Ebreji Sabilē (19. gs.)

Autors: Olga Aļeksejeva, LU Vēstures un Filozofijas fakultāte, Latvijas un Austrumeiropas jauno un jaunāko laiku vēstures katedra, 2009
e-pasts: cielange@inbox.lv
 

Ievads

Sabile šodien ir neliela pilsētiņa, kas atrodas Talsu rajona dienvidu daļā Abavas krastos, 25 km no Talsiem. Tā atrodas gleznainā vietā Abavas ielejā. Kaudzītes Reinis par Sabili raksta: „Izskatās, ka Sabile sēdētu saulgozī pret kalniem atzvēlusies un Abavā lūkodamies, kuras ūdeņos tikko nemirkst viņas kājas.”[1] Arī Skalbe to cildina: „Sabile bija it kā saspiesta starp diviem krastiem. Kas tā par brīnišķu pilsētiņu. It kā meža rožu apdvestas izlikās pirmās sarkanās ķieģeļu mājiņas. Mirdzošs avots pa akmeņiem izliktu grāvīti gar gājēju kājām tecēja pa celiņu uz leju. Kas kaitēja nedzīvot šai siltajā krasta piegāzē?”[2] [skatīt 1. pielikumu]

Sabilei pilsētas tiesības tika piešķirtas 1917.gadā.[3] Bet jau 19. gs. vidū Sabile bija kļuvusi par rosīgu saimniecisko centru. Miestā strādāja daudz labu ādmiņu. Ādu apstrādāšanā Sabili pārspēj tikai Tukums un Jelgava. Sabilē ir dzīvojušas vairākas tautas. Līdz 1941.gada augustam Sabilē bija ebreju draudze, kas kara laikā tika iznīcināta un Sventēs nogalināti 340 ebreji.

Ebreju dzīve Latvijā ir bijis vairāku pētījumu objekts, tomēr arvien biežāk lielāka uzmanība ebreju vēstures izpētē tiek pievērsta sīkākai lokalizācijai. Tas noteica arī dotā referāta tēmas – Ebreji Sabilē 19.gs. – izvēli. Jāatzīmē arī tas, ka Sabiles ebreji un viņu dzīve 19.gs. nav plaši pētīta (to nosaka galvenokārt avotu trūkums, kas saistīts gan ar pētāmā laika, gan pētāmās telpas specifiku), tādēļ 19.gs. Sabiles ebreju tēma kā atsevišķa pētniecības vienība nav plaši atspoguļota un vispusīgi izklāstīta.

Referātā aplūkojamās tēmas ietvaros tiek apskatīts – laika ziņā – 19.gs. (sākot ar laiku, kad Sabilē sāk parādīties pirmie ebreji, tomēr akcentēts tiek tieši 19.gs. beigu posms, kad Sabile kļūst par izteikti ebreju apdzīvotu vietu), savukārt telpas ziņā tiek aplūkota teritorija, kas ietver galvenokārt šodienas Sabiles pilsētu (lai gan reizēm referātā tiek norādīts par ebreju dzīvi Kurzemē kopumā).

Referāta autore vēlējusies sniegt ieskatu Sabiles ebreju dzīvē, aplūkot viņu lomu un nozīmi Sabiles 19.gs. sabiedriskās dzīves veidošanā, kā arī izvērtēt Sabiles sinagogas[4] un Sabiles ebreju kapu – vēsturi, attīstības gaitu un mūsdienu situāciju. Tādēļ referātā izvirzītās problēmas koncepcija ir sekojoša: „Kā izpaudās ebreju faktors Sabilē 19.gs.?” Referāta mērķis – atklāt un raksturot Sabiles ebreju faktora izpausmes Sabilē 19.gs.

Darba uzdevumi:

1. Raksturot Sabiles ebrejus un viņu dzīvi 19.gs.

2. Raksturot Sabiles ebreju kulta celtni – Sabiles sinagogu.

3. Raksturot Sabiles ebreju kapus un saglabājušos kapakmeņus.

Referāts sastāv no trim nodaļām. Pirmajā nodaļā tiek aplūkota ebreju dzīve Sabilē 19.gs. gaitā, tiek norādīts par ebreju īpašumiem un pārējo Sabiles iedzīvotāju priekšstatu par viņiem. Otrajā nodaļā tiek raksturota Sabiles sinagoga – tās vēsture un šodienas situācija. Savukārt trešajā nodaļā tiek atspoguļota Sabiles ebreju kapu vēsture un šodienas situācija. Šāds referāta sadalījums ļauj gūt iespējami plašāku ieskatu Sabiles 19.gs. ebreju dzīvē.

Par avotiem, kas tika izmantoti darbā, būtu jāatzīmē - referātā tika izmantoti materiāli no Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) 2706. fonda (statistikas dati par 1897.gada tautas skaitīšanu); kā arī tika izmantoti nepublicēti vecāko Sabiles iedzīvotāju nostāsti un atmiņas par ebreju dzīvi Sabilē. Jāatzīmē vēl būtu tas, ka dažos materiālos nereti ebreju tautības pārstāvja apzīmēšanai tika izmantots termins „žīds”, kas tiek saglabāts dotajā referātā citātu formā.  

1.nodaļa

Ebreji Sabilē 19.gs.

Latvijā bija divi galvenie ebreju kultūras attīstības reģioni – Kurzeme un Latgale. „19.gadsimta pirmajā pusē vairums ebreju no laukiem pārcēlās uz pilsētām. Pilsētās dzīvoja bagātākie ebreji – tirgotāji un uzņēmēji, laukos ebreji dedzināja spirtu, nomāja krogus un darbojās kā ceļojošie amatnieki vai pauninieki.”[5]

„Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai (1795.g.) Sabile administratīvi tika iekļauta Talsu apriņķī un kļuva par tirdzniecības un amatniecības centru, tajā strādāja prasmīgi ādmiņi. 20.gs. sākumā darbojās pienotava, vilnas vērptuve un krāsotava, kokzāģētava, alus darītava.”[6] „Kurzemes guberņu pret ebrejiem vērstie ukazi [t.i., rīkojumi – redaktors] skāra mazāk, tur ieceļoja daudzi ebreji no Lietuvas un Polijas. 1835.gadā tika izdots īpašs nolikums, kas atļāva pastāvīgi dzīvot un nodarboties ar tirdzniecību, amatniecību vai brīvām profesijām tiem ebrejiem, kuri bija reģistrēti dzīvesvietās un saņēma pases. (..) Ebreju amatniekiem atļāva pieņemt par mācekļiem tikai savus dēlus. (Šo ierobežojumu 1850.g. atcēla.) Kurzemes vācu sabiedrība bija toleranta pret ebrejiem (..). Kurzemē 19.gs. vidū jau dzīvoja ap 23 tūkstoši ebreju (..).”[7]

Pirmās ziņas par ebreju ieceļotājiem Sabilē ir no 19.gs. sākuma.[8] „19.gs. sākumā Sabilē tika 2 žīdi: miesnieks Abrams un kapracis Mozus, bet 19.gs. vidū Sabile ir žīdiska pilsēta (žīdu vairāk kā 73%).”[9] Lai gan tiek norādīts arī sekojošais: „Jau 1809.g. Sabilē (jidišā Šabeln) dzīvoja aptuveni 200 ebreji, bet ebreju reliģiskā kopiena, kas sastāvēja galvenokārt no mitnagediem[10], tika izveidota ~1840.g.”[11]

„Neskatoties uz dažādiem ebreju apmešanās ierobežojumiem Kurzemē, 1881.g. Sabiles ebreji veidoja 2/3 no visiem pilsētas iedzīvotājiem. Vietējās ebreju kopienas īpatnība bija tā, ka no 1840. līdz 1864.g. šeit stažējās rabīni[12] – viņi iesāka savu kalpošanu Sabilē, bet pēc dažiem gadiem turpināja to jau lielākās pilsētās. Tā pirmais pilsētas rabīns Menahems Izraelsons pārbrauca kalpot uz Kuldīgu, bet rabīni Mordehajs Samunovs un Dubers Volfs Lipšics – uz Ventspili. Cvi Rolbe Sabilē nokalpoja no 1864. līdz 1900.g. 1897.g. pilsētā nodibināja ješivu[13], bet drīz vien materiālo līdzekļu trūkuma dēļ tā tika slēgta.”[14] Tiek atzīmēts, ka arī Hone Kagans ir bijis Sabiles rabīns. Viņš ir dzimis 1853.g. Daugavpilī, miris 1930.g. 6.februārī Daugavpilī. [15]

Krievijas valdīšanas laikā līdz Pirmā pasaules kara sākumam sešas reizes pieauga ebreju apmešanās skaits Kurzemē. „Šai laikā Kurzemes ebreju vidū sāka iezīmēties tendence apmesties pilsētās, pilsētu iedzīvotāju īpatsvars pieauga no 20% 1797.gadā līdz 67% 1897.gadā. Šos nozīmīgos procesus 100-120 gadu laikā noteica novadam šajā laikā raksturīgais saimnieciskais uzplaukums. Minētajām parādībām bija arī liela pozitīva ietekme uz ebreju dzīvi. Cita starpā tā izpaudās kā viņu pieaugošā iespiešanās tādās jomās kā lieltirdzniecība (vairumtirdzniecība), ārējā tirdzniecība (pamatā ebreji nodarbojās ar eksportu), rūpniecība, investīcijas īpašumos un uzņēmumos, kā arī brīvās profesijas. Līdz ar to ebreju iedzīvotāji kļuva materiāli nodrošināti, paaugstinājās viņu dzīves līmenis un sabiedriskā un politiskā aktivitāte.”[16]

Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) 2706. fondā ir apkopoti statistikas dati par 1897.gada tautas skaitīšanu. Izmantojot 1897.gada tautas skaitīšanas materiālus, var atzīmēt sekojošus Sabiles ebrejus: „Adlers Simons (v/vīrs; 37 gadi)[17]; Adlers Chovels (v; 60 gadi); Blumbergs L. (s/sieva; 49 gadi); Blūmenājs Zusals (v/vīrs) – zābaku meistars; Brauns Cipe (s/meita; 58 gadi); Gersons Šulhe (s/māte; 49 gadi); G(?)[18]; Ineifers Janke (v; 15 gadi) – māceklis; Glāzers Līna (s; 21 gads) – kalpone; Glāzers Emma (s/sieva); Gïukmans Terēze (s/sieva; 49 gadi); Gordons Fanija (s/meita; 11 gadi) – mājas apmācība; H. Mišre (s/sieva; 58 gadi); H. Zāra (s/meita; 20 gadi); Hercbergs Emma (s/sieva; 37 gadi); Hilmans Levins (v/tēvs; 83 gadi) – Talsu ebreju biedrība; Hilmans Berta (s/māte; 50 gadi) – dēls dod naudu; Hilmans Efraims (v/vīrs; 60 gadi) – piena tirgotājs; Hiršbergs Ida (s/sieva; 33 gadi); Hiršbergs Ābrams-Levi (v/dēls; 9 gadi); Hiršbergs Ella (s/meita; 5 gadi); Hofmans Marija (s/meita; 24 gadi) – skolniece; Hoziansons Markus (v/vīrs; 38 gadi) – ienākumi no kapitāla; Icigsons Leibe (v/vīrs; 72 gadi); Jakobsons Ice (s/sieva; 24 gadi); Kacs Dāvids (v/dēls; 19 gadi); Lengofs Līna (s/sieva; 37 gadi); Leventāls Haje (s; 20 gadi); Levi Rive-Leie (s/sieva; 42 gadi); Nātenbergs Z. (s/sieva; 24 gadi); Veinbergs Morics (v; 16 gadi) – māceklis; Veinbergs Zusse (v/vīrs; 28 gadi) – tirgotājs.”[19] Augstāk pieminētie ebreji tautas skaitīšanā kā savu dzimšanas vietu norādīja Sabili. Tikai daži ir norādījuši savu nodarbošanos.

Tādejādi izvērtējot augstāk minētos datus, jāsecina, ka Sabiles ebreju vidū ir gan sava amata pratēji (piemēram, jau pieminētais zābaku meistars), gan tirgotāji (piemēram, piena tirgotājs). Jāatzīmē arī tas, ka liela nozīme tiek piešķirta bērnu un jauniešu izglītošanai – vairāki no viņiem ir mācekļi vai skolnieces, kas iegūst mājas apmācību.

 „Tas, ka daļa ebreju iedzīvotāju ilgāku laiku dzīvoja ciemos un pilsētu apkaimē un nodarbojās ar rentniecību un viesu namu uzturēšanu, ļoti ietekmēja viņu dzīvesveidu. Gadu gaitā šeit izauga vesela paaudze, kas bija distancējusies no ebreju sabiedrības vērtībām un to izplatīšanas. Taču iedzīvotāju koncentrācijas process pilsētās un progress, kas sākās līdz ar pilsoņu tiesību piešķiršanu, veicināja dzīves apstākļu uzlabošanos kahalos * un pakāpeniski arī izglītības izplatību ebreju vidū.”[20] Tiek norādīts, ka Kurzemē 19.gs. 50. un 60.gados ebreji arī ar pieticīgiem līdzekļiem centās nodrošināt saviem bērniem labu izglītību, starp pieaugušajiem bija tikai nedaudzi, kas sarunvalodas līmenī nepārvaldīja vācu valodu. Daudzas ģimenes vēl kā sarunvalodu izmantoja „žargonu” (tā dēvēja jidišu). Kurzemes ebreji pakāpeniski kļuva par pilntiesīgiem pilsoņiem.[21]

Interesantas ziņas atspoguļojas dažu Sabiles vecāko iedzīvotāju intervijās par dzirdētajiem nostāstiem, kas saistīti ar Sabiles ebreju dzīvi, lomu un nozīmi pilsētas attīstībā. Sarunās spilgti atspoguļojas pilsētas iedzīvotāju priekšstats un attieksme pret tā laika Sabiles ebrejiem. Piemēram, Kārlis Neilands[22] norādīja: „Viss Sabiles centrs bija ebreju īpašums. Žīdi nodarbojās ar tirdzniecību. Viņi bija arī spekulanti. Veikalos žīdi strādāja paši. Pēc ebreju nošaušanas visus veikalus likvidēja; ko vien varēja paspēt, žīdi noslēpa un nebija vairāk ko laupīt.” Savukārt Aina Eglīte teica: „Žīdiem bija veikali. Veikalos parasti strādāja paši vai arī kāds no ģimenes, jo tie neuzticējās latviešiem. Viņi tirgoja vistas, kuras bija sadurstītas. Ebreji nekad nepirka beigtu vistu, jo tie domāja, ka tā varētu būt nolādēta**. Visus veikalus, kas piederēja ebrejiem, nacionalizēja. Žīdu mantas pēc tam, kad viņus sadedzināja, vietējie izlaupīja un izsolīja tās.” Bet Maiga Bumbiere[23] norādīja sekojošo: „Bagātākie nodarbojās ar tirdzniecību – pārdeva zirgus, kurus viņi iepirka Lietuvā. Žīdi nodarbojās arī ar veikaliem. Pārsvarā tiem piederēja pārtikas veikali. Parasti, kad gāja garām šiem veikaliem, pārdevējs nāca ārā un lūdza, lai pie viņa kaut ko nopērk. Vēlāk pēc ebreju nošaušanas vietējie visu izlaupīja, bet vācieši ņēma tikai to, ko varēja iebāzt kabatā.”

Lai gan šī intervijā norādītā informācija ir subjektīva, tā tomēr ļauj gūt priekšstatu gan par tā laika dzīvi Sabilē un tās iedzīvotājiem, gan par ebreju lomu un vietu Sabiles iedzīvotāju ikdienā un savstarpējās attiecībās.[24]

Sabiles vecākie iedzīvotāji saistībā ar ebreju tā laika īpašumiem ir norādījuši uz atziņām, kas ļauj spriest par ebreju faktoru Sabilē kā neatņemamu tās dzīves un ikdienas sastāvdaļu. Interesantas ziņas tiek norādītas par ebreju īpašumiem un šo ēku mūsdienu situāciju. Piemēram, Sabiles vecākie iedzīvotāji minēja sekojošo: „Veikals „Brauns”, kas ir viens no šodienas Sabiles veikaliem, esot bijis nabadzīgs veikaliņš, kas piederēja kādam žīdam. Savukārt veikals „Dīva” reiz piederēja ebrejam ar uzvārdu Hozeosons. Veikala „Dārta” telpās agrāk ir atradies drēbju veikals, kas piederēja žīdam Hofmanim. Veikals „Lāčuks” agrāk esot bijis pārtikas veikals, un žīds, kam piederēja šis veikals, pārdeva preces citiem veikaliem. Šodienas tā sauktās vecās grāmatnīcas telpās agrāk esot bijusi aptieka, kas piederēja kādam bagātam žīdam. Kafejnīca „Ērika” esot bijusi dzīvokļu māja, kurā dzīvojuši gan latvieši, gan ebreji, gan vācieši. Savukārt tā sauktajā Mazajā skoliņā agrākos laikos neesot mācījies neviens ebreju bērns. Bet veikala „Vanema” telpās agrāk esot dzīvojusi skolotāja Stefānija, kas bija ebrejiete.”   

Sabiles vecpilsētas Rīgas ielas 8. nams ir divu stāvu un divu korpusu, masīvs un pamatīgs. Tāpēc pie ielu krustojuma uz Abavas tiltu aizņem plašu vietu. „Vecākie sabilnieki zina, ka tā ir viena no pilsētas pārtikušo ebreju bijušajiem īpašumiem. (..) Pirms kara nama īpašnieks prata ierīkot izlietoto ūdeņu, nokrišņu noteces tā, ka nekas nekrājās sētā, negāzās no ielas stāvuma uz leju ne šķūnīšos, ne pagrabos. Par visu bija rūpīgi padomāts.”[25] Tādejādi tas norāda uz ebreju meistarību, viņu priekšstatu par kārtību un savas dzīves labiekārtošanu.

Kopumā izvērtējot ebreju faktoru Sabilē 19.gs., jāsecina, ka viņiem bija liela loma sabiedriskās dzīves veidošanā. Tas saistīts gan ar ebreju salīdzinoši lielo skaitu (kā tiek norādīts – viņi veidoja ievērojamu daļu no Sabiles iedzīvotāju kopskaita), gan ar viņiem piederošo īpašumu Sabilē (jāsecina, ka viņiem piederēja lielākā daļa no Sabiles īpašumiem – vairākums no kuriem bija veikali). Gribētos uzsvērt arī izglītību kā neatņemamu ebreju dzīves sastāvdaļu (īpaša uzmanība tika pievērsta bērnu un jauniešu apmācībai un skološanai). Tas viss noteica ebreju dzīvi un ikdienu Sabilē 19.gs. 

2.nodaļa

Sabiles sinagoga

Sabiles pilsētas apbūves iespējas vienmēr ir noteicis reljefs: celt namus un ierīkot dārzus varēja tikai šaurā joslā starp upi un senkrasta nogāzi. Pilsētas vēsturiskā apbūve ir 15. – 19.gs. pilsētbūvniecības piemineklis. Vecpilsētas centrs atrodas iepretī tiltam. Gar šaurajām līkumotajām ieliņām paceļas senlaicīgas mājas, pārsvarā vienstāva koka ēkas. Arhitektoniski vērtīgākās 19.gs. celtnes atrodas Talsu, Ventspils, Rīgas, arī Kuldīgas ielās.

Sabiles ebreju kulta celtne – Sinagoga – tiek uzcelta 1890. g. [skatīt 2. pielikumu]. Šajā laikā Sabile ir kļuvusi par izteikti ebreju pilsētu. Tajā laikā 73% Sabiles iedzīvotāju bija ebreji. Sinagoga ir mūra ēka, kuras pamati celti jau 1875.g. Ebreju kopienu veidoja 66 draudzes locekļi. Bija arī lūgšanu nams Bet Hamidraš (kas arī bija mūra ēka).[26] Jāatzīmē, ka bet midraš – (senebreju valodā – „apmācību nams”) – ir telpa, kurā apgūst reliģisku literatūru; lūgšanu nams. Saistībā ar šo vecākie sabilnieki atzīmē savu priekšstatu saistībā ar Sinagogu un blakus esošo lūgšanas namu: „Blakus Sinagogai atradies Košernamiņš[27]. Te ebreji gāja lūgties katru dienu un attīrīties no grēkiem. Sinagoga bija atvērta vienreiz nedēļā un svētkos, bet Košernamiņš bija ebreju rīcībā katru dienu.” Tas raksturo pārējo Sabiles iedzīvotāju izprati par ebreju reliģisko dzīvi un priekšstatu par viņu tradīcijām.

Sabiles ebreju sinagoga tika izmantota līdz Otrajam pasaules karam, kad sākās nacistiskais genocīds pret ebrejiem. PSRS laikā sinagogā ir bijusi ierīkota sporta zāle, bet vēlāk ilgu laiku tā stāvējusi tukša. 1990.gadu sākumā O. Feldbergs un fonds „Abavas ieleja” nopirka svētnamu no Sabiles ADK (augļu un dārzeņu kombināta). Sinagogas restaurācijai nepieciešamos līdzekļus sniedza Zviedrijas Nacionālā kultūras mantojumu pārvalde un Latvijas Valsts kultūras pieminekļu inspekcija. Mūsdienās šeit ir izveidots "Mūsdienu mākslas un kultūras centrs", kurā notiek mākslas izstādes, koncerti, konferences u.c. pasākumi.

Runājot par mūsdienu situāciju, jāatzīmē, ka izbraucot vai izejot caur Sabili nevar nepamanīt ēku – Sinagogu – pilsētiņas centrā, kas nu jau kādu laiku ir atjaunota un saposta. Sabiles sinagogas ēka tika pilnībā restaurēta laika posmā no 2001. līdz 2004.gadam. Rekonstrukcijas projekts tapis, konsultējoties ar zviedru un latviešu arhitektiem. Tika atjaunots arī padomju laikā likvidētais sinagogas balkons. Arhitekti izteica nožēlu, ka nav saglabājusies neviena sinagogas iekšpuses fotogrāfija. Tiek norādīts, ka Sabiles sinagogas „ēka celta izteikti ortodoksālā un askētiskā stilā, tajā ir atsevišķas ieejas vīriešiem un sievietēm***, balkons un cita ebreju ticības prasībām atbilstoša atribūtika.”[28]

„Kā vēstī izziņas avots, Sabiles sinagoga ir līdzīga tādas pašas nozīmes kulta ēkai, kas uzcelta Livornas pilsētā Itālijā 1603.gadā un bijusi paraugs daudzām citām Eiropas sinagogām.”[29]

Saistībā ar Sinagogas nākotni tiek norādīts: „Sinagoga – jēdziens neietver tikai fizisku nozīmi, tas varētu kļūt kā Laikmetīgās mākslas kultūras mantojuma centrs. Gribētos, lai nākotnē tas ietver arī garīgu jēdzienu. Lai tas būtu objekts, centrs ar starptautisku nozīmi.”[30]

3.nodaļa

Sabiles ebreju kapi

Sabilē ir ne tikai ebreju dievnams, bet arī ebreju kapi. „Kapsēta izveidota 1809.g. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai daži kapakmeņi.”[31] [skatīt 3. pielikumu]

Jāatzīmē sekojošais: „Katrā zemē ebreju kapu pieminekļiem veidojās savas stilistiskās īpatnības. Tā ciļņa augstums parasti atbilst zemes reljefam: līdzenajā Latvijā akmeņos iekaltais cilnis ir minimāls, bet visbiežāk attēls ir vienkārši iegravēts gludā virsmā (..)[32]. Savas noteiktas stilistiskas īpatnības piemīt katram novadam, reizēm pat pilsētai, šais īpatnībās izpaudās gan pašu ebreju, gan mītnes zemes tautas gaume un paražas.”[33]

Attiecībā uz Kurzemes ebreju kapu dekoru Gedalje Moreins savā rakstā „Ebreju kapakmeņi Latvijā” norāda: „(..) šajos novados tā strauji „civilizējās” vācu garā un viss tradicionālais, piemēram, Latgalei raksturīgais, tika uzskatīts par atpalicību. Apmeklējot vecos kapus, īpaši Kurzemē, var vērot visu vietējās pilsētiņas dzīves pagājību, tās kultūrklimatu. Un tomēr, neraugoties uz „vācu šiku”, uz vācu valodas lietojumu, gadu skaitļi uz kapakmeņiem tika atzīmēti pēc ebreju tradīcijas („no pasaules radīšanas”, bet ne kā parasti „pēc Kristus dzimšanas”).”[34]

Augstāk norādītais saistībā ar vācu faktora izpausmēm ebreju kapakmeņos izpaužas un ir sastopams arī Sabiles ebreju kapu kapakmeņos. [skatīt 3. pielikumu] Sabiles ebreju kapu kapakmeņos iegravētais teksts bieži vien ir vācu valodā.

„Kurzemē ebreju stāvoklis bija nestabils, un gandrīz katrā pilsētiņā viņiem veidojās citāds liktenis un dzīvesveids. Tas atsaucas arī uz ebreju kapsētu veidolu, kurš šeit ir visai daudzveidīgs. Līdzās latviešu un vācu iespaidam tur veidojās vēl citas īpatnības. (..) Jāatzīmē, ka sakarā ar ebreju amatniecības ierobežojumiem Kurzemē šajos kapos daudzus darbus veica latviešu amatnieki, arī tas ienesa tur noteiktas vietējās kultūras īpatnības.”[35]

Tiek atzīmēts arī tas, ka Latvijā tās ebreju kapsētas, kas atradās tālāk no pilsētām, dažviet ir saglabājušās visai labi. Arī Sabiles ebreju kapi ir pieskaitāmi šai grupai.[36]

Sabilē pēdējos gados tiek pievērsta īpaša uzmanība un tiek veltītas lielas pūles, lai sakoptu aizaugušos ebreju kapus. Šie kapi pastāvēja līdz Otrajam pasaules karam. Kad pilsētas ebrejus nošāva, tie tika pamesti. Kapos pēckara gados ganīja lopus, septiņdesmitajos gados daudzus pieminekļus nozaga un no akmeņiem veidoja citus kapakmeņus. „Fonds „Abavas ieleja” apņēmies kapus sakopt, lai tie kļūtu par Abavas senlejas kultūras mantojuma sastāvdaļu. Kapus izpļauj, meklē aizaugušos kapakmeņus, tos ģeoloģiski uzmēra.”[37]

Jānorāda, ka informācijas klāsts par Sabiles ebreju kapiem nav plašs, tas apgrūtina šīs tēmas plašāku un padziļinātāku izpēti. Tomēr pēdējos gados vērojamas nozīmīgas šīs tēmas izpētes tendences, jo arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta šo kultūrvēsturisko pieminekļu aizsardzībai un saglabāšanai. 

Nobeigums

„Ebreju skaits Latvijā, lai arī turpināja pieaugt 19. gadsimtā vidū, tomēr joprojām bija samērā neliels Kurzemē un Vidzemē un (..) daudzi ebreji bija ļoti nabadzīgi. (..) Stāvoklis sāka mainīties 70.gadu beigās un, īpaši, 80.gados; izmaiņu cēloņi bija vismaz trīs. Pirmkārt, ebreju skaits visā Latvijas teritorijā sāka ļoti strauji pieaugt 19.gadsimta nogalē, līdzi nesot arī stipras urbanizācijas tendences ebreju vidū un ebreju ekonomisko pozīciju ievērojamu nostiprināšanos. Otrkārt, ebreju skaita straujais pieaugums (..). Treškārt, latviešu – ebreju attiecības sāka ietekmēt arī carisma politikas maiņa pret ebrejiem.”[38]

Ebreji nāca un apmetās uz dzīvi Kurzemē visa 19.gs. garumā. Tiek norādīts: „Ebreju iedzīvotāju skaits Kurzemē – 1797.g. 10 000; 1834.g. 23 486, 1850.g. 22 743, 1860.g. 27 989, 1875.g. 34 180, 1897.g. 56 169.”[39] Pirmie ebreji Sabilē sāk ierasties jau 19.gs. sākumā, bet 19.gs. vidū ebreju ir vairāk kā 70% no Sabiles iedzīvotājiem. Interesanti ir tas, ka 1897.gada tautas skaitīšana konstatēja, ka 30% ebreju vācu valoda ģimenē ir sarunu valoda.

„19.gs. beigās un 20.gs. sākumā ebreju vidū sākās uzplaukums, radās pozitīva attieksme pret ivrita izglītības vērtībām. (..) Kurzemes pilsētās un provinces pilsētiņās tika atvērti „reformu hederi****”, kuros mācību valoda bija ivrits. Ar laiku ivrits blakus jidišam iekaroja cienījamu vietu ebreju izglītības iestādēs.”[40] „Ebreji 19.gs. kļuva par ievērojamu garīgās, sociālās un nacionālās dzīves komponentu Latvijā. 1897.gada tautas skaitīšana liecināja, ka 50 gados viņu skaits palielinājies 2,5 reizes (..).”[41]

Saistībā ar Sabili jāatzīmē: „Iedzīvotāju skaits strauji pieaudzis 19.gs., vēlāk 20.gs. tas tikai nedaudz svārstījās. Līdz 2. pasaules karam Sabilē bija liels ebreju un vāciešu īpatsvars, pēdējos gadu desmitos pieaudzis čigānu īpatsvars.”[42]

Kopumā izvērtējot ebreju faktoru Sabilē 19.gs., jāsecina, ka viņiem bija liela loma sabiedriskās dzīves veidošanā. Tas saistīts gan ar ebreju salīdzinoši lielo skaitu, gan ar viņiem piederošo īpašumu Sabilē. Gribētos uzsvērt arī izglītību kā neatņemamu ebreju dzīves sastāvdaļu. Tas viss noteica ebreju dzīvi un ikdienu Sabilē 19.gs.

Vēsturisko apstākļu sakritībā līdz mūsu dienām saglabājusies tikai neliela daļa iepriekšējo paaudžu radīto vērtību. Gan ebreju sinagoga, gan ebreju kapi ir viena no Latvijas kultūras komponentēm. Tādēļ mūsdienās būtu jāvelta visas pūles, lai saglabātu šo iepriekšējo paaudžu radītās vērtības.

1.pielikums: Sabile Latvijas kartē; Sabiles pilsētas ģerbonis un Sabile senos attēlos.

Sabile 19.gs. Gravīra pēc V. Z. Štāfenhāgena zīmējuma.

Sabile 1797.gadā.

2.pielikums: Sabiles sinagoga 2005.gada jūnijs.

3.pielikums: Sabiles ebreju kapi.

Redaktora piezīmes

* kahals - vietējās nozīmes ebreju kopienas pārvalde 18.gs., kas nodarbojās ar reliģiskās, tiesiskās un sabiedriskās dzīves administrēšanu kādā no Latvijas guberņām, pastāvēja t.s. Rīgas kahals, Slokas kahals, utt.

** Šeit un turpmākajos stāstījumos atspoguļojas latviešu priekšstati par ebrejiem – tēma, kas ir atsevišķu pētījumu vērta (citās Austrumeiropas valstīs ir veikti detalizēti pētījumi šajā tematikā).

*** Saskaņā ar ebreju likumu tradicionālu sinagogas iekārtojumu raksturo nodalījums starp sieviešu un vīriešu daļu lūgšanu nama iekšpusē – vīrieši lūdzas lejas zālē, kamēr sievietes – visbiežāk balkonā, ēkas otrajā stāvā.

****heders - tradicionāla ebreju pamatskola, kurā apgūst jūdaisma pamatus un ebreju valodu.

[1] Vanags, K. Atceries Latviju. – Rīga, 1994. 24.lpp.

[2] Turpat.

[3] Talsu novads: Enciklopēdisks rakstu krājums. – Rīga, 1935.-1937. 555.lpp.

[4] Sinagoga – ēka vai telpa, kas kalpo par ebreju draudzes reliģiskās un sabiedriskās dzīves centru; tā var būt jebkura telpa, kurā ienesta Tora.

[5] Šteimans, J. Latvijas ebreju vēsture. – Daugavpils, 1995. 26.lpp.

[6] Sabile // Latvijas pilsētas: enciklopēdija. – Rīga, 1999. 416.lpp.

[7] Dribins, L. Ebreji Latvijā. – Rīga, 2002. 40.-41.lpp.

[8] Latvija: sinagogas un rabīni, 1918-1940. – Rīga, 2004. 178.lpp. (Piezīme: Iedzīvotāju skaits 1935.g. – 1817, no tiem ebreji – 281.)

[9] Vanags, K. Atceries Latviju. – Rīga, 1994. 22.lpp.

[10] Mitnagedi (senebreju mitnagdim – „tie, kas nepiekrīt”, „oponenti”) – hasīdisma piekritēji šo nosaukumu deva saviem pretiniekiem ebreju kopienu rabīnu un līderu vidū. Atšķirībā no hasīdisma, līderu ietekme balstās uz neapstrīdamu viņa personības autoritāti, ko nosaka rabīna reliģiskā izglītība.

[11] Melers, M. Ebreju kapsētas Latvijā. – Rīga, 2006. 94.lpp.

[12] Rabīns – amats, kas atļauj pasniegt ješivā (augstākā reliģiskā mācību iestāde jūdaismā), vadīt dievkalpojumus, sniegt rekomendācijas jūdaisma kulta un sadzīves normu ievērošanai.

[13] Ješiva (senebreju „sapulce”) – jūdaismā augstākā reliģiskā mācību iestāde.

[14] Melers, M. Ebreju kapsētas Latvijā. – Rīga, 2006. 94.lpp. (Piezīme: 1910.g. no visiem pilsētas iedzīvotājiem šeit bija 48% ebreju, bet pēc 1915.g. cara valdības veiktām deportācijām ne visi ebreji atgriezās pilsētā. 1920.g. Sabilē dzīvoja 224 ebreji, bet 1935.g. – 281 (15,5% iedzīvotāju). Pēdējais pilsētas rabīns bija Īzaks Segals.)

[15] Latvija: sinagogas un rabīni, 1918-1940. – Rīga, 2004. 178.lpp. (Piezīme: Benjamins Kagans (rabīns Sabilē no 1931.g.), Ichoks Segals (rabīns Sabilē no 1940.g. 24. marta).

[16] Levin, D. Ebreju vēsture Latvijā: no apmešanās sākumiem līdz mūsu dienām. – Rīga, 1999. 24.lpp.

[17] Personas dzimums / statuss ģimenē; vecums

[18] Nav salasāms

[19] LVVA, 2706. f., 1.apr., 240. l.

[20] Levin, D. Ebreju vēsture Latvijā: no apmešanās sākumiem līdz mūsu dienām. – Rīga, 1999. 24.lpp.

[21] Turpat.

[22] Kārlis Neilands nomira 2008.gadā, nesagaidot savu 103. dzimšanas dienu.

[23] Maiga Bumbiere (1924.- 2008.), ilggadēja kultūras darba organizatore 1958.-1983.g. Sabilē. Viņas vārds ir ierakstīts arī Sabiles novada Goda grāmatā - par prasmi iesaistīt jauniešus kultūras dzīvē.

[24] Jāatzīmē, ka mūsdienu Sabiles vecāko iedzīvotāju atmiņās spilgtāk ir saglabājušās 1941.gada šausminošie notikumi, savukārt atmiņas par nostāstiem par agrāko laiku ikdienas dzīve ir krietni pabalējušas.

[25] Talsu Vēstis. – 2008.gada 2.oktobris

[26] Latvija: sinagogas un rabīni, 1918-1940. – Rīga, 2004. 178.lpp.

[27] Kašrut (no senebreju Košer „piemērota”, „derīga”) – jūdaisma reliģiskās tradīcijas, kas tiek pieprasītas no cilvēkiem, kuri veic juridiskas un rituālas darbības ar kulta priekšmetiem, kā arī attiecas uz ēdienu un apģērbu.

[28] Diena. – 2000.gada 28.jūlijs

[29] Turpat.  

[30] Sabiles Novada Vēstnesis. – 2002.gada decembris

[31] Melers, M. Ebreju kapsētas Latvijā. – Rīga, 2006. 94.lpp.

[32] Piemēram, Polijā cilnis nedaudz paaugstināts, bet Karpatu priekškalnēs tas jau ir augsts un apjomīgs.

[33] Moreins, G. Ebreju kapakmeņi Latvijā. // Māksla, 1988. Nr.6 42.lpp.

[34] Turpat. 42.-43.lpp.

[35] Turpat. 43.lpp.

[36] Turpat. 45.lpp.

[37] Talsu Vēstis. – 2000.gada 15. augusts

[38] Stranga, A. Ebreji Baltijā: no ienākšanas pirmsākumiem līdz holokaustam: 14. gadsimts - 1945. gads. – Rīga, 2008. 313.lpp.

[39] Levin, D. Ebreju vēsture Latvijā: no apmešanās sākumiem līdz mūsu dienām. – Rīga, 1999. 20.lpp.

[40] Turpat. 25.lpp.

[41] Dribins, L. Ebreji Latvijā. – Rīga, 2002. 47.lpp.

[42] Sabile // Latvijas pilsētas: enciklopēdija. – Rīga, 1999. 415.lpp.

Izmantoto avotu un literatūras saraksts

Izmantotā literatūra:

1. Dribins, L. Ebreji Latvijā. – Rīga, 2002.
2. Latvija: sinagogas un rabīni, 1918-1940. – Rīga, 2004.
3. Levin, D. Ebreju vēsture Latvijā: no apmešanās sākumiem līdz mūsu dienām. – Rīga, 1999.
4. Melers, M. Ebreju kapsētas Latvijā. – Rīga, 2006.
5. Moreins, G. Ebreju kapakmeņi Latvijā. // Māksla, 1988. Nr.6
6. Sabile // Latvijas pilsētas: enciklopēdija. – Rīga, 1999.
7. Stranga, A. Ebreji Baltijā: no ienākšanas pirmsākumiem līdz holokaustam: 14. gadsimts - 1945. gads. – Rīga, 2008.
8. Šteimans, J. Latvijas ebreju vēsture. – Daugavpils, 1995.
9. Talsu novads: Enciklopēdisks rakstu krājums. – Rīga, 1935.-1937.
10. Vanags, K. Atceries Latviju. – Rīga, 1994.

Preses materiāli:

• Diena. – 2000.gada 28.jūlijs
• Sabiles Novada Vēstnesis. – 2002.gada decembris
• Talsu Vēstis. – 2000.gada 15. augusts
• Talsu Vēstis. – 2008.gada 2.oktobris 

Latvijas Valsts vēstures arhīva materiāli:

• LVVA, 2706. f., 1.apr., 240. l. - statistikas dati par 1897.gada tautas skaitīšanu

Izmantotie interneta resursi (skatīti 2008.gada 20.decembrī):

• www.sabile.lv (Sabiles pilsētas oficiālā mājas lapa)
• www.wikipedia.org (Vienotais resursu vietrādis)