņemt komisāra amatus iespiešanā. Tā ir norāde, ka ebreji ir pretvalstiski noskaņoti un atbalsta komunistu nākšanu pie varas.[30] Realitātē vairums ebreju drīzāk bija pretkomunistiski noskaņoti un vairums komunistu aģitatori bija latvieši.

Pielikums Nr. 4.
“Svari” 1922. gada 4. augusts. Nr. 33.

1923. gada 15. martā pašā titullapā “Svari” attēlo ebreju tautības spekulantus (skat. pielikumu Nr. 5). Divi ebreji tipiskās austrumu ebreju (Ostjude) drēbēs spriež, kādēļ tauta stāv garās rindās pie jaunās metālnaudas izsniegšanas, ja viņi varētu savā veikalā parēķināt vienu katru santīmu pa vienu rubli[31]. Spekulanti pirmajos neatkarības gados ebreju vidū tiešām nebija retums. Vēlāk, latam nostabilizējoties, spekulantu skaits samazinājās.

Pielikums Nr. 5.
“Svari” 1923. gada 15. marts Nr. 10

1924. gada 10. oktobrī “Svari” kariķē acīmredzot komisku gadījumu, kad nacionālo organizāciju gājiena laikā, kāds garāmejošs ebrejs rādījis maršētājiem mēli. (Skat. pielikumu Nr. 6). Taču garais paraksts nav tik komisks – ebreji tiek nosaukti par dzīvniekiem, kurus kairina Latvijas nacionālie simboli, kas liek tiem rādīt mēli. Neesot zināms, “vai tāda parādība ir uzskatāma par izvirtību, vai sugas īpašību”.[32] Tas parāda, ka ebreju dzīvnieciskošana “Svariem” nebija sveša.

Pielikums Nr. 6
“Svari” 1924. gada 10. oktobris Nr. 41.

1924. gada 7. novembrī “Svaros” titullapā redzama slavena karikatūra, kur Ciere Cion līderis Maksis Lāzersons kailajai pieķēdētajai Latvijai tautiskās latvju villaines vietā uzmet “pātaru segu” (resp., talitu jeb lūgšanu šalli) (skat. pielikumu Nr. 7).[33] Maksis Lāzersons bija pazīstams kreisi cionistisks ebreju tiesību aizstāvis, kas cīnījās par ebreju autonomiju Latvijā.

Pielikums Nr. 7.
“Svari” 1924. gada 7. novembris Nr. 45.

1925. gada 20. martā titullapā Latvijas minoritātes tiek attēlotas, kā parazītiski truši, kas posta Latvijas simbola – ozola – saknes (skat. pielikumu Nr. 8). Tiek parādītas, ka minoritāšu autonomijas ir parazītiskas un kaitīgas un dara Latvijas valstiskumam tikai ļaunu. Lieki piebilst, ka “ebrejiskie truši” ir rasistiski stilizētām sejām. [34]

Pielikums Nr. 8.
“Svari” 1925. gada 20. marts. Nr. 12

1925.gada 18. septembrī “Svaros” bija redzami satīriski “plakāti” 1925. gada Saeimas vēlēšanās startējošām partijām. Neiztika arī bez ebreju partiju kariķēta plakāta, kurā attēlots liels bars ebreju ceļinieku. Lozungs vēsta, ka ebreju Latvijā ir par maz un ir jāveicina lielāka šī “zemes sāls” ieplūšana un tiesību izvēršana.[35]

Pielikums Nr. 9.
“Svari” 1925. gada 18. septembris. Nr. 37.

Ļoti plaši tika kariķēts Agudat Israel līderis Mordehajs Dubins, kas savas ietekmes ziņā ebreju vidū ir salīdzināms ar vācbaltiešu tiesību aizstāvi Paulu Šīmani. Laikrakstā “Aizkulises” viņš pat bija nosaukts par “žīdu prezidentu”[36]. M. Dubins sāka savu karjeru kā koku tirgotājs un palīdzības organizētājs ebreju bēgļiem Pirmā pasaules kara laikā.[37] Latvijas Republikā viņš tika ievēlēts visos parlamentos. Mordehajs Dubins konkurēja ar otru svarīgāko ebreju personību Morhedaju Nuroku, viņu politiskie skatupunkti atšķīrās, kamēr Dubins gribēja sadarboties ar konservatīvajām partijām, Nuroks redzēja sadarbību ar LSDSP.[38]

“Svaru” 1928. gada 27. janvāra karikatūrā (skat. pielikumu Nr. 10) redzams, kā Dubina ietekme tika pārspīlēta. Karikatūrā redzams Pēteris Juraševskis – Demokrātiskā centra pārstāvis, kas 1928. gada 24. janvārī kļuva par Ministru prezidentu, nomainot Marģera Skujinieka kreisi orientēto valdību.[39] Dubins attēlots, kā Dievs ar spārniem, kas simboliski ieceļ Juraševski, kas sēž uz naudasmaisiem, par to “ka viņš labi sadzīvos ar minoritātēm”.[40] “Svari” šādi izcēluši Dubina un visu ebreju politiķu lomu Latvijas politiskajā dzīvē. Dubinam nenoliedzami bija liela joma ebreju kopienā. Arī politikā Dubins aktīvi aizstāvēja ebreju intereses, tādēļ šeit viņš tiek salīdzināts ar “ebreju Dievu”.

Pielikums Nr. 10
“Svari” 1928. 27. janvāris. Nr.4.

Kopumā aplūkojot šos dažus piemērus, var redzēt, ka ebreju jautājums “Svariem” nebija svešs. Ebreji parādījās žurnālā ļoti regulāri, taču jāceras, ka ebreji nebija vienīgie “Svaru” kariķētie varoņi. Var konstatēt, ka “Svaru” karikatūrās ir gan rasistiskā, gan sociālā antisemītisma iezīmes, kas labi parāda tā laika noskaņojumu pret ebrejiem. Ir vajadzīgs atsevišķs pētījums, lai pilnībā apkopotu “Svaru” antisemītiskās karikatūras.

3. 3. Ebreju kariķējums žurnālā “Lapsene”

1922. gadā iznāca Eduarda Alaiņa rediģēts un apgādniecības “Lapsene” izdots satīrisks žurnāls “Lapsene”. Žurnāls beidza savu pastāvēšanu 1924. gada sākumā.[41] Šajā salīdzinoši īsajā laikā “Lapsenē” parādījās dažas pieminēšanas vērtas antisemītiskās karikatūras, kas savā naidīgumā daudzkārt pārspēja “Svaros” publicētās.

1922. gada 14. janvārī “Lapsenes” titullapu ilustrēja karikatūra ar nosaukumu “Zeme, kur piens un medus tek” (skat. pielikumu Nr. 11). Uz Rīgas fona attēlots turīgs ebrejs, pie viņa kājām redzams ebreju veikaliņi. Paraksts: “Žīdu Latvijā ir 5%, augstskolā 17%, armijā 2%. Tirdzniecība atrodas gandrīz tikai žīdu rokās”.[42] Šādi “Lapsene” apvaino ebreju minoritāti latviešu izspiešanā no tirdzniecības un izglītības, pie reizes pārmetot, ka Latviju aizstāvēt viņi negrasās. 

Pielikums Nr. 11.
“Lapsene” 1922. gada 14. septembrī Nr. 2.

1922. gada 28. septembrī “Lapsene” uzdod jautājumu: “Latvija vai Palestīna?” (skat. pielikumu Nr. 12). Tas uzdots sakarā ar Rīgas pilsētas amatnieku skolas 50 gadu jubileju. Kā apgalvo autori, skolēniem esot jāmācās lielā šaurībā, jo visas telpas aizņēmušas ebreju skolas.[43] Šeit “Lapsene” vēršas pret ebreju skolām, atzīdama tās par kaitīgām.

Pielikums Nr. 12.
“Lapsene” 1922. gada 28. septembris Nr. 3.

1923. gada 11. novembrī” sakarā ar ebreju vadošo lomu Liepājas operteātrī “Lapsene” nosauc ebrejus par “S–du sēnēm. Ebreji attēloti, kā līkdegunainas sēnes, kas apaugušas ap teātri (skat. pielikumu Nr. 13)[44]. To var interpretēt kā apsūdzību parazītismā.

Pielikums Nr. 13.
“Lapsene” 1923. gada 11. novembris Nr. 8.

1923. gada 8. novembrī “Lapsene” pat uzdod jautājumu: “Kā viņus iznīcināt?”. Ebreji tiek saukti par mākslīgajiem insektiem, kas apsēduši tirdzniecību, rūpniecību un izglītību (skat. pielikumu Nr. 14)[45]. Tiesa, žurnāls nedod konkrētas atbildes, kā to izdarīt. Pirms Hitlera aicinājumi uz radikālām metodēm pret ebrejiem nebija retums, bet nebija konkrētas nostādnes, kā tās veikt. Taču doma par nepieciešamību izspiest ebrejus no Latvijas šajā karikatūrā ir nepārprotama.

Pielikums Nr. 14.
“Lapsene” 1923. gada 8. novembris. Nr. 12.

“Lapsenes” pastāvēšanas laiks bija īss, bet tās antisemītiskās karikatūras savā neiecietībā un rasismā pārspēja “Svarus”.

3.4. Ebreju kariķējums žurnālā “Aizkulises”

Lai gan “Aizkulises” pēc savas būtības nebija satīrisks žurnāls, bet sevi pozicionēja kā bezpartejisku laikrakstu politikai un mākslai un centās apskatīt Latvijas valsts norises, tajā parādījās antisemītiskas karikatūras, kurām savos darbos pievērsuši uzmanību mūsdienu vēsturnieki.[46] Žurnāls iznāca diezgan ilgu laiku – no 1925. gada līdz 30. gadiem. Žurnāla antisemītisms nebija rasistisks vai reliģisks, tas bija sociāls, jo uzsvēra ebreju lielo bagātnieku skaitu un cītīgi attēloja ebreju elites dzīvi. Piemēram, 1926. gada 1. oktobrī titullapā bija redzama karikatūra, kurā attēlots acīmredzot bagāts ebrejs ar kalpotāju, kam savukārt latviskas vai vāciskas iezīmes. Ebreja attēlojums nav pārspīlēti rasistisks, tas ir pat līdzīgs eiropietim, tomēr karikatūras paraksts ir nepārprotams: “Žīdam – žīda laime” (skat. pielikumu Nr. 15)[47]. Tādējādi ebreji tiek izcelti ārpus citām tautām, un viņu laime ir savādāka nekā citām tautām.

Pielikums Nr. 15.
“Aizkulises” 1926. gada 1. oktobris Nr. 39.

Vēl minama karikatūra 1931. gada 9. janvārī, kur apspriesta apbalvojumu piešķiršanas problēma. Tiek apgalvots, ka ebreji saņem augstākas pakāpes apbalvojumus nekā strēlnieku ģenerāļi (skat. pielikumu Nr. 16). Karikatūrā redzams labi ģērbts ebrejs ar I šķiras Triju zvaigžņu ordeni, kamēr strēlniekiem ir tikai zemāku pakāpju ordeņi un krusti. Ar Triju zvaigžņu ordeni visā Latvijas neatkarības laikā tika apbalvoti 11 ebreji, piemēram, zinātnieks Pauls Mincs un LU profesors Mečislavs Centeršvērs”.[48]. Žurnāls uzskata, ka ebreji savas tautības dēļ vispār nav tiesīgi uz valsts apbalvojumiem.

Pielikums Nr. 16.
“Aizkulises” 1931. gada 9. janvāris Nr. 2.

Arī “Aizkulisēs” antisemītiskās karikatūras neieņēma galveno vietu, arī ņemot vērā “Aizkulišu” ilgo iznākšanas laiku ir vērts apskatīt padziļināti šī žurnāla karikatūras.

Nobeigums

Latvija bija un joprojām ir saistīta ar ebrejiem. Tādēļ to attēlojums satīriskajā presē ir intereses vērts temats. Šajā ierobežotajā apjomā tika aplūkoti daži piemēri no plašā antisemītiskā karikatūru klāsta. Karikatūrās parādījās sociālais un rasistiskais antisemītisms, kas parādīja tā laika sabiedrības noskaņojumu.

Jāņem vērā, ka tajā laikā šāda veida presi lasīja pārsvarā inteliģentais sabiedrības slānis, un karikatūru autori arī bija no viņu vidus. Tādēļ šo žurnālu paustais viedoklis ir jāuzskata par nopietnu tā laika sabiedrības iezīmi. Tas, ka šādas antisemītiskas tendences bija novērojamas t.s. miera laiku presē, iespējams, daļēji izskaidro daļas latviešu sabiedrības vienaldzīgo vai pat atbalstošo pozīciju vācu okupācijas laika baisajos notikumos Otrā pasaules kara gados.

[1] Stranga Aivars. Ebreji Baltijā. No ienākšanas līdz holokaustam. 14. gs.–1945. gads. Rīga: LU žurnāla “Latvijas vēsture” fonds, 2008, 292.–293. lpp.

[2] Dribins Leo. Ebreji Latvijā. Otrais, papildinātais izdevums. Rīga: Elpa, 2002, 33. lpp.

[3] Volkovičs Boriss. Ebreji Latvijā starp diviem pasaules kariem (Ievadlekcija). Grām.: Ebreju iznīcināšana Latvijā 1941.–1945. Lekciju cikls. Barkahana Menahena redakcijā. Rīga: Biedrība “Šamir”, 2008, 6. lpp.

[4] Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935. gadā. Sast. V. Salnītis, red. M. Skujenieks. Rīga: Valsts statistiskā pārvalde, 1937, 287. lpp.

[5] Šteimanis Josifs. Latvijas ebreju vēsture. Daugavpils: DPU izdevniecība “Saule”, 1995, 58.–59. lpp.

[6] Dribins Leo. Ebreji Latvijā. Otrais, papildinātais izdevums. Rīga: Elpa, 2002, 53 lpp.

[7] Turpat, 53. lpp.

[8] Волкович Борис. Из истории еврейской културы в Латвии (1918–1940). Daugavpils: DU izdevniecība “Saule”, 2002, 59. lpp.

[9] [9] Šteimanis Josifs. Latvijas ebreju vēsture. Daugavpils: DPU izdevniecība “Saule”, 1995, 68. lpp.

[10] Volkovičs Boriss. Ebreji Latvijā starp diviem pasaules kariem (Ievadlekcija). Grām.: Ebreju iznīcināšana Latvijā 1941.–1945. Lekciju cikls. Barkahana Menahena redakcijā. Rīga: Biedrība “Šamir”, 2008, 6. lpp.

[11] Latvijas Republikas prese 1918–1940. Prof., Dr. habil. hist. R. Treija redakcijā. Rīga: Zvaigzne ABC, 1996, 452.–453. lpp.

[12] Stranga Aivars. Ebreji Baltijā. No ienākšanas līdz holokaustam. 14. gs.–1945. gads. Rīga: LU žurnāla “Latvijas vēsture” fonds, 2008, 390. lpp.

[13] Turpat, 402. lpp.

[14] Turpat, 411.–413. lpp.

[15] Turpat, 418. lpp.

[16] Volkovičs Boriss. Ebreji Latvijā starp diviem pasaules kariem (Ievadlekcija). Grām.: Ebreju iznīcināšana Latvijā 1941.–1945. Lekciju cikls. Barkahana Menahena redakcijā. Rīga: Biedrība “Šamir”, 2008, 19 lpp.

[17] Dribins Leo. Ebreji Latvijā. Otrais, papildinātais izdevums. Rīga: Elpa, 2002, 71. lpp.

[18] Volkovičs Boriss. Ebreji Latvijā starp diviem pasaules kariem (Ievadlekcija). Grām.: Ebreju iznīcināšana Latvijā 1941.–1945. Lekciju cikls. Barkahana Menahena redakcijā. Rīga: Biedrība “Šamir”, 2008, 20 lpp.

[19] Dribins Leo. Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā. Vēstures apskats. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2002, 93. lpp.

[20] Stranga Aivars. Ebreji Baltijā. No ienākšanas līdz holokaustam. 14. gs.–1945. gads. Rīga: LU žurnāla “Latvijas vēsture” fonds, 2008, 481.–482. lpp.

[21] Zalcmanis Raimonds, Latviešu satīrs smejas. Ieskats Latvijas neatkarības gadu humoristiski satīriskās preses izdevumos, Rīga Avots, 1994 5. lpp.

[22] Turpat, 7 lpp.

[23] Turpat, 8 lpp.

[24] Turpat, 20 lpp.

[25] Stranga Aivars. Ebreji Baltijā. No ienākšanas līdz holokaustam. 14. gs.–1945. gads. Rīga: LU žurnāla “Latvijas vēsture” fonds, 2008, 459. lpp.

[26] Turpat, 459 lpp.

[27] Svari, 1922, 12. maijs, Nr. 21.

[28] Svari, 1922, 26. maijs, Nr. 25

[29] Svari, 1922, 7. jūlijs, Nr. 29.

[30] Svari, 1922, 4. augusts, Nr. 33.

[31] Svari, 1923, 15. maijs, Nr. 10.

[32] Svari, 1924, 10. okt., Nr. 41.

[33] Svari, 1924, 7. nov., Nr. 45

[34] Svari, 1925, 20. marts, Nr. 12.

[35] Svari, 1925, 18. sept., Nr. 37.

[36] Aizkulises 1926. gada 2. aprīlī Nr. 13.

[37]  Stranga Aivars. Ebreji Baltijā. No ienākšanas līdz holokaustam. 14. gs.–1945. gads. Rīga: LU žurnāla “Latvijas vēsture” fonds, 2008, 373. lpp.

[38] Turpat, 441 lpp.

[39] Bērziņš Valdis (atb. red.). 20. gadsimta Latvijas vēsture. II. Neatkarīgā valsts 1918.–1940. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2003, 190. lpp.

[40] Svari, 1928, 27. janv., Nr. 4.

[41] Zalcmanis Raimonds. Latviešu satīrs smejas. Ieskats Latvijas neatkarības gadu humoristiski satīriskās preses izdevumos. Rīga: Avots, 1994, 79. lpp.

[42] Lapsene, 1922, 14. sept., Nr. 2.

[43] Lapsene, 1922, 28. sept., Nr. 3.

[44] Lapsene, 1923, 11. nov., Nr. 8.

[45] Lapsene, 1923, 8. nov., Nr. 12.

[46] Stranga Aivars. Ebreji Baltijā. No ienākšanas līdz holokaustam. 14. gs.–1945. gads. Rīga: LU žurnāla “Latvijas vēsture” fonds, 2008, 462. lpp.

[47] Aizkulises. 1926. gada 1. oktobris Nr. 39.

[48] Dribins Leo. Ebreji Latvijā. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Elpa, 2002, 213. lpp.
 

Izmantotie avoti

Aizkulises, 1926. gada 1. oktobris, Nr. 39

Aizkulises, 1926. gada 2. aprīlis, Nr. 13.

Aizkulises, 1931. gada 9. janvāris, Nr. 2.

Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935. gadā. Sast. V. Salnītis, red. M. Skujenieks. Rīga: Valsts statistiskā pārvalde, 1937.

Lapsene, 1922. gada 14. septembris, Nr. 2

Lapsene, 1922. gada 28. septembris, Nr. 3.

Lapsene, 1923. gada 11. novembris, Nr. 8.

Lapsene”, 1923. gada 8. novembris,. Nr. 12.

Svari, 1922. gada 12. maijs, Nr. 21.

Svari, 1922. gada 26. maijs, Nr. 25.

Svari, 1922. gada 4. augusts, Nr. 33.

Svari, 1923. gada 15. marts, Nr. 10.

Svari, 1924. gada 10. oktobris, Nr. 41.

Svari, 1924. gada 7. novembris, Nr. 45.

Svari, 1925. gada 18. septembris, Nr. 37.

Svari, 1925. gada 20. marts, Nr. 12.

Svari, 1928. 27. janvāris, Nr. 4.

Svari,1922. gada 7. jūlijs, Nr. 29.

Izmantotā literatūra

Bērziņš, Valdis (atb. red.). 20. gadsimta Latvijas vēsture. II. Neatkarīgā valsts 1918.–1940. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2003.

Dribins Leo. Ebreji Latvijā. Otrais, papildinātais izdevums. Rīga: Elpa, 2002.

Dribins Leo. Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā. Vēstures apskats. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2002.

Latvijas Republikas prese 1918–1940. Prof., Dr. habil. hist. R. Treija redakcijā. Rīga: Zvaigzne ABC, 1996.

Levins Dovs. Ebreju vēsture Latvijā. No apmešanās sākumiem līdz mūsu dienām. Rīga: Vaga, 1999.

Stranga Aivars. Ebreji Baltijā. No ienākšanas līdz holokaustam. 14. gs.–1945. gads. Rīga: LU žurnāla “Latvijas vēsture” fonds, 2008.

Šteimanis. Josifs. Latvijas ebreju vēsture. Daugavpils. DPU izdevniecība “Saule” 1995.

Volkovičs Boriss. Ebreji Latvijā starp diviem pasaules kariem (Ievadlekcija). Grām.: Ebreju iznīcināšana Latvijā 1941.–1945. Lekciju cikls. Barkahana Menahena redakcijā. Rīga: Biedrība “Šamir”, 2008.

Zalcmanis Raimonds. Latviešu satīrs smejas. Ieskats Latvijas neatkarības gadu humoristiski satīriskās preses izdevumos. Rīga: Avots, 1994.

Волкович Борис. Из истории еврейской културы в Латвии (1918–1940).