Academic CentreEbreji Sabilē 20. gs. pirmajā pusē
Autors: Olga Aļeksejeva, LU Vēstures un Filozofijas fakultāte, Latvijas un Austrumeiropas jauno un jaunāko laiku vēstures katedra, 2009
e-pasts: cielange@inbox.lv
Saturs
Ievads
1.nodaļa
Ebreji Sabilē 20.gs. pirmajā pusē (līdz 1941.gada vasarai)
1.1. Ebreji Sabilē Krievijas impērijas laikā (1900.-1918.g.)
1.2. Ebreji Sabilē Latvijas Republikas laikā (1918.-1940.g.)
1.3. Ebreji Sabilē Padomju okupācijas laikā (1940.-1941.g.)
2.nodaļa
Sabiles ebreju liktenis 1941.gada vasarā
2.1. Holokausts Sabilē
2.2. Sabiles ebreju masu kapi
2.3. Sabiles ebreju glābēji
3.nodaļa
Sabiles ebreju piemiņai
Secinājumi
Izmantoto avotu un literatūras saraksts
Pielikumi
_____________________________
Ievads
19.gs. vidū neliela Latvijas pilsētiņa Sabile, kas tiek dēvēta par Kurzemes Šveici, bija kļuvusi par rosīgu saimniecisko centru. 1917.gadā Sabilei tika piešķirtas pilsētas tiesības. Ja skata šīs pilsētas tālāko attīstību, tad jāsaka, ka tieši 20.gs. pirmās puses notikumi Eiropā un Latvijā ieviesa krasas un neatgriezeniskas pārmaiņas Sabiles un tās iedzīvotāju dzīvē, skarot gan saimniecisko, gan sociālo, gan kultūras jomu.
Piedāvātais referāts ir tematisks turpinājums autores iepriekšējam darbam – „Ebreji Sabilē (19.gs.)”. Tādejādi šī darba tēmas ietvaros tiek turpināts aplūkot – telpas ziņā – Sabiles pilsētu un tuvāko apkaimi (reizēm norādot uz situāciju ebreju dzīves sakarā gan Kurzemē, gan Latvijā kopumā), savukārt laika ziņā tiek skatīts periods no 20.gs. sākuma līdz 1941.gada vasarai, kad tiek iznīcināta Sabiles ebreju draudze (jāatzīmē, ka referātā akcentēti tiks tieši 1941.gada vasaras notikumi un to sekas).
Kā jau tika norādīts iepriekšējā autores darbā - ebreju dzīve Latvijā ir bijis vairāku pētījumu objekts, tomēr arvien biežāk lielāka uzmanība ebreju vēstures izpētē tiek pievērsta sīkākai lokalizācijai. Tādejādi tas noteica arī piedāvātā referāta tēmas – Ebreji Sabilē 20.gs. pirmajā pusē – izvēli. Jānorāda, ka Sabiles ebreju liktenis 1941.gada vasarā tiek aplūkots tikai fragmentāri, skatot šī jautājuma būtību faktu līmenī, bet nesniedzot plašāku un vispārinātāku izklāstu. Tādēļ referāta autore vēlējusies sniegt pārskatu par Sabiles ebreju dzīvi un viņu savstarpējām attiecībām ar citiem pilsētas iedzīvotājiem 20.gs. pirmajā pusē, skatot pilsētas saimnieciskās, sabiedriskās un kultūras dzīves jomas, savukārt plašāku un detalizētāku izklāstu referāta autore dotā darba ietvaros sniegs tieši par Sabiles ebrejiem holokausta sakarā, kā arī par tā sekām mūsdienu skatījumā.
Darbā izvirzītās pamatproblēmas koncepcija ir sekojoša: „Kā izmainījās ebreju faktors Sabilē 20.gs. pirmās puses gaitā?” Referāta mērķis – atklāt un raksturot Sabiles ebreju faktora izpausmes un pārmaiņas Sabilē 20.gs. pirmajā pusē.
Darba uzdevumi:
1. Raksturot Sabiles ebreju dzīvi 20.gs. pirmajā pusē (līdz 1941.gada vasarai).
2. Raksturot Sabiles ebreju likteni 1941.gada vasarā.
3. Raksturot aspektus, kas nosaka Sabiles ebreju piemiņas saglabāšanu.
Referāts sastāv no trim nodaļām. Pirmajā nodaļā tiek aplūkota ebreju dzīve Sabilē 20.gs. pirmās puses gaitā, izdalot sekojošas apakšnodaļas – „Ebreji Sabilē Krievijas impērijas laikā (1900.-1918.g.)”, „Ebreji Sabilē Latvijas Republikas laikā (1918.-1940.g.)” un „Ebreji Sabilē Padomju okupācijas laikā (1940.-1941.g.)”. Jānorāda, ka šajā nodaļā galvenokārt tiek sniegts pārskats par Sabiles ebreju faktora izpausmēm pilsētā. Darba otrajā nodaļā ir mēģināts plašāk izklāstīt par Sabiles ebreju likteni 1941.gada vasarā, izdalot tādas apakšnodaļas kā „Holokausts Sabilē”, „Sabiles ebreju masu kapi” un „Sabiles ebreju glābēji”. Savukārt darba trešajā nodaļā tiek izklāstīts par to, kas tika paveikts un kas tiek darīts Sabiles ebreju piemiņas saglabāšanai. Šāds darba sadalījums ļauj sistemātiskāk aplūkot izvirzīto problēmu - kā izmainījās ebreju faktors Sabilē 20.gs. pirmās puses gaitā, akcentējot faktorus, kas saistīti ar Sabiles ebreju draudzes iznīcināšanu.
Par avotiem un literatūru, kas tika izmantoti darbā, būtu jāatzīmē - referātā tika izmantota gan vispārēja rakstura literatūra par ebrejiem Latvijā un holokaustu, gan specializētāki pētījumi. Tika izmantoti preses materiāli – gan 20.gs. pirmās puses (piemēram, „Talsu Apriņķa Ziņotājs”[1]), gan mūsdienu (galvenokārt „Talsu Vēstis” un „Sabiles Novada Vēstnesis”). Darbā tika izmantoti gan publicētu (piemēram, E. Šmelte autobiogrāfisks darbs „Atmiņas par tēva mājām un tuvāko novadu”[2]), gan nepublicētu atmiņu materiāli (2 intervijas ar vecākās paaudzes sabilniekiem – Arnoldu Dukātu[3], Natāliju Āboliņu u.c.). Būtu jānorāda arī uz G. Ievkalna romānu „Baltie vasaras mākoņi”[4] – šis darbs ir Sabiles Glānu dzimtas dzīvesstāsts, kas balstīts gan uz paša autora, gan viņa draugu un paziņu atmiņām (arī iepriekš pieminētais sabilnieks Arnolds Dukāts ir aktīvi iesaistījies romāna tapšanā). Izmantoti arī materiāli par Sabiles ebrejiem no muzeja „Ebreji Latvijā” (galvenokārt Diasporas muzeja materiāli). Jāatzīmē vēl būtu tas, ka dažos materiālos nereti ebreju tautības pārstāvja apzīmēšanai tika izmantots termins „žīds”, kas referātā tiek saglabāts citātu formā.
1.nodaļa
Ebreji Sabilē 20.gs. pirmajā pusē
(līdz 1941.gada vasarai)
20.gs. pirmajā pusē norisinājās daudzi un dažādi notikumi, kuriem sekoja vairāk vai mazāk krasas pārmaiņas vai pārmaiņu tendences, kas skāra ebreju dzīvi Latvijā. Raksturojot kopumā Latvijas teritorijas iedzīvotāju dzīvi šajā laika posmā, jāatzīmē vairāki periodi. 20.gs. sākumā Latvija vēl atradās Krievijas impērijas sastāvā, 1905.gadā tika piedzīvota revolūcija, no 1914.-1918.g. norisinājās Pirmais pasaules karš, posms no 1918. līdz 1934.gadam ir Latvijas parlamentārās republikas laiks, periods no 1934.-1940.gadam iezīmē Ulmaņa režīmu, no 1940.-1941.gadam Latvija tika okupēta un iekļauta PSRS, savukārt vēlāk sekoja nacistiskās Vācijas okupācijas laiks. Visa šī notikumu un pārmaiņu gaita ietekmēja arī Sabiles ebreju dzīvi.
1.1. Ebreji Sabilē Krievijas impērijas laikā (1900.-1918.g.)
Ebreji 19.gadsimtā kļuva par ievērojamu garīgās, sociālās un nacionālās dzīves komponentu Latvijā. Latviešu sabiedrība to jau bija pietiekami novērtējusi. Vairākums ebrejos redzēja saimnieciskās dzīves partnerus, lietderīgus un sirsnīgus kaimiņus, kuri jau bija pierādījuši savu ārkārtīgo dzīvotspēju, enerģiju un izturību.[5]
Kopumā vērtēti, ebreju dzīves apstākļi 1905.-1914.gadā stipri uzlabojās. To veicināja saimnieciskā augšupeja, kuras sasniegšanā piedalījās arī viņu finansisti, rūpnieki un tirgotāji. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Latvijas teritorijā dzīvoja 170-190 tūkstoši ebreju. Taču ļoti daudzi te nebija pastāvīgi pierakstīti.[6]
Pirmais pasaules karš smagi skāra ebrejus Latvijā. Ieskicējot vispārējo situāciju un pārmaiņu tendences, jāatzīmē, ka ebreji bija tā vēsturiskā Latvijas minoritāte, kas skaitliski piedzīvoja vislielāko samazinājumu Pirmā pasaules kara nelaimju dēļ; daudzus ebrejus cara valdība izraidīja no Kurzemes 1915.gadā, kolektīvi apsūdzot simpātijās pret Vāciju; citi devās bēgļu gaitās tāpat kā latvieši; citi emigrēja uz Rietumu valstīm.[7] Pavisam kara gados no Latvijas teritorijas uz Iekškrieviju spiesti vai brīvprātīgi devās ap 75% Latvijā dzīvojošo ebreju – vairāk nekā 130 tūkstoši cilvēku.[8]
Diasporas muzeja materiālos par Sabili norādīts, ka 1910.gadā Sabiles ebreju draudzē bijuši 700 ebreju, kas veidoja 48% no kopējā iedzīvotāju skaita. Tiek arī norādīts, ka līdz Pirmajam pasaules karam ebreju bērni apmeklēja vispārējo skolu. Ebreju mācību priekšmetus zēni studēja Hederā[9], savukārt meitenes apmeklēja privātstundas. Pirmā pasaules kara laikā arī daļa Kurzemes ebreju tika izsūtīti uz Krieviju.[10] Pēc 1915.g. cara valdības veiktām deportācijām ne visi Sabiles ebreji atgriezās pilsētā (1920.g. Sabilē dzīvoja 224 ebreji).[11]
Par Sabiles ebreju draudzes rabīniem šajā laika periodā tiek norādīts sekojošais – Rabīns r’Meir kļuva par Sabiles rabīnu 1901.gadā (pirms viņa Sabilē nokalpoja Cvi Rolbe no 1864. līdz 1900.g.[12]), šo amatu viņš ieņēma līdz 1915.gadam; pēc kara par Sabiles rabīnu kļuva Rabīns r’Šolom Cvi Tobias (mira viņš 1924.gadā). Vēlāk par Sabiles rabīnu kļuva Rabīns r’Ēlhonon Hakoen Kan.[13]
Informācijas klāsts par šī perioda – 1900.-1918.g. – Sabiles ebreju dzīvi nav samērā plašs. Daudz plašākas un detalizētākas ziņas ir iegūstamas par Sabiles ebreju dzīvi, sākot ar 20.gs. 20.gadiem.
1.2. Ebreji Sabilē Latvijas Republikas laikā (1918.-1940.g.)
1918.g. 18.novembrī nodibinātā Latvijas Republika bija latviešu nacionāla valsts. No pastāvēšanas pirmajām dienām tā savos likumos noteica visu pilsoņu vienlīdzību neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes un reliģiskās piederības.[14] 1920.gadā brīvajā Latvijā ebreju skaits bija sarucis līdz 75 000 (4,99 procenti no iedzīvotājiem). Vēlāk tas tomēr pieauga: no bēgļu gaitām Krievijā atgriezās pāri par 12 000 ebreju; patvērumu un gadu gaitā arī pavalstniecību Latvijā ieguva daži tūkstoši bēgļu no padomju Krievijas, kuri nebija dzīvojuši Latvijā līdz Pirmajam pasaules karam.[15]
Diasporas muzeja materiālos par Sabili norādīts, ka pēc Pirmā pasaules kara ne visi ebreji, kas bija devušies projām, atgriezās atpakaļ, un 1920.gadā ebreju iedzīvotāju skaits Sabilē bija 224. Tiek norādīts, ka 1920.gadā (ar Amerikas ebreju aģentūras „Joint” atbalstu) tika ievēlēta Sabiles ebreju draudzes padome, kas no jauna uzsāka ebreju draudzes dzīves organizēšanu. Piemēram, tika sniegta bezmaksas medicīniskā palīdzība. Ebreju skola, kurā tika mācīts jidišā un senebreju valodā, saņēma arī atbalstu no pilsētas pašpārvaldes. Tā darbojās pēcpusdienās latviešu skolas telpās. Vidējo izglītību Sabilē varēja iegūt, dodoties mācīties uz kaimiņu pilsētas skolām. Sabiles ebreju draudzes rabīns – Rabbi Binjamin Yonatan Cohen – pasniedza Talmuda stundas pieaugušajiem divas reizes nedēļā, savukārt Sabatā[16] viņš mācīja Toru.[17] Zīmīgi, ka tiek norādīts uz to, ka 1920.gadu beigās jaunās paaudzes Sabiles ebreji sāka atstāt Sabili, dodoties uz lielākām pilsētām.[18]
Ja palūkojamies uz ebreju dzīvi un vispārējo noskaņojumu pret viņiem netālu no Sabiles esošajā pilsētā Talsi, tad saskatām visnotaļ dzīvīgu un rosīgu ikdienas dzīvi un darba gaitas. Elmārs Šmelte savā autobiogrāfiskajā darbā „Atmiņas par tēva mājām un tuvāko novadu”, reiz atbraucot uz Talsiem iepirkties kopā ar savu māti, raksta: „Mamma (..) iet no veikala uz veikalu, vienā iegriežas tāpat, prieka pēc, citur kaut ko arī nopērk. Nekad neaizmirst tos veikalus, kuros skaitās „kunde”. Vai nu tirgotāji mammu pazīst, par to stipri jāšaubās, visur viņa tiek laipni sagaidīta, to vien dzird – kundze, kundze... Nepatīkami jau tas nav. Sevišķi žīdu bodēs veikalnieki pārlaipni: „Jums drēbe priekš kleite? Lūgtu, es jums pārādīs, mums visāde zorte. Pa dārge? Es jums atlaidīs, jūs mane kundze.” Cits apjautājas (it kā tas veikala īpašniekam vai pārdevējam ļoti interesētu) par mājām, kā aug labība, kāda raža gaidāma. Netiek aizmirsts arī „jaunskungs”, tas ir – es. Mamma saņem, laipnu vārdu pavadīta, savu pirkumu, man tikpat laipni iedod pa tīri garšīgai konfektei, novelkamās bildītes vai kādu citu nieciņu. Kā lai tādā bodē citreiz neiegriežas? Lai nu kā tur būtu, bet mammai radusies nešaubīga pārliecība, ka „žīd bode visko var dabūt lētāk, jamāk tig pačinketies un padiņģeties”.”[19] Tādejādi spilgti tiek atklāta noskaņa, kas valdīja ebreju veikalā, kā arī tas, cik laipni izturējās ebreju tirgotāji pret saviem pircējiem (lai pievilinātu pircējus – viņi bija gatavi samazināt preces cenu vai iedot nelielu dāvaniņu pircēju bērniem).
Sabilē bija ebreju skola, sinagoga, ebreju kapu vieta (kas bija iežogota ar mūra žogu). Tas viss liecināja par ilgu un stabilu ebreju dzīvi Sabilē. Pirms pēdējā pasaules kara ebreju Sabilē bija ļoti daudz – amatnieki, tirgotāji. Viņu rosība palīdzēja pilsētai attīstīties.
Sniedzot vispārēju ieskatu par Sabiles ebreju dzīves gaitām 20.gs. pirmajā pusē, jāatzīmē tas, ka 1935.gadā Sabilē bijis 281 ebrejs, kas veidoja 15,46% no kopējā iedzīvotāju skaita (1935.gadā Sabiles iedzīvotāju kopskaits - 1817).[20] Tiek norādīts uz to, ka 37 no 71 veikala un biznesa uzņēmumiem piederēja ebrejiem, savukārt attiecības starp ebrejiem un pārējiem Sabiles iedzīvotājiem bija samērā labas.[21] To apliecina arī tas, ka, piemēram, pilsēta nomāja no ebreju draudzes lopkautuvi (nomas maksa no katra nokautā liellopa 50 santīmi, un no sīklopa 20 santīmi).[22] Diasporas muzeja materiālos tiek norādīts, ka vairums Sabiles ebreju bija pārtikas preču un apģērbu veikalu īpašnieki, bija arī tādi, kas veica darījumus ar kokmateriāliem un liellopiem. Citi bija amatnieki – drēbnieki, apavu meistari, skārdnieki. Bija arī zobārsts un ārsts.[23]
Nereti 20.gadu presē tika izteiktas negatīva rakstura piezīmes, kuras varētu attiecināt arī uz Sabiles ebreju veikalniekiem un tirgotājiem, jo tieši viņiem piederēja vairums no Sabiles veikaliem un biznesa uzņēmumiem. Tā, piemēram, „Talsu Vēstīs” 1925.gada vasarā vienā no rakstiem norādīts: „Sabilē ieejot dažos pārtikas veikalos un maiznīcās, iepircēju pārsteidz liela netīrība.”[24] Sakarā ar Sabiles veikaliem bieži vien presē minēta arī cita rakstura neapmierinātība: „Raksta kāds Sabiles apkārtnes lauksaimnieks – Sabilē dažos veikalos novērota netīra veikalošana, tur iebraucēji tiekot apkrāpti, kā preces labuma, tā arī mēra un svara ziņā.”[25] Presē sastopamas arī kurioza rakstura piezīmes. Tā, piemēram, 1926.gadā vienā no rakstiem „Talsu Vēstīs” tiek norādīts: „Sabilē iebraucis no laukiem ganuzēns, 15 g.v. Žanis Beršmans un ar viltotiem dokumentiem mēģinājis no žīdu tirgotājiem izkrāpt lielākas naudas summas. Zēns nodots izmeklēšanas tiesnesim.”[26]
Sabiles ebreju reliģiskās dzīves sakarā jāsaka, ka visi viņi sevi identificēja kā Mozus ticīgos (Mozus ticīgie Sabilē 1935.g. – 281, ebreju skaits Sabilē 1935.g. arī 281).[27] Benjamins Kagans bija rabīns Sabilē no 1931.g., savukārt vēlāk viņu nomainīja Ichoks Segals (rabīns Sabilē no 1940.g. 24. marta).[28] Tā kā Sabile tika iekļauta Talsu apriņķī, tad jāsaka, ka Talsu apriņķa ebreji bija cieši saistīti ar savu apriņķi. Tiek norādīts: „No 1193 trešās tautas skaitīšanā reģistrētiem žīdiem 871 ir dzimis Talsu apriņķī un 716 pat tais pašās pašvaldībās, kur skaitīti. Tikai 109 žīdi dzimuši ārzemēs – Krievijā, Lietuvā vai citur. Pārējie dzimuši Ventspils vai Tukuma apriņķī, Rīgā vai citur Latvijā. Ārpus apriņķa bija dzimuši tikai 27% žīdu.”[29]
Neatkarīgās Latvijas Republikas laikā līdz pat 1940.gada jūnijam pastāvēja plašs minoritātes skolu tīkls. Pamatskolas lielākoties uzturēja vai subsidēja valsts un pašvaldības. Šis skolu tīkls nodrošināja ebreju jaunatnes izglītošanu viņu nacionālās identitātes garā.[30] Sabiles ebreju pamatskola tika dibināta 1922.gadā. Skolotāji - N. Tobiass no 1924.g., Glāzere no 1927.g., N. Etingens no 1934.g.[31] Par Sabiles skolu situāciju 1925.gadā tika norādīts arī vienā no rakstiem „Talsu Vēstīs”: „Sabiles 6 klasīgā un žīdu pamatskolas ievietotas pavisam nepiemērotās telpās. Klases tā pārpildītas, ka nav iespējams dažās klasēs uzņemt visus skolēnus.”[32] Tas zināmā mērā varētu raksturot izglītības jautājumu Sabilē. No vienas puses – negatīvi vērtējama skolu materiālās bāzes stāvoklis, savukārt pozitīvi vērtējams lielais skolēnu skaits.
Vērtīgas atziņas par šī perioda (galvenokārt Ulmaņa laika) ebreju dzīvi Sabilē atklājas arī vecākās paaudzes sabilnieku atmiņās. Piemēram, Natālija Āboliņa (dzimusi 1923.g.) norādīja uz to, ka gandrīz visiem Sabiles ebrejiem piederēja veikali (viens no Sabiles ebrejiem bija zirgu tirgotājs), un tas reizēm viņai lika aizdomāties par to, ko gan viņi veikalā varēja nopelnīt un kā viņi varēja iztikt, jo veikalu bija ārkārtīgi daudz. Veikalos ebreji pārsvarā tirgoja paši. Zīmīgi ir tas, ka tika dotas preces arī uz parāda. Bija arī divi ebreju tirgotāji, kas zirgu pajūgos izvadāja lauku saimniekiem preces – piemēram, siļķes mucās. Kundze norādīja uz to, ka bija tikai viens vienīgs Sabiles ebrejs, kas nodarbojās ar lauksaimniecību un apstrādāja zemi. Natālija Āboliņa atceras arī to, ka pārsvarā ebreju ģimenēs nebija daudz bērnu, izņēmums bija viena ģimene, kura dzīvoja diezgan trūcīgi. Interesanti tas, ka latviešu bērni reizēm, ikdienā kontaktējoties ar ebreju bērniem, pārveidoja un vienkāršoja viņu vārdus. Kā piemēru var minēt ebreju meiteni, kuras vārds bija Zelcke, savukārt ikdienā viņu dēvēja par Zentu. Ebreji galvenokārt dzīvoja Sabiles centrā, uz sinagogu viņi gāja speciālās dienās (bet ne visi Sabiles ebreji apmeklēja sinagogu, pārsvarā - jaunie). Natālija Āboliņa atzīst, ka kopumā Sabiles iedzīvotāji dzīvoja draudzīgi. Lai gan svētki netika kopā svinēti, tomēr kundze atceras, ka Jāņos ebreju puikas no veikaliem ņēma darvu muciņas, aizdedzināja tās un laida Abavā. Bet pārsvarā ebreji svinēja savus svētkus. Piemēram, Natālija Āboliņa atceras, ka ebrejiem bijuši tā dēvētie Būdiņ’ jeb Būdziņ’ svētki*. Interesantas šķita arī ebreju kāzas. Tās notika sinagogā, un līgavas tika apbērtas ar rozīnēm. [skatīt 1.pielikumu]
Savukārt sabilnieks Arnolds Dukāts (dzimis 1924.g.) norādīja uz to, ka bez ebrejiem Sabilē iztikt nevarēja, jo visa tirdzniecība pamatā piederēja viņiem. Bija, protams, pāris pārtikas veikaliņi, kas piederēja latviešiem, bet pārsvarā visa manufaktūra, apavi, trauki – viss bija ebreju veikalos. Pilsētā – vecajā centrā – visas mājas galvenokārt bija ebreju īpašumi, un latvieši parasti bija īrnieki. Par Ulmaņa laikiem Arnolds Dukāts pastāstīja to, ka Sabilē tajā laikā bija sešklasīga pamatskola un ebrejiem bija atsevišķa skola. Katra no tām atradās savā ēkā. Plaši un daudzpusīgi kontakti starp skolām netika veidoti. Nereti saistībā ar ebreju īpašumiem un viņu lomu tirdzniecībā, kā norādīja Arnolds Dukāts, tika teikts: „Žīds paliek žīds.” Uzskatīja, ka, ja ebrejs nevarēs izkrāpt santīmu vairāk, tad nu mazāk neprasīs par preci, lai gan patiesībā gandrīz visos latviešu veikalos (2 saimniecības preču veikali un nedaudzi pārējie - pārtikas veikali) to pašu preču cenas bija augstākas nekā ebrejiem. Interesantas ir norādes par ebreju tirdzniecību un tās realizēšanu, jo, piemēram, ebreju tirgotāji centās piesaistīt pircējus savos veikalos ar to, ka varēja pirkt preces uz parāda. Interesanti ir arī tas, ka katram veikalam bija noteikti pircēji. Zīmīgi, ka tiem pircējiem, kam bija mazi bērni, uz visiem svētkiem gan garīgajiem, gan laicīgajiem deva konfektes. (Arnolda Dukāta norādītais saistībā ar saldumu un dažādu nieciņu došanu ebreju veikalos pircēju bērniem saskan ar Elmāra Šmeltes iepriekš norādītajām atmiņām, savukārt atmiņas un iedzīvotāju priekšstati par preču cenas samazināšanas iespējām ebreju veikalos – atšķiras.) [skatīt 2.pielikumu]
Jāatzīmē, ka Ulmaņa režīms bija autoritārs un nacionālistisks - kā tāds tas bija nolemts minoritāšu ierobežošanai. Režīms tomēr nebija specifiski antisemītisks; antisemītisms nebija centrāls, integrējošs vai citādā veidā tā ievērojams princips.[33]
1940.gadā Latvijā dzīvoja pāri par 90 000 ebreju. Neatkarīgās Latvijas izveide bija ļāvusi sākt veidoties – pirmo reizi vairāku gadsimtu laikā – Latvijas ebrejiem. Tas ieviesa izmaiņas arī Kurzemē. Ebreji šeit bija dzīvojuši jau ilgu laiku, viņi bija pārtikušāki (nekā Latgales ebreji), kā arī vairākums no viņiem runāja vāciski (savukārt Latgales ebreji, piemēram, bija nabadzīgāki, krieviski vai jidišā runājoši, kā arī reliģiskāki). Lai arī vismaz 10-15 procentu ebreju tika uzskatīti par nabadzīgiem, kopumā tā bija ļoti pārtikusi minoritāte, ar viszemāko bērnu mirstību visā Latvijā. Pakāpeniski ebreji arvien vairāk integrējās Latvijas sabiedrībā un apguva latviešu valodu: 1930.gadā to pārvaldīja jau 62, bet 1940.gadā – 70 procentu ebreju. Lai gan Latvijā – kā jebkurā citā zemē – pastāvēja antisemītisms, tas neapšaubāmi bija mazāks nekā Lietuvā, Polijā. Nekad Latvijā netika pieņemts neviens antisemītisks likums; nekad brīvajā Latvijā nenotika nekādi pogromi un kopumā laiks no 1920. līdz 1940.gadam bija vislabākie gadi ilgajā ebreju dzīves laikā Latvijā, var teikt, zelta gadi.[34] Jāatzīmē arī tas, ka ebreju identitātes un valodas saglabāšanas galvenais balsts nākamajos padomju okupācijas un antisemītisma gados bija brīvās Latvijas ebreju skolās iegūtās vērtības.[35]
1.3. Ebreji Sabilē Padomju okupācijas laikā (1940.-1941.g.)
Padomju okupācijas 1940.-1941.gadu latviešu vēstures literatūrā pieņemts dēvēt par „Baigo gadu”. Arī daudziem Latvijas ebrejiem tas bija briesmīgs. Jau 1940.gada jūlijā sākās Latvijas ebreju kopienas kultūras sistēmas sagraušana. Tika slēgtas ebreju skolas, kā arī cionistiskās biedrības.[36]
Tiek norādīts, ka 1940.gada vasarā, pēc tam, kad tika nacionalizēti vairāki privāti vadīti uzņēmumi, daudzi Sabiles ebreju jaunieši pameta pilsētu, un ebreju sabiedriskā dzīve pakāpeniski panīka.[37]
Sabilnieks Arnolds Dukāts pastāstīja, ka 1940.gadā, kad Latvijā nodibinājās Padomju vara, ebreju skola tika likvidēta, un Sabiles sešklasīgajā skolā tika atvērta septītā klase. Tajā 1940./1941. mācību gadā bija 59 skolēni (8 no viņiem bija ebreji). [skatīt 3. pielikumu] Arnolds Dukāts norādīja, ka kopumā savstarpējās attiecībās visi viņi bija vienlīdzīgi un nekādas starpības latviešu un ebreju skolēnu vidū nebija. Lai gan Arnolds Dukāts nevarēja atcerēties visu ebreju skolēnu (respektīvi – savu klasesbiedru) vārdus vai arī to, ar ko nodarbojās viņu vecāki, veicot jau iepriekš apkopoto materiālu (skatīt referāta autores pirmo darbu – „Ebreji Sabilē (19.gs.)”) analīzi, jāsecina sekojošais: viens no ebreju skolēniem bija Hiršona (vai Hirsona) dēls [skatīt 3. pielikumu – puisis fotogrāfijas kreisajā pusē, pa vidu], zēna tēvam piederēja veikals Kuldīgas ielā 8, kur sētā tirgoja zirgus; Sabiles skolas 7.klasi apmeklēja arī Šindelmaņa (viņam pēc nostāstiem piederēja skārdnieku darbnīca Rīgas ielā 8) dēls un meita. Maškovica dēls un Fultfāra meita arī ir bijuši ebreju skolēni.
Sabilnieki pastāstīja, ka Sabilē ir bijis arī ārsts-ebrejs Davidovičs. No sākuma viņš esot strādājis viens, bet vēlāk izskolojis dēlu, kurš pārņēmis tēva praksi. Esot bijusi arī ārste-sieviete, vārdu gan neviens no vecās paaudzes sabilniekiem neatcerējās, tomēr norādīja uz to, ka viņa darbojusies samērā īsu laiku, jo pārsvarā visi gāja pie Davidoviča. Tas liek domāt, ka viņš bija labs ārsts, pie kura nāca ārstēties daudzi sabilnieki. Zīmīgi, ka sabilnieki norāda arī uz to, ka Sabilē (tā sauktās vecās grāmatnīcas telpās) agrāk esot bijusi aptieka, kas piederēja kādam bagātam žīdam.[38] Iespējams, tiek domāta viena un tā pati persona – Sabiles ārsts Davidovičs, kurš bijis ebrejs. Šī ārsta vārds tika pieminēts arī vienā no 1940.gada „Talsu Apriņķa Vēstneša” decembra numuriem, kurā tika norādīts: „Pilsētas ārsts A. Davidovičs sakarā ar Veselības pārvaldes norādījumu griezās pie pilsētas pagaidu izpildkomitejas ar lūgumu ierādīt piemērotas telpas ambulances iekārtošanai Sabilē. (..) Ambulance savu darbību uzsāks ar 1.janvāri un būs pieejama visiem pilsoņiem 10 km rādiusā.”[39] Tādejādi tas norāda uz šī ārsta lomu Sabiles iedzīvotāju ikdienas dzīvē.
Laikraksta „Talsu Apriņķa Ziņotājs” rakstā ar nosaukumu „Nabadzīgais bagātnieks” Sabiles sakarā tika norādīts: „B. Blumenaus Kuldīgas ielā 6 negrib remontēt sava nama telpas, kādēļ iesniedzis lūgumu no remontdarbiem atbrīvot, aizbildinoties ar līdzekļu trūkumu, lai gan ir zirgu tirgotājs un viens no turīgākajiem pilsoņiem Sabilē. Pašvaldība lūgumu noraidījusi”[40] Vecākās paaudzes sabilnieki atceras, ka Blumenaus esot tirgojis Sabilē zirgus līdzās jau iepriekš pieminētajām Hiršonam (vai Hirsonam).
Vienā no tā laika perioda preses materiāliem tika norādīts: „Izdarot sanitāro kontroli Sabiles ebreju draudzes lopkautuvē konstatēts, ka kautuves pagalmā izmētāti liellopu kauli, kājas, ragi un nagi. (..) Krāsojums kautuvē nepietiekošs. (..) Ūdens pievads – bojāts. Tāds, lūk, izskatās „garīgo draudžu” īpašums.”[41] Grūti spriest par šīs lopkautuves patieso stāvokli, pamatojoties tikai uz šo rakstu, tomēr jānorāda, ka šāda negatīva rakstura norādes neviļus lika laikraksta lasītājiem izdarīt attiecīgus secinājumus un gūt noteiktu priekšstatu par Sabiles ebreju saimniekošanas raksturu.
Pretēja rakstura tendence par Sabiles ebreju saimnieciskās dzīves raksturu atklājas sekojošajā - Sabiles vecpilsētas Rīgas ielas 8. nams ir divu stāvu un divu korpusu, masīvs un pamatīgs. Tāpēc pie ielu krustojuma uz Abavas tiltu aizņem plašu vietu. „Vecākie sabilnieki zina, ka tā ir viena no pilsētas pārtikušo ebreju bijušajiem īpašumiem. (..) Pirms kara nama īpašnieks prata ierīkot izlietoto ūdeņu, nokrišņu noteces tā, ka nekas nekrājās sētā, negāzās no ielas stāvuma uz leju ne šķūnīšos, ne pagrabos. Par visu bija rūpīgi padomāts.”[42] Tādejādi tas norāda uz ebreju meistarību, viņu priekšstatu par kārtību un savas dzīves labiekārtošanu.
Šis laika periods (dēvēts par „Baigo gadu”) daudziem Latvijas ebrejiem bija briesmīgs. Taču vēl šausmīgāks laiks sākās 1941.g. 22.jūnijā, kad nacistiskās Vācijas armija iebruka Padomju Savienībā. Turklāt 1941.gada jūnijā daļa no turīgākajiem ebrejiem tika izsūtīta uz Sibīriju.[43]
2.nodaļa
Sabiles ebreju liktenis 1941.gada vasarā
1941.gada 22.jūnijā nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai. Jūlija sākumā Latvija tika okupēta pilnībā. Sākās drausmīgākā traģēdija Latvijas ebreju vēsturē: viņu iznīcināšana.[44] Austrumu ebreju nogalināšana kļuva par vienu no nacistu kara mērķiem. Austrumu zemes bija paredzēts okupēt, ekspluatēt, kā arī ģermanizēt. Baltijas ģermanizācija nozīmēja – to pilnīgi iztīrīt no nevāciskiem iedzīvotājiem un viņus aizvietot ar ģermāņu ieceļotājiem. Ebreju iznīcināšana bija pirmais solis Baltijas valstu ģermanizācijas virzienā.[45]
Pirmā nacistu pavēle Latvijā noteica karastāvokli, ieskaitot pavēli par komandantstundu un ieroču nodošanu. Savukārt otrs pavēļu kopums īpašus noteikumus attiecināja uz ebrejiem.[46] Pirmos pret ebrejiem vērstos noteikumus Latvijā izdeva jau dažas stundas pēc vāciešu ierašanās. Jūlijā pret ebrejiem vērsto noteikumu kļuva arvien vairāk. Pirmās pavēles parasti izdeva militārās iestādes, un tās attiecās uz pilsētu vai apriņķi. Piemēram, Rīgā pirmo pret ebrejiem vēsto rīkojumu izziņoja 2.jūlijā: „Žīdiem līdz turpmākam aizliegts stāvēt rindās. Viņi var iepirkties tikai tajos veikalos, kur rindu nav.” Lai gan noteikumi, kas skāra ebrejus, dažādās apdzīvotās vietās bija līdzīgi, tie nebija identiski. Piemēram, pastāvēja dažādas direktīvas, kas noteica, kā valkājamas dzeltenās emblēmas. (Talsu komandants lika valkāt apļus priekšpusē un mugurpusē.) Sākot ar 1941.gada 1.augustu, visā Latvijā bija noteikta sešstarainās zvaigznes nēsāšana.[47]
Diasporas muzeja materiālos (šķirklī „Sabile”) tiek norādīts, ka neliela ebreju grupa paguva bēgt no Sabiles drīz pēc 1941.gada 22.jūnija, kad sākās karš starp Vāciju un PSRS. Tiek norādīts, ka tajā pašā laikā vietējie latvieši (tie, kas atbalstīja nacistiskās Vācijas varu) nogalināja dažus ebrejus un nozaga viņu īpašumu. Bet jau 1941.gada 1.jūlijā vācieši okupēja pilsētu. Sinagoga tika pārvērsta par publisku pirti, savukārt likumu rullis (droši vien domāta Tora) tika sadedzināts.[48]
Arnolds Dukāts norādīja uz to, ka daļa no Sabiles zēniem (arī daļa no Arnolda Dukāta skolas biediem - ebrejiem) bija pārāk jauni, lai dienētu armijā laikā, kad 1941.gadā Latvijā iebruka vācieši, kā arī bija daļa ebreju, kas no Sabiles aizbrauca (turklāt daļa no izbraukušajiem ebrejiem devās prom no Sabiles kopā ar latviešiem – tiem, kas tika evakuēti kā medicīnas personāls)[49]. Kopumā aizbrauca apmēram 15-20 ebreji (galvenokārt gados jauni vīrieši, savukārt sievietes palika). Iespējams, tādēļ, lai netiktu iesaukti vācu armijā. Savukārt, kas attiecas uz palikušajām ebreju sievietēm, jādomā, ka nebija zināms par nacistu turpmākajiem plāniem attiecībā pret ebrejiem un viņu iznīcināšanu. Iespējams, ka daļai Sabiles ebreju nebija iespējas doties prom (ne transporta, ne līdzekļu). Iespējams, daļa nevēlējās atstāt savus īpašumus.
Elmārs Šmelte savā autobiogrāfiskā darbā „Atmiņas par tēva mājām un tuvāko apkārtni” raksta: „Kad iebraucam Talsos, dzirdu satraukuma pilnas valodas. Simtiem žīdu izvesti no Talsiem un mežā nošauti. Līdz ar to daudzi dzīvokļi tukši, tur plēsdamies daži ņemot atstāto mantību. Vēl dažviet uz ielas redzam pa žīdiņam. Mamma dažus pazīst. Bet savādi – iet nevis pa trotuāru, bet tikai pa ielas bruģi. Un visiem dzeltenas zvaigznes uz krūtīm un muguras. Visi iezīmēti, atstumti, iznīcināšanai nolemti, iet bailīgi, galvas nodūruši. Visur čukstus runā, jautā: kas šaus, kur, kāpēc? Ir balsis, kas saka: viņi to pelnījuši, ko viņi darīja krievu laikā? Man tik daudz nesaprotama. Kam taisnība? Un kā tā var? Aizvest uz mežu un nošaut? Visus. Bet visi taču nevar būt vainīgi?”[50] Cik atklāti un patiesi tās rakstītas jūlija un augusta dienās Talsos. Tajā laikā arī vēl dzīvie Sabiles ebreji bezcerībā un izmisumā gaidīja savu galu, un tas drīz pienāca.[51]
Noskaņu un vispārējo neskaidrību, kas tajā laikā valdīja Sabilē, spilgti ir mēģinājis atspoguļot G. Ievkalns savā romānā „Baltie vasaras mākoņi”.[52] Sabilniekam Glānu Kārlim – Rudzātu māju saimniekam – bija 3 dēli un 5 meitas. Viens no dēliem reiz apņēma par sievu Olgu Bāliņu (friziere no Rīgas, kurai Sabilē nebija ne draugu, ne paziņu). Pēc uzvārda un izskata spriežot, pati Olga nebija ebrejiete, lai gan īpašas attiecības Olgu saistīja ar Hofmani (reāla persona, Sabiles ebrejs, tagadējā Sabiles veikala „Dārta” telpās agrāk ir atradies drēbju veikals, kas viņam piederēja)[53].
Runājot par vienu no romāna epizodēm, jānorāda - reiz Olga bija aizsūtījusi Martu (viņas dēlu) uz Puricka veikalu pēc maizes, bet puika atskrēja atpakaļ, neko nenopircis. Stāstīja kaut ko nesaprotamu – par rindām veikalā, par to, ka Hofmanis it kā dzinis viņu prom. Olga izbrīnījās: kā tā – dzinis prom? Kurš tad var kādu aizdzīt no veikala? Ja esi ieņēmis rindu, tad stāvi! Bez šaubām, bija pilnīgi veltīgi izrādīt dusmas. Tāpēc Olga nolēma aiziet pati. Pirmais, kas iekrita acīs, verot veikala durvis, bija lieliem burtiem rakstītais uzraksts pie tukšā plaukta: „Žīdi, rindā nestāviet! Kas paliks pāri, to dabūsiet!” Olga iestājās īsākajā rindā, tūliņ aiz Hofmaņa. Pat klusi pasveicināja. Taču nelikās gan, ka šis vīrs būtu viņu pamanījis. Kādēļ? Varbūt uzskatīja, ka arī viņa, nu... kaut kādā mērā ir saistīta... Interesanti, ar ko tad? Ar šo uzrakstu? Ar attieksmes maiņu? Bez šaubām, sarkano vara viņa tautiešiem bija vairāk pa prātam. Bet tagad, kad sarkano vietā šeit ienākuši citi nelūgti viesi... Hofmanis, kurš vienmēr tik sirsnīgi bija sveicinājis viņu, apvaicājies par veselību, izrādījis veikala jaunumus un neliedzis savu padomu, piepeši sāka suinīties, uzrāva plecus, sāniski pašķielēja atpakaļ. „Te jūs nedrīkstat stāvēt! Vai tad neredzat uzrakstu!” Šo pēdējo frāzi Hofmanis izgrūda nervozi, asi, balsī ieskanējās aizvainojums. Acīmredzot šeit notiekošo izrādi viņš bija ļoti ņēmis pie sirds. Bet vai tad veikalvedis Purickis šo uzrakstu būtu licis pats pēc sava prāta? Droši vien tāds rīkojums nācis kaut kur no augšas. Un ne jau viņa spēkos te bija kaut ko izmainīt. Olga no savas puses varēja izteikt savam senajam paziņam un labvēlim vienīgi dziļu līdzjūtību. Olga neviļus pakāpās pussolīti atpakaļ. Tūliņ pēkšņā apņēmībā apcirtās un strauji izmetās no veikala.[54]
Sabilniece Natālija Āboliņa norādīja uz to, ka visiem ebrejiem uz apģērba bija jāuzšuj dzeltena zvaigzne, ka viņi it kā tika sūtīti darbos, bet ko viņi darīja, viņa nemācēja pateikt. Arī Benita Sīle, kas tajā laikā bija maza meitene, atcerējās, ka redzējusi dīvainu gājienu – rinda cilvēku ar dzeltenām zvaigznēm uz muguras dodas no Sabiles uz Kandavas pusi. Pieauguši tad esot teikuši: „Nabaga ebrejus dzen uz darbu Tojātos.”
2.1. - Holokausts Sabilē
Ebreji Latvijā tika iznīcināti divos viļņos: no 1941.gada jūlija līdz septembrim un no novembra līdz decembrim. Holokausts sākās 1941.gada 22.jūnijā, un pirmie Latvijas ebreji tika nogalināti pie Liepājas jau 23.jūnijā.[55]
Galvenā loma ebreju iznīcināšanā tika ierādīta četrām speciālām drošības dienesta – SD – grupām – Einsatzgruppe (EG). Baltija bija lielākās no četrām grupām – Einsatzgrupe A – pārziņā; šajā grupā bija 990 cilvēki. Grupu komandēja brigādes ģenerālis Dr. Valters Štālekers. Tomēr šī grupa nebija vienīgā ebreju iznīcināšanas organizētāja un īstenotāja. Visi vācu okupācijas spēki un iestādes bija iesaistītas, vienā vai otrā veidā, holokaustā.[56]
Pirmie masveidā tika nogalināti Latvijas provinces, mazpilsētu ebreji. Nogalināšana parasti ilga divas-trīs nedēļas un līdz augusta vidum jau bija iznīcināta liela daļa Latvijas provinces ebreju. Slepkavošanas gaitā tika pielietotas divas pieejas: dažreiz nogalināšana notika vairākos posmos, vispirms nogalinot vīriešus, vēlāk – sievietes un bērnus, bet dažreiz vienlaikus tika nogalināti visi. Galvenās vienības, kuras nogalināja provinces ebrejus, bija: vācu SD grupas; Viktora Arāja un Mārtiņa Vagulāna komandētās latviešu SD vienības, vietējās latviešu pašaizsardzības grupas.[57]
1941.gada 2.jūlija naktī nacisti arestēja, sita un aplaupīja Rīgas ebrejus, bet 4.jūlijā nodedzināja Rīgā, Gogoļa ielā, sinagogu ar visiem cilvēkiem. Augustā bija pavēle, ka ebreju iznīcināšanas akcija ir jāpaplašina, jālikvidē arī bērni, sievietes un veci cilvēki, un Arāja komanda devās izpildīt pavēli uz laukiem. Augusta sākumā zilais autobusiņš bija redzēts Talsu apriņķī un Sabiles apkārtnē.[58]
Jānorāda, ka zilie autobusi – Zviedrijā ražoti Rīgas satiksmes līdzekļi – vadāja Arāja komandas šāvēju vienības no Rīgas uz šaušanas vietām provincēs. Lai gan terors pret ebrejiem bija izvērsts visā Latvijā, totālās iznīcināšanas programma vispirms tika realizēta provincēs. Vietās, kur ebreju bija maz, viņus varēja noslepkavot einzacgrupu vīri, bet lielākajā daļā akciju iesaistījās vietējā policija. Vai ebrejus mazpilsētās nogalināja vietējie spēki vai kādi citi, bija atkarīgs no tā, cik tur bija cilvēku, kas labprāt izpilda pavēles. Taču visbiežāk nonāvēšanā katram tika savs uzdevums: vietējie SD vai pašaizsardzības spēki nodrošināja apsardzi un ataicinātā Arāja komanda – šaušanu. Rīgas zilais autobuss bija liels diezgan, lai pārvadātu 40 cilvēku ar šautenēm, kuru pilnīgi pietika provinces vajadzībām. Provinces misijās allaž brauca līdzi sagādes daļas virsnieks ar šņabi, desām un cigaretēm. Ieradušies mazpilsētā, komanda iekārtoja bāzes mītni kādā tukšā lauku mājā vai skolas ēkā.[59]
1941.gada 4.augustā Sabilē saņēma gūstā visas ebreju ģimenes, kopā ar bērniem 240 cilvēku, un ieslodzīja pilsētas mājā pie Abavas (pēc sabilnieces Natālijas Āboliņas stāstījuma tā bija māja Kuldīgas ielā 8/10), kur viņiem bija jādzīvo. Diasporas muzeja materiālos tika norādīts, ka māja, kurā ebreji pirms nošaušanas tika sapulcināti, piederēja kādam ebrejam.[60] Citos materiālos savukārt norādīts, ka ebreji tika sapulcināti pilsētas sinagogā. Tomēr, lai kā arī būtu, bija cerība, ka viņus vedīs kaut kur darbā. Sabilniece Natālija Āboliņa atceras, ka pirms nošaušanas pārējie sabilnieki runāja, ka ebrejus vedīs strādāt uz kaut kurieni.
5.augusta rītā, jau pirms saules, visus iesēdināja mašīnās, bet aiz tām brauca cilvēki ar lāpstām. Ebrejus aizveda līdz ceļa malā izraktajai bedrei meža piekājē, netālu no Sventēm. Tur arī notika drausmā slepkavība.[61]
Zilo autobusu apciemojumu mērķis bija ne tikai ebreju, bet arī psihiski slimo nogalināšana.[62] Arnolds Dukāts norādīja uz to, ka vienīgais, par kuru stāstīja, kas Sabilē ir bēdzis un nav ļāvies sēsties mašīnā, bija viens garīgi slims ebrejs. „Viens, ko tautā sauca par Snaiki, kas dziedādams apstaigāja apkārtējās mājas, mēģināja bēgt. Tomēr lode viņu panāca...”[63]
Natālija Āboliņa atceras, ka šāvēji esot bijuši no Rīgas, viņi paši esot gan nošāvuši, gan aprakuši nošautos. Savukārt Arnolds Dukāts norāda, ka tieši Sabiles latvieši bija tie, kas nošāva ebrejus. Benita Sīle pastāstīja, ka vēl šodien atceras, ka kāds no kaimiņiem agri no rīta bija ienācis un teicis: „Šonakt nošāva visus mūsu ebrejus.” Sīles kundze gan nemācēja pateikt – cik viņu bijis un kas bija šāvis.
Spilgta notikušā interpretācija atspoguļota G. Ievkalna romānā „Baltie vasaras mākoņi”, kurā tiek, balstoties uz atmiņām, raksturota un atspoguļota tā laika Sabile un tās iedzīvotāju dzīve. Autors raksta: „Pēc dažām dienām kļuva zināms, ka visi pilsētas žīdiņi nu savākti vienkopus sinagogā. (..) To izskaidroja ar gaidāmajām pārmaiņām, ar pārsūtīšanu uz citu vietu. Kāpēc? Uz kurieni? Viņš [domāts Gusts - viens no romāna varoņiem] esot kaut ko dzirdējis par tādu Osvencimu. Milzīgu nometni bijušās Polijas rietumos. Laikam uz turieni nosūtīti visi tie cilvēki, kuri pēc savas rases, reliģijas vai kādām citām pazīmēm esot drusciņ atšķirīgi. Ne tik... ne tik... Varbūt ne tik āriski, kā, lūk, viņu fīreram gribētos. Tovakar Olga [viena no romāna varonēm, Gusta sieva] agri apgūlās savā gultā un gandrīz tūlīt aizmiga. Bet naktī viņu uzmodināja kaut kāds neizskaidrojams troksnis, kuram jaucās cauri sīka, drebelīga skaņa, tāda kā loga rūts sanēšana. Brīdi viņa gulēja rāmi, aizvērtām acīm, pūlēdamās izprast, kas gan tur laukā varētu notikt. Dīvainā skaņa aiz loga turpinājās. Tagad Olgai likās, ka iztālēm kāds blēņdaris puika velk ar stibu gar žoga latiņām: ta-ta-ta-ta-ta... Nē, viņi, šie puikas, bija pat vairāki. Pavilka savas stibas, izdraiskojās un apklusa. Pēc tam atkal turpināja vilkt. Nebija saprotams tikai, kāpēc tagad, naktī? Viņa klusītēm ieslīdēja lielajā istabā, kur pavēra spraugā logu. Un tūliņ saprata: kaut kur tālumā šauj. Šauj bez apstājas, it kā no jauna tepat, Sabiles pievārtē, būtu sācies karš. Bet cauri tālīnajiem šāviņu trokšņiem bija dzirdamas arī citas skaņas, kas cēlās daudz tuvāk no kaut kādas steidzīgas kustības uz ielas bruģa, savijās kopā ar mašīnu motoru rūkoņu, atsevišķiem izsaucieniem, tādiem kā žēlabainiem smilkstiem un vaimanām. Otrā rītā šīs nakts baisie notikumi tomēr uzpeldēja, nokļuva ļaužu valodās, ceļoja no mājas uz māju, apaugami ar biezu izdomu un pieņēmumu kārtu. No šīm baumām izrietēja, ka Sabiles žīdiņi nekur tālu prom nav vesti, bet gan visi sagūluši tepat Sabiles pievārtē. Pie mazās Kārones upītes ietekas Abavā. Un viņu mieru nu tagad sargājot staltākās Kurzemes dižegles.”[64] 1941.gada 6.augustā Sabiles ebreji tika nošauti Sventēs netālu no Kāroņu upītes ietekas Abavā. Tiek norādīts arī tas, ka pēdējais ebreju kopienas rabīns – Rabbi Yitzkhak Segal (Īzaks Segals[65]) – gāja bojā holokausta laikā.[66]
Sabilnieks Arnolds Dukāts par Sabiles ebreju nošaušanu uzzināja, esot Krievijā. Pēc kara viņš izsūtīja vēstules visiem saviem Sabiles radiem un paziņām un vēlāk saņēma atbildes. Sabilnieki esot ļoti pārdzīvojuši notikušo, un kāds pat esot izteicies: „Kamdēļ mēs žīdus neieredzējām, ka viņi faktiski uzturēja mūsu Sabili?” Šāvēju sakarā Arnolds Dukāts pastāstīja sekojošu epizodi – viņa vecāmāte bija palikusi Sabilē, un reiz viņa bija tieši gadījusies uz ielas, kad ebreju šāvēji bija atbraukuši atpakaļ uz Sabili. Viņi, esot alkohola reibumā, staigāja dziedādami pa Sabili, un viens no viņiem – uzvārdā Gruzijs -, ieraugot Arnolda Dukāta vecomāti uz ielas, iesaucās: „Redz, šo veceni arī vajag aizvākt!” Kas liek domāt, ka ebreju šāvēji izturējās un varēja reizēm rīkoties ļoti patvaļīgi. Sabilnieki, pēc Natālijas Āboliņas stāstītā, neuzskatīja, ka šāda rīcība (ebreju nošaušana) būtu apsveicama, drīzāk šāda rīcība tika nosodīta, kas liek domāt, ka pret ebrejiem (neskatoties, protams, uz reizēm pausto nepatiku viņu saimniekošanas sakarā) Sabilē nebija spilgti izteikta naida no pārējo iedzīvotāju puses.
Nepilnā pusgadā bija nogalināti ap 60 000 jeb 64% no 94 000 Latvijas ebreju (1935. gada dati). Izsakot to 1941.gada skaitļos – no 66 000 Latvijā sagūstīto ebreju 1941.gada decembrī apmēram 91% bija nogalināti. Precīzs Latvijā nogalināto ebreju skaits nav zināms, bet tas nenozīmē, ka vācieši 1941.gadā neveica uzskaiti līdz beidzamajam desmitam. Pirms ebrejus nogalināja, visās to Latvijas kopienās tika veikta viņu reģistrācija.[67]
Pēc Sabiles ebreju noslepkavošanas pilsētā palika ebreju īpašumi, kā arī viņu mēbeles, apģērbs, vērtslietas un citas sadzīves mantas. Interesanti tas, ka sabilnieki norāda uz to, ka augusta vidū (tiek minēts 18. datums) notika ebreju īpašumu izpārdošana, kas esot turpinājusies vairāk kā divus mēnešus. Norāda uz to, ka nav bijusi nekāda šīs mantas uzskaite, ne šķirošana vai novērtēšana. Vairāki Sabiles latviešu palīgpolicijas darbinieki esot piesavinājušies atstātās vērtslietas (galvenokārt zelta priekšmetus – piemēram – tiek pieminēti zelta pulksteņi gan kungu, gan dāmu, gredzeni un ķēdītes, galda piederumi, kausi, dažādas monētas), kā arī mēbeles un apģērbu. Piemēram, Kārlis Neilands[68] norādīja: „Pēc ebreju nošaušanas visus veikalus likvidēja, ko vien varēja paspēt žīdi noslēpa un nebija vairāk ko laupīt.” Savukārt Aina Eglīte teica: „Žīdu mantas vietējie izlaupīja un izsolīja tās.” Bet Maiga Bumbiere[69] norādīja sekojošo: „Pēc ebreju nošaušanas vietējie visu izlaupīja, bet vācieši ņēma tikai to, ko varēja iebāzt kabatā.” Grūti spriest par tā laika cilvēku psiholoģiju un to, kas motivēja viņus rīkoties tā vai citādi. Vieni izteica dziļu nožēlu par Sabiles ebreju nošaušanu un pārdzīvoja to, citi – izlaupīja viņu īpašumus.
2.2. Sabiles ebreju masu kapi
No Sabiles uz Kuldīgas pusi, netālu no Abavas rumbas, lielceļa malā, mežā, ir smaga vieta. Emocionāli nospiedoša. [skatīt 4., 5., 6. un 7. pielikumu] Šeit, Abavas ielejā, netālu no Sventēm, starp Sabiles-Rendas ceļu un Abavas upi, atrodas iznīcināto Sabiles ebreju masu kaps. 1941.gada 6.augustā etniskā terora laikā šeit tika nogalināti 240 Sabiles ebreju – gan bērni, gan pieaugušie, kuri līdz tam bija sabilnieku kaimiņi, skolasbiedri, draugi... Vēlākajos gados tika novietots piemiņas akmens ar uzrakstu: „Šeit apbedīti 240 vācu fašistiskā terora upuri, nogalināti 1941.gada 6.augustā.”[70] Tiek norādīts, ka akmens ar uzrakstu uzstādīts 1985.gadā.[71] [skatīt 6. pielikumu] „Tad pārtrūka 240 dzīves, apstājās 240 mūži. Nekas nelīdzēja, neviens nevarēja glābt. Glābti tika čigāni, un tukšā bedre kā drausmīga rēta, kas mēmi kliedz starp priežu stumbriem. Tur smiltis piemirka asarām, asinīm, tur apklusa lūgšanas, vaidi... Apklusa valoda, palika tukšas mājas, pamesta sinagoga, aizaugusi vecā kapsēta.”[72]
Šī piemiņas vieta atrodas 150 m no labā krasta, vietā, kur Abava pienāk vistuvāk ceļam. Ja to neizdodas atrast no upes puses, tad jāmeklē aptuveni 550 m no autobusa pieturas vai 900 m no Sventes tilta Kuldīgas virzienā. Ceļa kreisajā malā upes virzienā 60 m no šosejas atrodas priedēm un eglēm apaudzis kalniņš. Tūlīt aiz tā ir pati piemiņas vieta. Vēl tagad šeit var aplūkot vāciešu izrakto bedri, kas bija paredzēta čigāniem. Toreizējais pilsētas galva Mārtiņš Bērziņš (1873-1968) atteicās parakstīt nāves spriedumu. Čigānu kopiena pateicībā par to viņam uzcēlusi pieminekli.[73] [skatīt 7. pielikumu]
Saistībā ar nogalināto Sabiles ebreju skaitu tiek minēti dažādi dati. Lai gan uz piemiņas akmens ir uzraksts, kas vēstī par 240 upuriem, ir avoti un literatūra, kur norādīti citi dati – piemēram – minēts, ka nogalināti gan 340, gan 270, gan 250 ebreju. Iespējams, ka masu kapā apglabātie nav vienīgie Sabiles ebreji, kas tika iznīcināti. Zīmīgi, ka 1945.gadā pēc vienas versijas masu kapā tika atrasti 770 līķu, citā tiek norādīts uz 372 līķiem.[74]
2000.gada augustā (pirms Sabiles ebreju kopienas iznīcināšanas 60.gadadienas – 2001.gada 6.augustā) tika saņemts Kultūrkapitāla fonda atbalsts ebreju iznīcināšanas vietas sakopšanai un labiekārtošanai.
2.3. Sabiles ebreju glābēji
Neskatoties uz draudiem, daudzi cilvēki nosodīja ebreju nonāvēšanu un mēģināja viņus slēpt, sagādāt viltus dokumentus, kristīt baznīcā, dodot citu vārdu vai adoptējot ebreju bērnus. Ziņas par Sabiles ebreju glābējiem ir fragmentāras un reizēm pretrunīgas (gan jautājumā par Sabiles iedzīvotāju informētību gaidāmās ebreju nošaušanas sakarā, gan par ebrejiem, kuriem izdevās izglābties, kā arī par cilvēkiem, kas centās nosargāt Sabiles ebreju dzīvības).
Samērā plaši tiek pieminēts Mārtiņš Bērziņš (kādreizējais Sabiles pilsētas galva), kurš ar savu pilsonisko drosmi meta aizaicinājumu nacistiskās Vācijas cilvēku iznīcināšanas mehānismam. Kā liecina Dina Mincāne, dzimusi Vulfarte, kā arī Alma Zariņa – Mārtiņš Bērziņš bija brīdinājis ebrejus par gaidāmajām represijām.[75] Arī Sabiles zemnieku Žaņa Alkšņa un Malvīnes Rozentāles vārdi tiek minēti glābēju sarakstā. Sabiles iedzīvotāja Natālija Āboliņa sarunā pastāstīja, ka Malvīne Rozentāle izglābusi no nošaušanas savu ebreju draudzeni.
Diasporas muzeja materiālos tiek norādīts, ka Sabilē bija ebreji, kurus slēpa vietējie zemnieki. Vēlāk viņi centās atgriezties pilsētā kā viltus personas – neebreji, bet tika nošauti. Tāds pats liktenis ziņotāju dēļ piemeklēja arī tos, kas turpināja slēpties.[76]
2000.gada 10.oktobrī Dr. Evelīna Valdsteina no Izraēlas vēstulē Guntai Belševicai (Sabiles aprūpes centra „Kalme” vadītāja) rakstīja: „Mana tēva māte piedzima un izauga Sabilē. Viņas tēva mājās vēlāk dzīvoja viņas brālis ar savu ģimeni. Tur dzīvoja citi attāli radi, kurus mēs katru vasaru apciemojām. Mums izvedās aizbraukt no Rīgas pēdējā brīdī, mūsu radi un draugi palika Sabilē un viņu rūgtais liktenis Jums zināms. (..) Aizejot pensijā no universitātes, es sāku vākt materiālus par Latvijas ebrejiem. Par tiem, kuru nav un tiem, kuri ir. Es pievērsu sevišķu uzmanību to pilsētu iedzīvotājiem, kurās dzīvoja mani senči. Saprotami, ka arī Sabilei es pievērsu sevišķu uzmanību. Man jāsaka, ka, apkopot informāciju par Sabilē dzīvojošiem ebrejiem, izrādījās sevišķi grūti, jo no šīs pilsētas izdevās aizbraukt un izglābties tikai divām ebreju ģimenēm.” Šīs vēstules rindas liecina, ka esam stipri nokavējuši Sabiles ebreju likteņu noskaidrošanu, jo dzīvo liecinieku, kas mums varētu pastāstīt, vairs nav.
Tiek norādīts, ka 1960.gados Sabilē nedzīvoja neviens ebrejs.[77] Lai gan sabilnieks Arnolds Dukāts atceras, ka kādreiz Sabilē (laikā pēc Otrā pasaules kara) bijušas 2 ebreju māsas (viena jau sen kā mirusi, bet par otras māsas likteni viņš neko nezināja). Vēlākajos gados Arnolds Dukāts Rīgā bija saticis vairākus ebrejus – bijušos sabilniekus. Viens ebreju puisis 3-4 gadus pēc kārtas katru vasaru esot braucis atvaļinājumā uz Sabili.
3.nodaļa
Sabiles ebreju piemiņai
Diena, kad 1941.gadā V. Arāja komanda nodedzināja Rīgas galveno sinagogu kopā ar cilvēkiem, kļuvusi par Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu, ko Latvijā ik gadu atzīmē 4.jūlijā. Talsu rajonā no 1941.gada jūlija līdz 1942.gada martam tika nogalināti ap 800 vietējo ebreju. Pašlaik rajonā ebreju masu kapi apzināti 10 vietās.[78]
Sabiles ebreji tika nogalināti 1941.gada 6.augustā. „Sabiles Novada Vēstnesī” 2001.gada jūlija numurā pavēstīts saistībā ar Sabiles novada domes lēmumiem sekojošais: „Sakarā ar Sabiles ebreju kopienas iznīcināšanas 60.gadadienu: - rīkot 2001.g. 6.augustā atceras brīžus upuru piemiņas vietā Sventēs un Sabiles sinagogā; - pacelt 2001.gada 6.augustā Sabiles pilsētā Latvijas valsts karogu sēru noformējumā[79]; - piešķirt fondam „Abavas ieleja” 100 Ls no rezerves fonda atceres pasākuma informatīvai un tehniskai nodrošināšanai.”[80] Tas norāda uz sabilnieku vēlmi atbalstīt iznīcināto Sabiles ebreju piemiņas saglabāšanu.
Sabilē iznīcināto ebreju piemiņas brīži notiek gan sinagogā, gan pie masu kapa. Notiek arī vecās ebreju kapsētas apmeklējums. Fonda „Abavas ieleja” valdes priekšsēdētājs Ojārs Feldbergs uzskata: „Laiks un cilvēki veido vēsturi, un tā mēdz būt dažāda. Tāda, ko atceramies ar paceltu galvu un gavilēm, un tāda, ko pieminam noliektu galvu ar klusuma brīdi. Vēsture atgādina par sevi, jo tā ir mūsu pagātne. Bez pagātnes nav tagadnes un nevar būt nākotnes. Tas ir tas, ko mēs saucam par dzīvi vai arī mūžu. Un katram ir lemts to nodzīvot pašam ar sevi un kopā ar citiem.”[81]
Saistībā ar Sabiles sinagogas rekonstrukcijas projekta izstādi un piemiņas brīdi Talsu Vēstīs 2001.gada 9.augusta numurā rakstīts: „Ojārs Feldbergs, atklājot piemiņas brīdi, sacīja, ka šis ir nozīmīgs un traģisks brīdis. Nozīmīgs, jo atsākta sinagogas restaurācija. „Pirms sešdesmit gadiem šeit skanēja ebreju balsis un dziesmas, kuras traģiski apklusa (..),” piebilda Ojārs Feldbergs. Bija aicināti arī ebreju kopienas pārstāvji. Rīgas un Latvijas virsrabīna vietnieks Arje Bekers sacīja – dzīvam cilvēkam jāmāca nākamajām paaudzēm, ka viss ir atkarīgs ne tikai no nākotnē plānotā, bet arī no atmiņām par cilvēku labajiem darbiem. „Labi, ka šodien atceramies to, kas bija aizmirsts okupācijas laikā, kad ebreji nevarēja ievērot savas senču tradīcijas,” viņš atzina. Dzejnieks Uldis Bērziņš latviskojis psalmus no ebreju valodas. Viņš atcerējās, ka bērnībā dzīvojis Rendā un lūdzis radinieci Sabilē aizvest viņu uz kino. Viņa nevedusi, jo redzējusi, ka kinoteātrī ienācis ebrejs, pagriezies pret sienu un sācis lūgšanu. Toreiz radiniece sapratusi, ka sinagogas ēka nav domāta kinoteātra vajadzībām. (..) Vēlāk, piemiņas brīdī pie Sabiles ebreju masu kapiem, tika aizdegtas svecītes un nolikti ziedi, ebreju kopienas pārstāvji noturēja lūgšanu. Šajā vietā pirms 60 gadiem tika nošauts 250 Sabiles ebreju. (..) Kapa vieta ilgu laiku bija aizaugusi un nesakopta. Tikai blakus izraktā bedre, kas bija paredzēta čigānu kapavietai, liecināja par traģisko notikumu. Čigānus toreiz nenošāva, un bedre joprojām atrodas blakus. Uzkopjot masu kapuvietu, bērni atraduši briļļu lēcu. „Briļļu nēsātājs atdusas zem zemes, bet šī lēca ir kā acs virs zemes un liecina par toreizējiem notikumiem,” sacīja Ojārs Feldbergs. Sabiles novada domes priekšsēdētāja Lolita Neilande, bilda, ka visiem jānoliec galva bojā gājušo priekšā, jo dzīvību toreiz zaudējuši gan veci, gan jauni – cilvēki, kuri Sabilē dzīvoja ilgus gadus, un tādēļ viņus nedrīkst aizmirst. (..) Piemiņas dienā tika apmeklēta arī vecā Sabiles ebreju kapsēta, kurā ebrejus apglabāja līdz karam. Padomju laikos tur ganīti lopi, jo žogs ap kapsētu izdevīgi ierobežoja ganāmpulku. Ebreju kopienas pārstāvji sacīja, ka Rīgā šādas kapsētas nav saglabājušās un tādēļ ir svarīgi to sakopt.”[82] [skatīt 4. pielikumu]
Piemiņas brīdī 2001.gada 6.augustā Sabiles iedzīvotāja Ritma Kite nolasīja savu dzejoli, kas aizkustināja katru, kas bija holokaustā nogalināto atceras brīdī. R. Kite savā dzejolī raksta:
„Zeme, koki un akmeņi klusē.
Tas notika arī Sabiles pusē.
Tas nav vārdos izsakāms, ne arī prātam aptverams.
Šo nežēlīgo rīcību – atņemt otram dzīvību.
Latvieši vai ebreji, mēs viena ceļa gājēji.
Laiks un zeme visu sedz,
Bet ir kas zina un redz,
Kad atmiņu vainagā ziedus vīs,
Vienmēr tautai asaras līs.
Nolauzts koks atkal atvases dzīs,
Ebreju tautas sirdīs brūces nekad nesadzīs.”
Secinājumi
Sabilē 20.gs. pirmajā pusē darbojās ebreju skola, sinagoga, bija ebreju kapu vieta. Tas viss liecināja par ilgu un stabilu ebreju dzīvi Sabilē. Pirms pēdējā pasaules kara ebreju Sabilē bija ļoti daudz. Viņu vidū bija gan amatnieki, gan tirgotāji. Gandrīz viss Sabiles centrs bija ebreju īpašumi – pārtikas un saimniecības preču veikali. Zirgu tirgotāji bija vieni no turīgākajiem Sabiles ebrejiem. Liela nozīme bija Sabiles ārstam, kurš arī bija ebrejs. No Sabiles ebreju draudzes pilsēta nomāja lopkautuvi. Tādejādi ebreju rosība palīdzēja pilsētai attīstīties.
Nereti tā laika presē tika izteikti ebrejiem adresēti pārmetumi – par veikalu vai lopkautuves stāvokli un veikalnieku viltīgo saimniekošanu. Tomēr daudzu sabilnieku atmiņās saglabājies arī pozitīvs vietējo ebreju raksturojums (piemēram, bija iespēja iegādāties preci uz parāda, pircēju bērniem tika doti saldumi, pastāvēja iespēja arī nokaulēt preces cenu). Tādejādi ebreji veidoja vienu no noteicošām pilsētas ikdienas dzīves komponentēm, kas reizēm tika pretrunīgi raksturota.
Apkopojot darbā izmantotos datus, jāsecina, ka dažādu iemeslu dēļ ebreju skaits Sabilē 20.gs. pirmajā pusē mainījās – 1910.gadā ebreju skaits Sabilē ir 700 (kas ir 48% no kopējā Sabiles iedzīvotāju skaita), 1920.gadā – 224 ebreji, savukārt 1935.gadā Sabilē bija 281 ebrejs (15,46% no kopējā Sabiles iedzīvotāju skaita). Neilgi pirms Sabiles ebreju iznīcināšanas no pilsētas devās prom apmēram 20-30 ebreju. 1941.gada 6.augustā Sabilē tika nošauti 240 ebreji.
1941.gada augustā Sabiles ebreju draudze tika iznīcināta. Šī Sabiles vēstures lappuse ir sarežģīta un pretrunu pilna. Vēl ir cilvēki, kas atceras tos laikus un notikumus, bet par to nelabprāt runā.[83] Ebreju iznīcināšana Vācijā un tās okupētajās valstīs sākās 1941.gada jūnijā un beidzās 1945.gada 8.maijā. Iznīcināto ebreju skaitu lēš no 5 līdz 6 miljoniem. Šai skaitā ietilpst arī apmēram 62 000 Latvijas ebreju.[84]
Holokaustam kā vēsturiskās apziņas daļai būtu jāiemiesojas ne tikai akadēmiskos pētījumos, bet arī populārās grāmatās, filmās, lugās, monumentos un piemiņas vietās un daudzos citos veidos – visā tajā, kas veido kopēju atmiņu mantojumu.[85] Viens no piemēriem varētu būt arī šajā referātā izmantotais G. Ievkalna romāns „Baltie vasaras mākoņi”. Būtiski ir arī savākt un pierakstīt aculiecinieku atmiņas par ebreju kopienas dzīvi pirms kara, par holokaustu, Dundagas un Popervāles koncentrācijas nometnēm. Jāturpina apzināt ebreju masu kapus, tos apzīmēt.[86] To centās paveikt arī referāta autore, rakstot šo darbu.
Pēc traģēdijas tā arī līdz mūsdienām ebreju kopiena Sabilē nav atjaunojusies. Pagaidām ir apstājusies piemiņas vietas kopšana un atjaunošana ārpus pilsētas mežā, netālu no tā saucamās Kaķu rumbas, kur notika ebreju nošaušana. Sadarbojoties Abavas ielejas fondam un novada pašvaldībai, darbi sākās, bet tālākais prasa gan līdzekļus, gan laiku, gan lielāku atbalstu.[87]
Sabile ir Kurzemes Šveice, krāšņai jābūt ne tikai apkārtējai videi, bet siltai draudzībai jāmājo arī darbā, sadzīvē un pie ģimenes pavarda.[88]
Izmantoto avotu un literatūras saraksts
Izmantotā literatūra:
1. Avotiņš, V. Lejup pa Abavu: kultūrvēsturisks tūrisma ceļvedis pa Abavu un tās baseina upēm. – Rīga, 2004.
2. Bleiere, D. u.c. Latvijas vēsture 20. gadsimts. – Rīga, 2005.
3. Dribins, L. Ebreji Latvijā. – Rīga, 2002.
4. Ezergailis, A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā, 1941-1944. – Rīga, 1999.
5. Latvija: sinagogas un rabīni, 1918-1940. – Rīga, 2004.
6. Maldups, A. Apriņķu un pagastu apraksti. – Rīga, 1937.
7. Melers, M. Ebreju kapsētas Latvijā. – Rīga, 2006.
8. Stranga, A. Ebreji Baltijā: no ienākšanas pirmsākumiem līdz holokaustam: 14. gadsimts - 1945. gads. – Rīga, 2008.
9. Stranga, A. Ebreji un diktatūras Baltijā: (1926.-1940. gads). – Rīga, 1997.
10. Stranga, A. Holokausta vēstures pētniecība un holokausta piemiņa Latvijā. // Holokausts Latvijā: starptautiskās konferences materiāli, 2004. gada 3.-4. jūnijs, Rīga, un 2004.-2005. gada pētījumi par holokaustu Latvijā. – Rīga, 2007.
11. Talsu novads: Enciklopēdisks rakstu krājums. – Rīga, 1935.-1937.
Izmantotie materiāli no muzeja „Ebreji Latvijā”:
- Ovčinskis, L. Ebreju vēsture Latvijā 1561.-1923. – Rīga, 1928.
- Diasporas muzejs (Izraēla) – šķirklis „Sabile” [MEL B-661]
Atmiņas:
Publicētās atmiņas –
- Šmelte, E. Sniedzes: atmiņas par tēva mājām un tuvāko novadu. – Dižstende, 1999.
- Ievkalns, G. Baltie vasaras mākoņi. 2.sēj. – Rīga, 2006-2008.
Nepublicētās Sabiles iedzīvotāju atmiņas –
- Intervija ar Natāliju Āboliņu
- Intervija ar Arnoldu Dukātu
- Benitas Sīles stāstījums
Preses materiāli:
1. Ārkārtīga netīrība. // Talsu Apriņķa Ziņotājs (1940.g. 27.sept.)
2. Billers, J. Atklās piemiņas zīmi nošautajiem ebrejiem. // Talsu Vēstis (2007.g. 30.jūn.)
3. Billers, J. Iezīmēti, atstumti, iznīcināšanai nolemti! // Talsu Vēstis (2003.g. 3.jūl.)
4. Billers, J. Piemiņas diena, ko nedrīkst aizmirst. // Talsu Vēstis (2000.g. 4.jūl.)
5. Domes sēdē 10.jūlijā tika nolemts. // Sabiles Novada Vēstnesis (2001.g. jūl.)
6. Epidēmijas veicinātāji. // Talsu Vēstis (1925.g. 12.jūn.)
7. Feldbergs, O. Atcerēsimies, pieminēsim, neaizmirsīsim! // Sabiles Novada Vēstnesis (2001.g. jūl.)
8. Kārkluvalka, I. Arī tas ir mūsu mantojums. // Talsu Vēstis (2001.g. 2.aug.)
9. Kārkluvalka, I. Pēc 59 gadiem cilvēku nošaušanas vietā. // Talsu Vēstis (2000.g. 10.aug.)
10. Kārkluvalka, I. Pilnvērtīgai izglītībai par Latvijas vēsturi. // Talsu Vēstis (2004.g. 18.maijs)
11. Kārkluvalka, I. Sava glābēja atcerei, tautas jaunajai paaudzei. // Talsu Vēstis (2007.g. 12.jūn.)
12. Mazs krāpnieks. // Talsu Vēstis (1926.g. 18.jūn.)
13. Sabile. // Talsu Apriņķa Ziņotājs (1940.g. 22.nov.)
14. Sabiles tirdzniecība. // Talsu Vēstis (1925.g. 20.nov.)
15. Sabilē. // Talsu Apriņķa Ziņotājs (1940.g. 20.dec.)
16. Saleniece, Z. Neaizmirsīsim un pieminēsim. // Talsu Vēstis (2001.g. 9.aug.)
17. Slikta skolas iekārta. // Talsu Vēstis (1925.g. 21.febr.)
18. Talsu Vēstis. (2008.g. 2.okt.)
19. Vadziņš, V. Piemin netaisni cietušos ebrejus. // Talsu Vēstis (2007.g. 7.jūl.)
20. Vanuška, E. Garā stipra cilvēka piemiņai. // Talsu Vēstis (2001.g. 27.sept.)
21. Viļuma, S. Sinagoga šodien un rīt. // Sabiles Novada Vēstnesis (2002.g. dec.)
22. Zaice, L. Melno dienu pieminot. // Talsu Vēstis (1995.g. 1.aug.)
_____________________________
[1] Talsu Apriņķa Ziņotājs – laikraksts, kas iznāca (reizi nedēļā) laika posmā no 1940.-1941.g. kā Latvijas komunistiskās partijas Talsu apriņķa komitejas izdevums.
[2] Šmelte, E. Sniedzes: atmiņas par tēva mājām un tuvāko novadu. – Dižstende, 1999.
[3] Pilsētas un novada vēstures liecību krājējs, kuru sabilnieki ciena par Darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā nostrādāto laiku no 1953.-1977.gadam. Viņa vārds ierakstīts arī Goda grāmatā.
[4] Ievkalns, G. Baltie vasaras mākoņi. 2.sēj. – Rīga, 2006-2008.
[5] Dribins, L. Ebreji Latvijā. – Rīga, 2002. 47.lpp.
[6] Turpat. - 49.-50.lpp.
[7] Bleiere, D. u.c. Latvijas vēsture 20. gadsimts. – Rīga, 2005. 194.lpp.
[8] Dribins, L. Ebreji Latvijā. – Rīga, 2002. 49.-50.lpp.
[9] Heders - tradicionāla ebreju pamatskola, kurā apgūst jūdaisma pamatus un ebreju valodu.
[10] Diasporas muzejs (Izraēla) – šķirklis „Sabile” [MEL B-661] 1.lapa
[11] Melers, M. Ebreju kapsētas Latvijā. – Rīga, 2006. 94.lpp.
[12] Turpat.
[13] Ovčinskis, L. Ebreju vēsture Latvijā 1561.-1923. – Rīga, 1928. 196.lpp.
[14] Dribins, L. Ebreji Latvijā. – Rīga, 2002. 51.lpp.
[15] Bleiere, D. u.c. Latvijas vēsture 20. gadsimts. – Rīga, 2005. 194.-195.lpp.
[16] Sabats tiek uzskatīts par vissvarīgākajiem ebreju reliģiskajiem svētkiem.
[17] Diasporas muzejs (Izraēla) – šķirklis „Sabile” [MEL B-661] 1., 2.lapa
[18] Turpat - 2.lapa (Interesanti, ka šajā materiālā norāda, ka Sabilē nebija organizētas cionistu darbības, izņemot „Betar” jauniešu organizācijas atzars. Lai gan nekur citur šāda informācija netiek norādīta.)
[19] Šmelte, E. Sniedzes: atmiņas par tēva mājām un tuvāko novadu. – Dižstende, 1999. 60.-61.lpp.
[20] Maldups, A. Apriņķu un pagastu apraksti. – Rīga, 1937.
[21] Diasporas muzejs (Izraēla) – šķirklis „Sabile” [MEL B-661] 2.lapa
[22] Talsu novads: Enciklopēdisks rakstu krājums. – Rīga, 1935.-1937. 564.lpp.
[23]Diasporas muzejs (Izraēla) – šķirklis „Sabile” [MEL B-661] 2.lapa
[24] Epidēmijas veicinātāji. // Talsu Vēstis (1925.g. 12.jūn.)
[25] Sabiles tirdzniecība. // Talsu Vēstis (1925.g. 20.nov.)
[26] Mazs krāpnieks. // Talsu Vēstis (1926.g. 18.jūn.)
[27] Maldups, A. Apriņķu un pagastu apraksti. – Rīga, 1937. 552.-553.lpp.
[28] Latvija: sinagogas un rabīni, 1918-1940. – Rīga, 2004. 178.lpp.
[29] Talsu novads: Enciklopēdisks rakstu krājums. – Rīga, 1935.-1937. 487.lpp.
[30] Dribins, L. Ebreji Latvijā. – Rīga, 2002. 59.-60.lpp.
[31] Talsu novads: Enciklopēdisks rakstu krājums. – Rīga, 1935.-1937. 467.lpp.
[32] Slikta skolas iekārta. // Talsu Vēstis (1925.g. 21.febr.)
[33] Stranga, A. Ebreji un diktatūras Baltijā: (1926.-1940. gads). – Rīga, 1997. 199.lpp.
[34] Bleiere, D. u.c. Latvijas vēsture 20. gadsimts. – Rīga, 2005. 195.lpp.
[35] Turpat. - 196.lpp.
[36] Dribins, L. Ebreji Latvijā. – Rīga, 2002. 78.lpp.
[37] Diasporas muzejs (Izraēla) – šķirklis „Sabile” [MEL B-661] 2.lapa
[38] Piezīme: sīkāk skatīt darbu „Ebreji Sabilē (19.gs.)”.
[39] Sabilē. // Talsu Apriņķa Ziņotājs (1940.g. 20.dec.)
[40] Sabile. // Talsu Apriņķa Ziņotājs (1940.g. 22.nov.)
[41] Ārkārtīga netīrība. // Talsu Apriņķa Ziņotājs (1940.g. 27.sept.)
[42] Talsu Vēstis (2008.g. 2.okt.)
[43] Diasporas muzejs (Izraēla) – šķirklis „Sabile” [MEL B-661] 2.lapa
[44] Dribins, L. Ebreji Latvijā. – Rīga, 2002. 25.lpp.
[45] Ezergailis, A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā, 1941-1944. – Rīga, 1999. 69.lpp.
[46] Turpat. - 55.-57.lpp. Piezīme: Latvijas ebreju nogalināšana kopumā tika pabeigta līdz 1941.gada decembrim. No 1941.gada novembra līdz 1942.gada februārim Latvijā tika ievests apmēram 20 000 reiha ebreju, no kuriem apmēram 50% te tika nogalināti. 1942.gada martā ebreju nogalināšana Latvijā faktiski bija beigusies.
[47] Turpat. - 238.lpp. Piezīme: pirmie pret Ebrejiem vērstie rīkojumi tika izdoti Jelgavā 30.jūnijā.
[48] Diasporas muzejs (Izraēla) – šķirklis „Sabile” [MEL B-661] 2. lapa
[49] Piezīme: sīkāk skatīt 2. pielikumu - interviju ar Arnoldu Dukātu.
[50] Šmelte, E. Sniedzes: atmiņas par tēva mājām un tuvāko novadu. – Dižstende, 1999. 66.-67.lpp.
[51] Billers, J. Iezīmēti, atstumti, iznīcināšanai nolemti! // Talsu Vēstis (2003. g. 3.jūl.)
[52] Darbs ir Sabiles Glānu dzimtas dzīvesstāsts, kas balstīts gan uz paša autora, gan viņa draugu un paziņu atmiņām (arī iepriekš pieminētais sabilnieks Arnolds Dukāts ir aktīvi iesaistījies romāna tapšanā).
[53] Piezīme: skatīt iepriekšējo referāta autores darbu – „Ebreji Sabilē (19.gs.)”.
[54] Ievkalns, G. Baltie vasaras mākoņi. 2.sēj. – Rīga, 2006-2008. 57.-58.lpp.
[55] Ezergailis, A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā, 1941-1944. – Rīga, 1999. 55.-57.lpp.
[56] Stranga, A. Ebreji Baltijā: no ienākšanas pirmsākumiem līdz holokaustam: 14. gadsimts - 1945. gads. – Rīga, 2008. 526.lpp.
[57]Stranga, A. Ebreji Baltijā: no ienākšanas pirmsākumiem līdz holokaustam: 14. gadsimts - 1945. gads. – Rīga, 2008. 527.lpp.
[58] Billers, J. Atklās piemiņas zīmi nošautajiem ebrejiem. // Talsu Vēstis (2007. g. 30.jūn.)
[59] Ezergailis, A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā, 1941-1944. – Rīga, 1999. 221.lpp.
[60] Diasporas muzejs (Izraēla) – šķirklis „Sabile” [MEL B-661] 3.lapa
[61] Zaice, L. Melno dienu pieminot. // Talsu Vēstis (1995. g. 1.aug.)
[62] Ezergailis, A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā, 1941-1944. – Rīga, 1999. 221.lpp.
[63] Zaice, L. Melno dienu pieminot. // Talsu Vēstis (1995. g. 1.aug.)
[64] Ievkalns, G. Baltie vasaras mākoņi. 2.sēj. – Rīga, 2006-2008. 58.-60.lpp.
[65] Melers, M. Ebreju kapsētas Latvijā. – Rīga, 2006. 94.lpp.
[66] Diasporas muzejs (Izraēla) – šķirklis „Sabile” [MEL B-661] 2.lapa
[67] Ezergailis, A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā, 1941-1944. – Rīga, 1999. 232.lpp.
[68] Kārlis Neilands nomira 2008.gadā, nesagaidot savu 103. dzimšanas dienu.
[69] Maiga Bumbiere (1924.- 2008.), ilggadēja kultūras darba organizatore 1958.-1983.g. Sabilē. Viņas vārds ir ierakstīts arī Sabiles novada Goda grāmatā - par prasmi iesaistīt jauniešus kultūras dzīvē.
[70] Feldbergs, O. Atcerēsimies, pieminēsim, neaizmirsīsim! // Sabiles Novada Vēstnesis (2001.g. jūl.); Kārkluvalka, I. Arī tas ir mūsu mantojums. // Talsu Vēstis (2001. g. 2.aug.); Kārkluvalka, I. Pēc 59 gadiem cilvēku nošaušanas vietā. // Talsu Vēstis (2000. g. 10.aug.); Zaice, L. Melno dienu pieminot. // Talsu Vēstis (1995. g. 1.aug.)
[71] Avotiņš, V. Lejup pa Abavu: kultūrvēsturisks tūrisma ceļvedis pa Abavu un tās baseina upēm. – Rīga, 2004. 150.lpp.
[72] Feldbergs, O. Atcerēsimies, pieminēsim, neaizmirsīsim! // Sabiles Novada Vēstnesis (2001.g. jūl.); Kārkluvalka, I. Arī tas ir mūsu mantojums. // Talsu Vēstis (2001. g. 2.aug.); Kārkluvalka, I. Pēc 59 gadiem cilvēku nošaušanas vietā. // Talsu Vēstis (2000. g. 10.aug.); Zaice, L. Melno dienu pieminot. // Talsu Vēstis (1995. g. 1.aug.)
[73] Avotiņš, V. Lejup pa Abavu: kultūrvēsturisks tūrisma ceļvedis pa Abavu un tās baseina upēm. – Rīga, 2004. 150.lpp.
[74] Diasporas muzejs (Izraēla) – šķirklis „Sabile” [MEL B-661] 3.lapa
[75] Piezīme: Mārtiņš Bērziņš (1873-1968) – Sabiles pilsētas saimnieks nacistiskās Vācijas okupācijas laikā; viņa vārds ir pirmais, kas ierakstīts Sabiles novada Goda grāmatā 2002.gada 18.novembrī; atteicās parakstīt dokumentus par Sabiles čigānu kopienas nošaušanu, pēdējā brīdī apturēja šāvējus, kuri pēc mirkļa būtu nogalinājuši aptuveni 300 vietējo čigānu. Pēc kara padomju vara gribēja viņu represēt kā šķiras ienaidnieku. Pirmajā reizē viņu izglāba Dinas Mincānes māte Ieva Vulfarte, kura pateicībā par sava vīra ebreja, gaļas tirgotāja izglābto dzīvību vērsās pie toreizējiem varasvīriem un panāca, ka Mārtiņu Bērziņu atbrīvo, kaut arī viņš jau bija aizvests uz izsūtāmo cilvēku savākšanas punktu Matkulē. Ieva Vulfarte iejūdza zirgu un brauca turp. Vulfartu ģimenē izglābtais pēc tam nodzīvoja četras nedēļas. Otro reizi, kā liecina Sabiles čigāni, no represijām paglāba 1949.gadā, burtiski izraujot no automašīnas kravas kastes, kurā bija savākti izsūtāmie. Mārtiņš Bērziņš bija arī tautas dziednieks. Gadiem ilgi, izmantojot arī hipnozi, ārstēja cilvēkus, kuriem oficiālie ārsti nespēja palīdzēt. Mārtiņš Bērziņš mira 1968.gada 13.aprīlī Dundagas pansionātā, nodzīvojis ilgu mūžu – 95 gadus. Latvijas Radio žurnāliste Ingrīda Ābola izveidoja raidījumu par Mārtiņu Bērziņu, savukārt kinorežisors Romualds Pipars - dokumentālu filmu par viņu. – Vanuška, E. Garā stipra cilvēka piemiņai. // Talsu Vēstis (2001. g. 27.sept.); Kārkluvalka, I. Sava glābēja atcerei, tautas jaunajai paaudzei. // Talsu Vēstis (2007. g. 12.jūn.)
[76] Diasporas muzejs (Izraēla) – šķirklis „Sabile” [MEL B-661] 3. lapa
[77] Diasporas muzejs (Izraēla) – šķirklis „Sabile” [MEL B-661] 3.lapa
[78] Billers, J. Pieminas diena, ko nedrīkst aizmirst. // Talsu Vēstis (2000. g. 4.jūl.)
[79] Piezīme: Pamatojoties uz likuma „Par pašvaldībām” 41.pantu un likuma „Par valsts karogu” 2.panta 10.daļu.
[80] Domes sēdē 10.jūlijā tika nolemts. // Sabiles Novada Vēstnesis (2001.g. jūl.)
[81] Kārkluvalka, I. Arī tas ir mūsu mantojums. // Talsu Vēstis (2001. g. 2.aug.)
[82] Saleniece, Z. Neaizmirsīsim un pieminēsim. // Talsu Vēstis (2001. g. 9.aug.)
[83] Viļuma, S. Sinagoga šodien un rīt. // Sabiles Novada Vēstnesis (2002.g. dec.)
[84] Ezergailis, A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā, 1941-1944. – Rīga, 1999.
[85] Stranga, A. Holokausta vēstures pētniecība un holokausta piemiņa Latvijā. // Holokausts Latvijā: starptautiskās konferences materiāli, 2004. gada 3.-4. jūnijs, Rīga, un 2004.-2005. gada pētījumi par holokaustu Latvijā. – Rīga, 2007. 22.lpp.
[86] Billers, J. Piemiņas diena, ko nedrīkst aizmirst. // Talsu Vēstis (2000. g. 4.jūl.)
[87] Kārkluvalka, I. Pilnvērtīgai izglītībai par Latvijas vēsturi. // Talsu Vēstis (2004. g. 18.maijā)
[88] Zaice, L. Melno dienu pieminot. // Talsu Vēstis (1995. g. 1.aug.)
Pielikumi:
1.pielikums: Intervija ar Natāliju Āboliņu. Intervija notika 2009.gada 18.aprīlī Sabilē.
Interviju pierakstīja Olga Aļeksejeva.
Olga Aļeksejeva (turpmāk – O. A.): Pastāstiet, lūdzu, nedaudz par sevi - kad piedzimāt, kur dzīvojāt?
Natālija Āboliņa (turpmāk – N. Ā.): Es piedzimu 1923.gadā Ventspilī. Visu savu mūžu esmu dzīvojusi Sabilē.
O. A.: Sakiet, lūdzu, ko Jūs atceraties par Sabiles ebrejiem?
N. Ā.: Gandrīz visiem viņiem bija veikali. Teica, ka kopā viņu ir 240. Viņiem šeit bija skola. Uz sinagogu viņi gāja speciālās dienās. Bet visi viņi negāja. Jaunie tur gāja. Bet vai vecie tur gāja...? Kādreiz viņi tur sinagogā izkāvās. (Smejas.) Veikalos, kur gājām, visur bija ebreji.
O. A.: Vai Jums bija ebreju draugi, paziņas?
N. Ā.: Mēs visi draugi bijām, mēs nekāvāmies. Sarunājāmies latviski. Kaimiņos mums nebija ebreju. Viņi visi pašā Sabiles centrā dzīvoja. (..) Mēs bijām visi kopā. Nebijām atsevišķi. (..) Ciemos neesmu pie viņiem bijusi.
O. A.: Un kā Sabiles ebreji dzīvoja?
N. Ā.: Ko viņi tajā veikalā varēja ieņemt? Es vispār brīnos, kā viņi varēja iztikt. Tie veikali bija katrā mājā, katram bija. Bija tikai viens vienīgs, kas zemi strādāja. Tie visi citi ņēmās tikai ar to tirgošanos. Citam bija zirgi, ko viņš pārdeva.
O. A.: Vai zināt, kur viņi ņēma preces, ko pārdot?
N. Ā.: Laikam no uzņēmumiem. Apkārt braucēji bija divi, kas brauca ar zirgu un veda. Galvenais uz laukiem saimniekiem viņi veda siļķu muciņas. Tās viņi veda. Atsevišķu pārdevēju nebija. Viņi paši visu tirgojās, latviešus neņēma par strādniekiem.
O. A.: Vai Jūs ar ģimeni arī iepirkāties viņu veikalos? Un ko parasti pirkāt?
N. Ā.: Sērkociņus... siļķi. (Iesmejas.) Siļķu pirkšana bija galvenais. Arī cukuru pirkām. (..) Viņi deva arī uz parāda.
O. A.: Kādas viņiem bija ģimenes?
N. Ā.: Viņiem bija maz bērnu. Vienai ģimenei – viņi bija tādi nabadzīgi - bija vairāki bērni.
O. A.: Varbūt atceraties, ka ebreju bērniem bija interesanti vārdi?
N. Ā.: Zinu, ka vienu puiku sauca – Apka. Un meitene... mēs viņu saucām par Zentu, bet viņai vārds bija kaut kā Zelcke.
O. A.: Vai kaut ko atceraties no skolas gadiem ebreju sakarā?
N. Ā.: Kopā spēlēšanās nekāda nebija. Viņiem bija sava skola, atsevišķas stundas, savi skolotāji – viņi arī bija ebreji. Stundas viņiem bija tajās pašās dienās, kad mums. Tas bija Ulmaņa laikos.
O. A.: Kādi kontakti Jums ar viņiem bija? Vai svētkus kopā svinējāt? Piemēram, Jāņus.
N. Ā.: Svētkus kopā nesvinējām. Atceros, ka Jāņos ebreju puikas no veikaliem paņēma darvu muciņas, aizdedzināja un laida uz leju Abavā.
O. A.: Vai atceraties, ka viņiem bija kaut kādi īpaši svētki?
N. Ā.: Viņiem bija kaut kādi citi svētki. Es atceros, ka bija Būdiņ’ svētki, teica, ka ir Būdziņ’ svētki*. Miķeļbūdas tad viņi taisīja kaut kādas, nosedza ar skujām māju jumtus. Reiz gājām uz sinagogu skatīties, kā viņi precas. Ceremonija bija līdzīga mūsējām. Līgavai bēra kaut ko virsū... rozīnes? Nezinu.
O. A.: Ko Jūs atceraties par 1941.gada vasaras notikumiem – ebreju nošaušanu?
N. Ā.: Nošāva viņus, bet kas un kā nošāva – kas viņu ziņa? Ārpus Sabiles viņus šāva. Pirms tam viņi visi bija savesti vienā vietā – te, Abavmalā, kur bija vairākas mājeles. Un tad viņus aizveda. Viņus visus aizveda vienā reizē.
O. A.: Vai manījāt, ka viņiem pirms tam bija kaut kādas atšķirības zīmes?
N. Ā.: Bija tās zvaigznes.
O. A.: Ko sabilnieki savā starpā runāja par notikušo?
N. Ā.: Mums pirms tam sacīja, ka viņus vedīs citur strādāt. Tas arī viss. Tikai pēc tam zinājām, ka viņi ir nošauti. Un šāvēji bija atbraukuši no Rīgas. (..) Paši šāvēji viņu arī apraka. Nebija labi, ka tādu lietu izdarīja.
O. A.: Vai Jūs kaut ko dzirdējāt par ebrejiem, kas izglābās vai paspēja aizbēgt?
N. Ā.: Nē, nezinu.
O. A.: Vai zināt, kas notika ar Sabiles ebreju īpašumiem – viņu veikaliem?
N. Ā.: To es nemāku pateikt, bet liekas, ka viņi vairs nestrādāja.
O. A.: Vai Jūs kaut ko dzirdējāt par ebrejiem no citām pilsētām?
N. Ā.: Nē, šeit neviens nebija no citas pilsētas.
O. A.: Vai Jūs pati esat pabijusi tajā vietā, kur tika nošauti Sabiles ebreji?
N. Ā.: Pēc kādiem gadiem, pēc pāris gadiem vai vēlāk biju aizbraukusi. Vēlāk tiem kapiem bija aptaisīta sētiņa.
_____________________________
2.pielikums: Intervija ar Arnoldu Dukātu. Intervija notika 2009.gada 18.aprīlī Sabilē.
Interviju pierakstīja Olga Aļeksejeva.
Olga Aļeksejeva (turpmāk – O. A.): Pastāstiet, lūdzu, nedaudz par sevi - kad piedzimāt, kur dzīvojāt?
Arnolds Dukāts (turpmāk – A. D.): Es piedzimu 1924.gadā Sabilē. Visu mūžu esmu dzīvojis Sabilē, izņemot 5 kara gadus, kad biju Krievijā no 1941. līdz 1945.gadam. No 85 gadiem tikai 5 neesmu bijis Sabilē. (..) Mana mamma strādāja armijas sanatorijā Sabilē. Tie evakuējās. Bija jāizbrauc reizē ar slimniekiem arī medicīniskajam personālam. Mammas mamma palika mājās. Mani mamma paņēma līdzi. 1945.gada septembrī, oktobrī es atgriezos.
O. A.: Ko Jūs atceraties par Sabiles ebrejiem?
A. D.: Ulmaņu laikā Sabilē bija tikai sešklasīga pamatskola. Ebrejiem bija atsevišķa skola. Latviešu skolai ar ebreju skolu nebija nekādu kontaktu. Katra bija atsevišķā ēkā.
O. A.: Vai Jums bija ebreju draugi, paziņas?
A. D.: Ziniet, atklāti runājot – nebija.
O. A.: Kā Jūs raksturotu ebreju dzīvi Sabilē?
A. D.: Vispār jāsaka, ka bez viņiem - mēs Sabilē iztikt nevarējām. Un kādēļ? Visa tirdzniecība pamatā bija ebrejiem. Bija pāris pārtikas veikaliņi, bet visa manufaktūra, apavi, trauki – viss bija ebreju veikalos. Pamatā pilsētā – vecajā centrā – visas mājas (piebilst - es jums nepateikšu vai viņi tās uzcēla vai arī nopirka), kad es piedzimu, bija ebreju ēkas, īpašumi. Latvieši parasti bija īrnieki. Vēlāk daudzas ēkas sāka celt Pārabavā, Abavas otrā pusē. Tās pārsvarā bija cēluši īpašnieki-latvieši. Ebreju ārpus pilsētas centra nebija – ne viņi veikalus tur veidoja, neko.
O. A.: Kāda bija latviešu attieksme pret ebrejiem?
A. D.: Tad man - kā teica tajos laikos - jāsaka: „Žīds paliek žīds.” Tādi bija uzskati tajos laikos. Tas ir attiecībā pret viņu īpašumiem, tirdzniecību. Uzskatīja, ka, ja ebrejs nevarēs izkrāpt santīmu vairāk, tad nu mazāk neprasīs par to preci. Kaut gan īstenībā latviešu veikalos tās pašas preces gandrīz visos – latviešiem pārsvarā bija pārtikas veikali un bija divi saimniecības preču veikali – cenas bija augstākas nekā ebrejiem. Otrs, ar ko ebreju tirgotāji centās piesaistīt savos veikalos... pārsvarā Sabile vienmēr ir bijusi strādnieku pilsēta. Algas dabūja vai nu reizi mēnesī vai divas reizes mēnesī. Pie ebrejiem varēja dabūt uz grāmatiņu – bija tāda burtnīciņa. Ko vajadzēja aizgāja nopirka, ierakstīja tajā burtnīciņā, kad bija algas diena, tad aizgāja samaksāja. Uz visiem svētkiem, kas bija... Ziniet, katram veikalam bija zināmi pircēji. Bija it kā tā sadalījušies. Tiem pircējiem, kam bija mazi bērni, lai piesaistītu pircējus, uz visiem svētkiem gan garīgajiem, gan laicīgajiem katru reizi bija paciņa ar konfektēm bērniem. Tas bija līdz tam laikam, kad es jau biju beidzis skolu un tā paciņa vairs nebija, es sāku pats pelnīt, bet es zināju, ka tiem pārējiem, kam ir vēl mazi bērni, tie vēl saņēma. Līdz pēdējam laikam tas bija.
O. A.: Par skolas laiku varbūt kaut ko atceraties?
A. D.: 1941.gadā, kad Latvijā nodibinājās Padomju vara, ebreju skolu likvidēja. Nez kādēļ? Kaut gan vairākās jaunās iestādēs, kas agrāk nebija – komjaunatnē, arodbiedrībās, visur iesaistījās ebreji. Bet kādēļ to ebreju skolu likvidēja – es jums nepateikšu. Mums bija 6-klasīga pamatskola. Kam kabata atļāva, tie sūtīja bērnus uz Talsu vidusskolu. Un Sabilē atvēra septīto klasi. Es sesto klasi biju kā divi gadi beidzis. Kad atvēra septīto klasi bezmaksas, es iestājos. Septītajā klasē, ja atmiņa mani neviļ, mēs iestājāmies vairāki, kuriem bija daži gadi pārtraukuma. Mēs bijām 59. Trīs pāri tajā mācību gadā apprecējās. (Rāda Sabiles skolas 7.klases skolēnu fotogrāfiju, tajā norādot ebrejus.[89]) Ja es biju ar ebreju zēniem kopā, mani sajauca, jo mēs ar tiem ebreju puikām runājām vāciski. Kaut kāds vācu dialekts. Es, kopā ar viņiem ņemdamies, iemācījos vāciski. Viņi savā starpā jau arī nerunāja ebrejiski. No 59 skolēniem 1940./1941.mācību gadā bija 4 ebreju meitenes un 4 ebreju puiši.
O. A.: Kādas bija savstarpējās attiecības jūsu vidū?
A. D.: Nekādas starpības nebija. Savā starpā mēs sarunājāmies latviski.
O. A.: Vai esat bijis pie kāda ebreju paziņas ciemos?
A. D.: Nē, es nebiju. Par pārējiem nezinu.
O. A.: Un kas ar viņiem notika 1941.gadā?
A. D.: Kad 1941.gadā Latvijā iebruka vācieši, šie visi (fotogrāfijā esošajiem) un arī daļa no latviešu zēniem bija vēl armijai pajauniem. Bija daļa ebreju, kas no Sabiles evakuējās. Daļa no viņiem aizbrauca, bet es jums nepateikšu kādā veidā un ar ko. Daži aizbrauca kopā ar mums. Mēs ar divām smagajām mašīnām. Daļa no viņiem bija ebreji. Aizbrauca kādi 15-20 cilvēki – gados jauni vīrieši. Sievietes, cik es zinu, neaizbrauca uz Krieviju.
O. A.: Vai Jūs kaut ko zinājāt par Sabiles ebreju nošaušanu?
A. D.: Par ebreju nošaušanu es jau zināju Krievijā. Mammas mamma, mana vecāmāte palika Sabilē. Maijā, kad beidzās karš, tūlīt pēc kapitulācijas es izsūtīju vēstules visiem radiem un paziņām šeit - uz Sabili. Saņēmām arī atbildes. Tā arī dabūjām zināt.
O. A.: Kā to raksturoja Sabilē palikušie iedzīvotāji?
A. D.: Cik sapratām, viņi ļoti pārdzīvoja. Viens otrs pat pateica: „Kamdēļ mēs žīdus neieredzējām, ka viņi faktiski uzturēja mūsu Sabili?” Mana vecāmāte bija tieši gadījusies uz ielas, kad ebreju šāvēji sadzērušies un dziedādami bija atbraukuši atpakaļ uz Sabili. Viens vēl bija uzvārdā – Gruzijs, ja nemaldos. Viņš iesaucās: „Redz, šo veceni arī vajag aizvākt!” Bet vecāmāte, par cik viņa pārzināja Sabili, aizmuka. (..) Kad es pārbraucu mājās, Gruzijs taisījās par lielo draugu. Bet, kad ieraudzīja kopā ar manu vecomāti, tad viņš vairāk nerādījās. Bet beigās viņu apcietināja.
O. A.: Vai zināt, kas bija ebreju šāvēji?
A. D.: Sabiles latvieši.
O. A.: Vai zināt, ka kādam Sabiles ebrejam izdevās aizbēgt?
A. D.: Bēgušos es nezinu. Vienīgais, par kuru stāstīja, kas Sabilē ir bēdzis un nav ļāvies sēsties mašīnā, tas bija viens īpatnējs, nenormāls ebrejs – garīgi slims. Un tas saprata.
O. A.: Vai kaut ko zināt par Sabiles ebrejiem mūsdienās?
A. D.: Kādreiz Sabilē bija 2 ebreju māsas, no kaut kurienes atbraukušas. Viena jau sen nomirusi, bet otra...? Es Rīgā vairākus ebrejus – bijušos sabilniekus – esmu saticis. Viens ebreju puisi 3-4 gadus pēc kārtas katru gadu atvaļinājumā brauca uz Sabili. Tad mēs satikāmies. Bet jums viņiem jājautā, kāpēc viņi neatgriezās Sabilē. Par ebreju glābējiem es arī nezinu.
_____________________________
3.pielikums: Sabiles skolas septītā klase 1940./1941.māc.g. No Arnolda Dukāta personīgā arhīva. Fotogrāfs T. Kristbergs, FOTO-STUD., Sabilē 1941.g.
_____________________________
4.pielikums: Sabiles ebreju masu kapi.
Šo bedri izraka Sabiles pilsētas čigāniem, bet toreizējais varasvīrs Mārtiņš Bērziņš izglāba viņus no iznīcības. 2000.gadā tika saņemts Kultūrkapitāla fonda atbalsts ebreju iznīcināšanas vietas sakopšanai un labiekārtošanai. („Talsu Vēstis” 2000.gada 10.augusts)
6.augustā Sabilē 1941.gadā iznīcināto Sabiles ebreju piemiņas pasākumā, kas bija rīkots 2001.gada 6.augustā (sakarā ar Sabiles ebreju kopienas iznīcināšanas 60.gadadienu). Pasākumā piedalījās arī ebreju kopienas pārstāvji. Ritma Kite (pirmā no labās) lasīja savu dzejoli. („Talsu Vēstis” 2001.gada 9.augusts)
_____________________________
5.pielikums: Sabiles ebreju masu kapi 2009.gada aprīlī. Attēlā pa kreisi – piemiņas akmens nošautajiem Sabiles ebrejiem, pa labi – piemiņas zīme Mārtiņam Bērziņam, kurai blakus atrodas bedre, kas bija izraksta Sabiles čigāniem. [tuvāk skatīt 6. un 7. pielikumu]
_____________________________
6.pielikums: Piemiņas akmens ar uzrakstu nošautajiem Sabiles ebrejiem. Uzrastā norādīts: „Šeit apbedīti 240 vācu fašisma terora upuri, nogalināti 1941.g. 6.augustā.”
_____________________________
7.pielikums: Piemiņas zīme Mārtiņam Bērziņam. Tai blakus - bedre, kas bija izrakta Sabiles čigāniem.
Redaktora piezīmes
*Būdiņu svētki (ivr. Sukkot) – ebreju svētki, kas piemin klejošanu tuksnesī; svētku laikā ebreji dzīvo zaru būdiņās jeb slieteņos