Sasmakas ebreju kopiena līdz 1915. gadam

Autors: Reinis Brusbārdis, LU Vēstures un Filozofijas fakultāte, 2007

Ievads

Lai arī mūsdienās ebreju kopiena Sasmakā (tagadējais nosaukums – Valdemārpils) nepastāv, tomēr pilsētas plānojums un arhitektonika joprojām glabā liecības par agrāk eksistējošo kopienu. Nereti tagadējie pilsētas iedzīvotāji apgalvo, ka tikai bijusī sinagogas ēka liecina par ebreju vēstures esamību, aizmirstot, ka pilsētas centrs joprojām atrodas tur, kur bija kādreizējais tirgus laukums, lielākā daļa ēku gar galvenajām ielām ir būvētas laikos, kad dominējošā etniskā grupa pilsētā bija ebreji.

Pēc 1897. gadā izdarītās tautu skaitīšanas Sasmakā dzīvoja 1600 ebreju, kamēr tuvākās apkārtnes lielākajā pilsētā Talsos bija tikai 1500 ebreju. Pēc etniskā sastāva ebreju kopiena Sasmakā procentuāli bija pati ebrejiskākā pilsēta Kurzemē – 67,5% iedzīvotāju bija ebreji. Aiz tās sekoja Piltene ar 41% ebreju no kopējā iedzīvotāju skaita[1]. Protams, Sasmakas ebreju kopiena nebija tik nozīmīga, kā Liepājas, Ventspils, Jelgavas un Bauskas kopienas, gan tāpēc, ka skaitliski tā bija mazāka, kā arī Sasmakas mazās nozīmes dēļ.

Referāta hronoloģiskie ietvari aptver laika posmu līdz 1915. gadam, kad Sasmakas ebreju kopienai bija jāatstāj Kurzeme pēc cara pavēles un tādejādi noslēdzās vesels laikmets Sasmakas pilsētas vēsturē. Ebreju kopiena, kāda tā bija pirms pirmā pasaules kara, vairs neatjaunojās.

Ebreju kopiena

Par ebreju kopienas izveidi Sasmakā skaidru ziņu nav. Pilsēta bija izveidojusies uz muižnieka Heikinga zemes, kas it kā ebrejus bija ap 1700. gadu uzaicinājis no Prūsijas, lai tie attīstītu Sasmakā tirdzniecību un amatniecību. Kā atceras Solomons Katcens, tad viņa dzīves laikā Sasmakā (1902 – 1915) ebreju kapsētā bijuši kapakmeņi, kas vecāki par simts gadiem[2]. Interesanti, ka uz 1834. gadu Sasmakā iedzīvotāju skaits bija tikai 600 iedzīvotāju, tādejādi nedaudz vairāk kā pusgadsimta laikā iedzīvotāju skaits bija pieaudzis četrkārtīgi. Līdz ar to arī ebreju skaits ir pieaudzis vairākkārtīgi. Kas ir bijis šāda pieauguma pamatā un kā tas norisinājies – autoram trūkst ziņu. Heikingu dzimtas labvēlība varētu būt viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc ebreji apmetās Sasmakā. Citādi pilsēta nemaz nebija tik pievilcīga. Pirmkārt, tuvējie centri bija Talsi un Ventspils, kuras ar savām iespējām spēja piedāvāt ebrejiem daudz lielākas priekšrocības. Otrkārt, Sasmaka nebija ekonomiski attīstīta pilsēta. Ebreju tirgotāju un amatnieku eventuālie pakalpojumu izmantotāji bija vietējās apkārtnes iedzīvotāji, kas nesolīja plašas biznesa attīstības iespējas. Tas arī noteica to, ka Sasmakas ebreju kopiena Kurzemes kontekstā nebija uzskatāma par sevišķi turīgu.

Konkrētākas ziņas par ebreju kopienu Sasmakā mums ir tikai no 19. gadsimta beigām, kad parādās cilvēku atmiņas, dokumenti, kā arī izveidojās pati pilsēta tāda, kādu lielā mērā mēs to pazīstam līdz pat šodienai. Sasmakas pilsēta atrodas uz pakalna. 19./20. gadsimta mijā pilsētas centrā atradās tirgus laukums, no kura aizgāja četras galvenās ielas, kas bija bruģētas, atšķirībā no vairuma sānieliņu. Līdzās tirgus laukumam atradās divas atšķirīgām reliģijām piederošas būves – luterāņu baznīca un padsmita metru attālumā esošā sinagoga. Pilsētas centru apdzīvoja ebreji, kur arī atradās to veikali. Latvieši un vācieši vairāk dzīvoja pilsētas nomalē un tikai retumis tie bija apmetušies centrā līdzās ebrejiem. Pilsēta teritoriāli aizņēma aptuveni divus kvadrātkilometrus.

Sasmakā bija tikai divi vērā ņemami uzņēmumi – pienotava un miecētava. Cik noprotams, neviena no tām nepiederēja ebrejiem, tomēr ādu miecētavai bija liela nozīme ebreju kopienas tirgotāju un amatnieku vidū. Proti, neliela daļa no produkcijas nonāca ebreja Jakoba Tāla rokās, kas tās tālāk pārdeva vietējiem ebreju amatniekiem, kuri bija ieinteresēti lētu izejmateriālu iepirkšanā. Jāteic, ka lielākā daļa Sasmakas amatnieku bija ebreju cilmes – kurpnieki, drēbnieki, stiklotāji u.c. Tie apdzīvoja konkrētu pilsētas daļu, kas līdz pat mūsdienām tiek dēvēta par Īlēnciemu. Tradīcija amatniekiem apmesties tieši šajā pilsētas daļā bija tik spēcīga, ka vēl Latvijas brīvvalsts laikā (1918 – 1940) šeit dzīvoja un strādāja latviešu un ebreju amatnieki.

Praktiski visi veikali Sasmakā piederēja ebrejiem, kas reizē bija arī lielākie namīpašnieki un tā iedzīvotāju daļa, kas apdzīvoja pilsētas centru. Bagātākajiem ebreju tirgotājiem bija latviešu kalpones, tiesa, tādu greznību esot varējušas atļauties tikai dažas ģimenes. Kā atceras Solomons Katcens, tad viņa dzīves laikā vienīgais latviešu veikals piederējis Jurjānam, tā gan bijusi maza bodīte, kas nav varējusi konkurēt ar lielākajiem ebreju veikaliem[3]. Vēl viens veikals, kas nepiederēja ebrejiem, bija vācieša Štolcera aptieka. Lai arī bija divas ebreju aptiekas, tanīs nevarēja nopirkt zāles, kurām bija nepieciešama recepte – tādas varēja nopirkt tikai Štolcera aptiekā. Ebrejiem iegūt tiesības tirgot recepšu zāles bija ļoti grūti – no administrācijas tika likti apgrūtinoši šķēršļi.

Sasmakas ebreji ar zemkopību nenodarbojās. Atsevišķām ebreju ģimenēm bija nelieli dārziņi un tika turēti mājputni, bet nekas vairāk. Daži ebreji gan nodarbojās ar liellopu uzpirkšanu un kaušanu, kas bija pietiekami peļņu nesoša nozare. Lauksaimniecības produkcija tika uzpirkta no vietējiem latviešu zemniekiem, kas ieradās tirgus dienās - tradicionāli noliktas ceturtdienās.

Nozīmīga vieta pilsētā ebrejiem bija pasts. 19. gadsimta beigās un jo sevišķi 20. gadsimta sākumā daudzi ebreji no Kurzemes devās uz Ameriku un Dienvidāfriku. Bieži vien prom brauca kāds dēls vai meita, kamēr vecāko un jaunāko gada gājumu cilvēki palika uz vietas. Lielai daļai Sasmakas ebreju ģimeņu naudas sūtījumi no aizbraukušajiem radiniekiem veidoja lielu daļu no ģimenes budžeta. Cik zināms, ebreji Sasmaku bija atstājuši arī, lai dotos uz Palestīnu cionisma kustības* iespaidā, kā arī uz vienu no ebreju kultūras citadelēm Krievijā – Odesu.

Tiem Sasmakas ebrejiem, kas nebija ieradušies šeit pirms 1880. gada vai arī nebija tādu ebreju pēcteči, draudēja padzīšana. Tika gan noteiktas tās ebreju grupas, kas izņēmuma kārtā var palikt Kurzemē. Pirmkārt, tie bija ārsti un juristi, un augstākās kategorijas tirgotāji, kas maksāja katru gadu speciālu nodokli 500 rubļu apmērā. Otru grupu veidoja amatnieki, kas bija beiguši oficiālu amatniecības skolu. Ebrejiem tāda tuvākā atradās Viļņā. Pirmā iespēja bija grūtāka, - 500 rubļi tiem laikiem bija ļoti liela summa, kas pat turīgiem ebrejiem bija ievērojams papildus finansiālais slogs.

Izraidīšanas problēmu piedzīvoja arī jau iepriekš minētā Solomona Katcena ģimene. Tā kā tā Sasmakā nedzīvoja pirms 1880. gada, bet bija šeit ieradusies no Vidzemes, tad vietējais Sasmakas ebrejs, Katcenu ģimenes kaimiņš Cēligs, ar kuru tai bija sliktas attiecības, sūdzējās varas iestādēm ar lūgumu izraidīt nelegāli apmetušos Katcenu ģimeni. Varas iestādes lūgumam atsaucās un deva Katcenu ģimenei trīs mēnešus laika, lai izvāktos. Nelīdzēja nekādi lūgumi, pat personīgi adresēti Kurzemes gubernatoram. Lai arī Katcenu ģimene izskatīja varbūtību doties uz Ameriku, tomēr tika atrasts cits risinājums. Ģimenes galva devās uz Odesas amatniecības skolu, kur sešu nedēļu laikā apguva grāmatsējēja amatu. Atgriezies ar diplomu mājās, Katcens ieguva uzturēšanās atļauju Sasmakā, kura bija derīga līdz tam mirklim, kamēr viņš nodarbojās ar konkrēto amatu[4].

Šis gadījums ir svarīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ebreji varēja apiet izraidīšanas draudus no Kurzemes, izmantojot likuma atrunas, piemēram, iegūstot kvalificētu amatu. Otrkārt, ar ebreju legālu uzturēšanās atļauju pārbaudi Sasmakā vietējā administrācija un policists speciāli nenodarbojās, ja vien nebija sūdzības. Turklāt konkrētajā gadījumā sūdzības nenāca nevis no vāciešiem, kā to mēdz vēstures literatūrā uzsvērt[5], bet no pašas ebreju kopienas iekšienes.

No nozīmīgākajām ebreju ģimenēm Sasmakā jāmin Tālu dzimta, kurai piederēja vairāki veikali un nekustamie īpašumi. Tālu dzimtas pārstāvji ļoti bieži darbojās kā “vietējā banka”, aizdodot kopienas locekļiem nepieciešamības gadījumā trūkstošos līdzekļus. No turīgām dzimtām vēl jāmin Leviji, Himmelhofi un Edelšteini. Kuplas dzimtas bija arī Veinbergi, Krāmeri, Verbelovi, Bekmaņi, Rozenbergi, Davidoviči.

Attiecības starp ebrejiem un latviešiem bija pārsvarā darījuma tipa. Latvieši ieradās ebreju veikalos, lai iepirktu saimniecībā nepieciešamos produktus, kamēr ebreji no vietējiem zemniekiem iepirka lauksaimniecības produkciju. Ebreju kopiena dzīvoja iekšēji noslēgtu dzīvi. Latvieši izturējās iecietīgi pret ebreju svētkiem un brīvdienām. Lai arī nav zināms, kāda bija vietējo vāciešu attieksme pret ebrejiem, tomēr pieņemu, ka pateicoties vietējā barona Heikinga labvēlībai, arī pārējie vācieši bija visnotaļ toleranti. Tiesa, lai izdarītu pārliecinošākus un konkrētākus apgalvojumus par ebreju un citu tautību iedzīvotāju savstarpējo saskari, trūkst avotu. 

Ebreju izglītība Sasmakā

Pirmā uz moderniem principiem balstīta ebreju skola Kurzemē parādījās 1824. gadā Jelgavā[6].19. gadsimta beigās Kurzemē ebrejiem jau bija 7 valsts skolas, 22 privātskolas un 142 hederi** jeb mācību vietas, kurās bērni apguva jūdaisma pamatus. Sasmakā ebreju divu klašu elementārskolu zēniem un meitenēm 1885. gadā to nodibināja vietējais rabīns Z.Dubickis. Tā bija vienīgā ebreju skola šajā apvidū. Tiesa, 1900. gadā Rīgas izglītības biedrības sūtīts delegāts, kam bija jāpārbauda skolas stāvoklis bija spiests atzīt, ka tai akūti trūkst finansējums[7]. Nožēlojama skolotāju alga izraisīja biežu mācību pārtraukšanu, jo tie bija spiesti uzsvaru likt uz privātstundu pasniegšanu.

Skolu uz 1900. gadu apmeklēja 40 bērni (13 zēni un 17 meitenes), kaut gan skolas vecuma ebreju bērnu skaits sasniedza gandrīz 160. Mācības pasniedza divi skolotāji un divi palīgskolotāji. Ikgadējie skolas izdevumi sasniedza 540 rubļus, no kuriem 440 rubļus sedza skolas naudas jeb mācību maksa un 100 rubļus sedza ziedojumi.

Sasmakas ebreju kopiena lūdza no Rīgas biedrības komitejas palīdzēt paplašināt skolas darbību. Tika paredzēts, ka paplašinātas skolas gada budžets sniegtos 1700 rubļu apmērā, no kuriem 750 rubļus segtu Sasmakas kopiena ar skolas naudu un ziedojumu palīdzību, bet atlikušos 950 rubļus segtu Rīgas ebreju biedrība[8]. Šāds krietns finansu papildinājums, protams, spētu palielināt skolas kapacitāti, kas pēc projekta autoru domām sasniegtu 100 bērnus, no kuriem 70 mācītos bez maksas.

Sasmakas ebreju skolas mācību plāns uz 1900. gadu bija: 2 stundas reliģija, 4 stundas ivrits***, 4 stundas Bībele, 8 stundas krievu valoda, 3 stundas aritmētika, 3 stundas kaligrāfija, 8 stundas ebreju vēsture zēniem[9]. Skolas reorganizācijas gadījumā bija paredzēts ieviest vācu valodu, jo vispārējos rusifikācijas apstākļos jaunā paaudze arvien sliktāk zināja vācu valodu, lai gan vēl gadsimta vidū tikai retais Kurzemes ebrejs nepārvaldīja vācu valodu vismaz sarunvalodas līmenī.

1908. gadā Sasmakā tika atklāta pirmā Valsts pamatskola. Tā bija četrgadīga skola, kura bija paredzēta bērniem vecumā no 10 – 14 gadiem. Mācībām bija jānotiek krievu valodā. Abas rusifikāciju simbolizējošās jaunceltnes Sasmakā – pamatskola un pareizticīgo baznīca – atradās cieši līdzās. Lai iestātos skolā bija jākārto iestājpārbaudījumi krievu valodā un aritmētikā. Skola lielajam vairumam ebreju izrādījās nepieejama, jo ebreju bērniem bija kvota 10% no visiem audzēkņiem. Tā kā klases ik gadu formēja līdz 25 skolēniem, tad ebreju bērniem atvēlētās vietas bija divas. Turklāt kvota noteica, ka vienlaikus skolā var mācīties tikai viens ebreju bērns no ģimenes. Kā atceras Solomons Katcens, tad 1909. gadā, kad viņš iestājās skolā, ar viņu reizē uzsāka mācības tikai viena ebreju meitene[10]. Tādejādi vienīgā valsts pamatskola Sasmakā lielākajai daļai ebreju kopienas bērnu bija nepieejama. Tiesa, skolas vadība pret atsevišķajiem ebreju audzēkņiem esot izturējusies iecietīgi, - tie varēja neierasties sestdienās un ebrejiem svarīgāko svētku laikā.

19. gadsimta beigās skolās strādājošie skolotāji pasniedza privātstundas, ko turīgākie ebreji izmantoja, sūtot savus bērnus mazās grupās pa sešiem bērniem reizē. Galvenie priekšmeti, ko bērni apguva bija krievu un vācu valodas. Neskatoties uz to, vai ebreju zēns apmeklēja ebreju elementārskolu vai valsts pamatskolu, gandrīz visi jau no mazotnes devās uz sinagogu, kur apguva ivritu***. Līdz 13 gadu vecumam **** vairums ebreju zēnu esot spējuši tekoši lasīt ivritā.

Cik noprotams, tikai retais ebrejs pasūtīja laikrakstus. Solomons Katcens atceras, ka viņa tēvs pasūtījis laikrakstu Der Tog (Diena), kurš iznācis Varšavā. Savukārt turīgie ebreji Tāls un Levijs pasūtījuši laikrakstu Rigashe Rundschau – vienu no ietekmīgākajiem baltvācu medijiem tolaik Baltijā.

Avotu trūkuma dēļ par ebreju kopienu Sasmakā līdz 1915. gadam joprojām ir maz ziņu, lai gan tā ir unikāla Kurzemes kontekstā, kā vienīgā ebreju apdzīvotā vieta 19. gs. beigās, kur tā veido iedzīvotāju vairākumu. Sasmakas ebreju kopiena sastāvēja no vidēji turīgiem amatniekiem un sīktirgotājiem, kas tai ļāva uzturēt ne tikai sinagogu ietverošo ēku kompleksu, kas veidoja kopienas kopīpašumu, bet arī elementārskolu.

Praktiski nekas nav zināms par ebreju kopienas izveides pirmsākumiem. Cik noprotams, tik daudzskaitlīga tā izveidojās tikai 19. gadsimta beigās. No kurienes konkrēti ieradušies vairums Sasmakas ebreju, kāda bijusi barona Heikinga ietekme uz ebreju kopienu, nav zināms. Lai noskaidrotu nezināmos jautājumus būtu ieteicams turpināt izpēti.

Referātā izmantoti nepublicēti avoti no Talsu novada muzeja, kā arī Latvijas Valsts Vēstures Arhīvā atrodamais pārskats par ebreju elementārskolas darbību 1900. gadā. Būtisks avots par Sasmakas ebreju kopienu ir Solomona Katcena atmiņas, kas sniedz atsevišķos aspektus ļoti detalizētu aprakstu par ebreju dzīves ikdienu.   

Izmantotā literatūra

1. Levins D. Ebreju vēsture Latvijā: No apmešanās sākumiem līdz mūsu dienām. – Rīga, 1999.

2. The Jewish Encyclopedia. Vol. 4. – New York, 1904.

3. The Autobiography of Solomon Katzen. The Early years: 1902 – 1923. – 1995

Redaktora piezīmes:

*cionisms - starptautiska politiska kustība, kura atbalsta neatkarīgas ebreju valsts izveidi un pastāvēšanu Palestīnā. Cionisms formāli tika izveidots 19.gs. beigās. Tā pamatlicējs bija Austroungārijas žurnālists Teodors Hercls.

**heders - tradicionāla ebreju pamatskola, kurā apgūst jūdaisma pamatus un ebreju valodu.

***ivrits - ebreju valoda reliģisko tekstu apgūšanai.

**** Sasniedzot 13 gadu vecumu, zēnam ebreju tradīcijā iestājas pilngadība un tas kļūst reliģiski atbildīgs, pildot baušļus un pilntiesīgi piedaloties sinagogas lūgšanā

[1] The Jewish Encyclopedia. Vol. 4. – New York, 1904. – P.311.

[2] The Autobiography of Solomon Katzen. The Early years: 1902 – 1923. – 1995. – P.44.

[3] The Autobiography of Solomon Katzen. The Early years: 1902 – 1923. – 1995. – P.29.

[4] The Autobiography of Solomon Katzen. The Early years: 1902 – 1923. – 1995. – P.21

[5] Levins D. Ebreju vēsture Latvijā: No apmešanās sākumiem līdz mūsu dienām. – Rīga, 1999. – 21.lpp.

[6] The Jewish Encyclopedia. Vol. 4. – New York, 1904. – P.311.

[7] Latvijas Valsts Vēstures Arhīvs, 2016.f., 1. apr., 36. l.

[8] LVVA, 2016.f., 1. apr, 36. l.

[9] LVVA, 2016.f., 1. apr, 36. l.

[10] The Autobiography of Solomon Katzen. The Early years: 1902 – 1923. – 1995. –