Turpini nodarboties ar savu hobiju kopā ar Latvijas Universitāti!

Dejošana – fiziska aktivitāte un lieliska atpūta no mācībām

Rīdziniece Keita Dorofejeva studē tiesību zinātnes Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē 2. kursā un jau trešo sezonu ir LU tautas deju ansambļa Dancis dejotāja.

Kāpēc izvēlējies tieši šo deju kolektīvu?

Mana pāreja no iepriekšējā tautas deju kolektīva uz Danci bija spontāna. Jau kādu laiku iepriekš zināju, kas ir Dancis, biju pievērsusi uzmanību viņu aktivitātēm, tradīcijām, mazlietiņ arī zināju repertuāru, taču nekad prātā man nebija ienākusi doma, ka es varētu pāriet uz Danci, jo man šķita, ka es vēl esmu mazliet par jaunu šim kolektīvam. Visi apstākļi sakrita tā, ka man draudzene arī gribēja nomainīt deju kolektīvu, un izdomājām, ka dosimies uz Danci. Citus variantus nemaz neizskatījām.

Vai bija liela konkurence?

Jauno dejotāju uzņemšana notiek katru gadu sezonas sākumā rudenī. Sociālajos tīklos un mājaslapā ir publicēti vairāki datumi, kuros jaunie dejotgribētāji var droši nākt uz uzņemšanu. Līdzi jāpaņem ērtas drēbes, lai var mazliet pakustēties, jāatkārto kustības, kuras parāda kāds no vadības vai kāds jau no esošajiem Danča dejotājiem.

Atceros, es aizmirsu, ka ir uzņemšanas diena, burtiski stundu pirms uzņemšanas man piezvanīja draudzene un jautāja, vai es būšu un kur es esmu. Man tas galīgi bija izkritis no galvas. Paķēru pastalas, mēģinājuma tērpu – bodiju – un svārkus un skrēju. 2018. gada rudenī, kad es piedalījos uzņemšanā, bija diezgan liela konkurence, tieši tajā datumā, kad es piedalījos, bija vairāk nekā desmit cilvēku. Nezinu, kāpēc, bet, kad es ienācu zālē atkārtot kustības, kuras tika parādītas iepriekš, es jutu, ka tikšu uzņemta. Iespējams, tāpēc, ka man nebija stresa. Nevajag baidīties no konkurences!

Cik bieži mēģinājumi notiek normālos apstākļos? Un kā – Covid-19 pandēmijas laikā?

Mūsu jauniešu grupai normālos apstākļos mēģinājumi notiek divreiz nedēļā, pirmdienu un ceturtdienu vakaros. Kad tuvojas kāds nozīmīgs koncerts vai skate, tad mēģinājumu ir vairāk. Ir arī tādas nedēļas, kad koncerts iekrīt brīvdienā, un tad pirmdiena ir brīva. Pandēmijas laikā mēģinājumi nenotiek, bet mēs e-pastā saņemam dažādas deju kustības, vingrinājumus, kas mums ir jāizpilda, lai tad, kad varēs atgriezties ierastajā režīmā, varētu ātrāk sākt dejot un būtu raitāks solis.

Vai dejošanu ir viegli savienot ar mācībām?

Jā. Mācības man ir pa dienu, es mācos pilna laika klātienē. Pirms dejošanas man vēl pietiek laika, lai mazliet atpūstos no mācībām, paēstu, kaut ko pamācīties, atkārtot. Dejošana man ir ne tikai fiziska aktivitāte, bet arī lieliska atpūta no ikdienas mācībām.

Kādos konkursos, koncertos esat piedalījušies?

Pagājušajā gadā piedalījāmies konkursā Prāta spēles, ko organizēja tautas deju kolektīvs Ogre, ieguvām pirmo vietu. 2019. gada pavasarī Lietuvas tautas dejai palīdzējām sasniegt rekordu dejotāju skaita ziņā. Koncertu mums ir ļoti daudz, ir arī tādi mēneši, kad katru nedēļas nogali ir koncerts, koncertējam arī ārzemēs. Starp koncertiem mums vēl ir jāpaspēj nomainīt repertuāru. Mēs ļoti gatavojamies visiem koncertiem, bet spilgti atmiņā palicis LU simtgades koncerts Arēnā Rīga.

Nekad neaizmirsīšu savu pirmo koncertu Danča sastāvā Ventspilī. Es iznācu uz skatuves, un jau pirmajās sekundēs man atira svārku malai austā daļa, un to deju nodejoju ar caurumu. Es smaidīju, bet reizē biju ļoti uztraukusies, lai kāds nepamana, it īpaši vadītājs Rolands. Man likās šausmas – pirmajā koncertā tā izgāzties!

Vai jums kolektīvā ir kādas tradīcijas?

Dažas tradīcijas ir jau vairākus gadu desmitus senas. Bet ir arī jaunākas. Nozīmīgākā ir Danča kalendāra veidošana. Katru gadu kalendāram izvēlamies kādu tēmu, piemēram, iepriekšējos gados tēmas ir bijis mežs, papīrs, milti u. c. Katra jaunā gada pirmajā sestdienā mums ir Danča gada balva. Ir arī jubilāru ceturtdienas, kad sveicam iepriekšējā mēneša jubilārus. Sena tradīcija ir arī draudzīgais hokeja duelis starp Danci un tautas deju ansambli Vektors, kad puiši spēlē hokeju un meitenes uz slidām piedalās stafetēs. Rudenī norisinās jauno dejotāju iesvētības. Augustā sezonu atklājam pie mūsu vadītāja Rolanda Juraševska dārzā. Dodamies arī laivu un velo braucienos.

Kādām īpašībām jāpiemīt Danča dejotājiem?

Noteikti jābūt mūžīgam dejotpriekam, mākslai parādīt dejas emocijas un vēlmei tiekties augstāk. Ar kustībām un ķermeni ir jāparāda tas, ka tev patīk dejot.

Ko tu ieteiktu topošajiem Danča dejotājiem, dodoties uz atlasi?

Pārāk nesaspringt. Jo mazāk domā, jo labāk būs! Galvenais ir uzdrīkstēties un nākt, arī tad, ja nav lielas deju pieredzes, vai neesi dejojis tautas dejas, tas nav noteicošais, galvenais ir sevi parādīt, ka spēj dejot izjusti, no visas sirds. Jau uzņemtajiem dejotājiem es iesaku censties katrā mēģinājumā parādīt sevi no labākās puses un nepadoties.

Aura – tas nav koris, tas ir dzīvesveids!

Viktorija Izotova studē Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes studiju programmas Matemātiķis statistiķis 3. kursā un jau trešo gadu dzied fakultātes jauktajā korī Aura.

Cik gadu kopumā dziedi korī, vai pirms augstskolas arī nodarbojies ar dziedāšanu?

Korī dziedu jau 15 gadus. Viss sākas pamatskolā, kad mūzikas skolotāja uzaicināja atnākt uz kori un pamēģināt padziedāt, varbūt iepatiksies. Beigās iepatikās tā, ka tas kļuva par neatņemamu manu dzīves sastāvdaļu.

Kāpēc izvēlējies tieši šo kori?

Tā nebija grūta izvēle. Es gribēju tikt kādā no Latvijas Universitātes jauktajiem koriem un, atklājot, ka fizmatiem ir savs kolektīvs, nolēmu, ka šis būs īstais. Patīkams pārsteigums arī bija tas, ka kora diriģents ir Edgars Vītols. Kad mācījos 5. klasē, Daugavpilī notika kopmēģinājums koriem, kuri plānoja piedalīties skolu un jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Kā viesdiriģents bija atbraucis Edgars. Kurš tolaik varēja iedomāties, ka pēc vairākiem gadiem viņš kļūs arī par manu diriģentu?

Vai bija liela konkurence, lai tiktu korī?

Man šķiet, ka toreiz bija ļoti veiksmīga diena, un sanāca tā, ka tika uzņemti visi 11 dziedātāji. Man bija liels uztraukums – rokas un kājas vienkārši trīcēja. Labi atceros, iegāju zālē, ieraudzīju žūrijā savu algebras pasniedzēju un padomāju, ja tagad slikti nodziedāšu, nevarēšu arī nokārtot algebru. Muļķīgi, vai ne? Beigās izvēlēto dziesmu nenodziedāju tik labi, kā gribētos, ļoti par to pārdzīvoju, bet vakarā saņēmu e-pastu ar apsveikumu. Atmiņā vairāk palikuši diriģenta joki un pozitīvā attieksme, nevis dažas neveiksmīgi paņemtas notis.

Kādos konkursos, koncertos esat piedalījušies?

Kaut arī šajā korī dziedu ne tik ilgi, jau ir sanācis uzstāties uz vienas skatuves kopā ar Raimondu Paulu, dziedāt 18. novembra koncertā pie Brīvības pieminekļa, kā arī piedalīties Universitātes simtgades svinības Arēnā Rīga un Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Koncertu sezonas laikā tiešām ir daudz, mēs vienmēr kaut kam gatavojamies.

Cik man ir zināms, Aura ir piedalījusies gan Pasaules koru olimpiādē, gan “dziesmu karos”, gan vairākos starptautiskos konkursos. Mūsu pēdējais konkurss bija Rīga dzied, un man visvairāk atmiņā palikušas nevis uztraukuma pilnās konkursa dienas, bet tieši gala koncerts – mēs izpildījām ABBA dziesmu popuriju, un tajā brīdī visa zāle dejoja un dziedāja mums līdzi. Sajūtas toreiz bija kolosālas.

Vai esat uzstājušies arī ārpus Latvijas robežām?

Jā, protams. Viens no tālākajiem galapunktiem, kur Aura ir aizlidojusi, ir Malta. Man paša palaimējās piedalīties Ziemassvētku koncertbraucienā uz Vāciju. Tas bija liels piedzīvojums – gandrīz katra diena citā pilsētā ar jaunu koncertu. Dīrenē nakšņojām viesģimenēs, Hamburgā bija mēģinājums policijas iecirknī kopā ar Hamburgas policijas kori. Un tas viss pēdējā nedēļā pirms Ziemassvētkiem, kas ļāva noķert īsto svētku garu un apmeklēt daudzus Ziemassvētku tirdziņus.

Kādas ir Auras tradīcijas ārpus mēģinājumiem?

Katru gadu augusta beigās mums notiek kora nometne, trīs dienas dzīvojam kopā un gatavojamies jaunajai sezonai. Protams, visu šo laiku nevar tikai dziedāt, tāpēc notiek arī citas aktivitātes – jauno dziedātāju iesvētības, balss grupu sacensības, kā arī kārtīga ballīte. Viena no manām mīļākajam tradīcijām ir koncerts Mežciema pansionātā – liekas, ka mēs tur esam ļoti gaidīti, un droši vien tāpēc tie koncerti vienmēr sanāk tik jauki un sirsnīgi.

Decembra beigās notiek “kora egle”, pavasarī piedalāmies laivu braucienos, kā arī nekad neaizmirstam apsveikt viens otru dzimšanas dienā, vārda dienā un citos nozīmīgos svētkos.

Kā jums norisinās mēģinājumi Covid-19 pandēmijas laikā?

Mēģinājumi pagaidām notiek caur Zoom platformu. Nedēļas laikā mums vajag ierakstīt kādu noteiktu dziesmas fragmentu un saglabāt to Google drive, un tad katru otrdienu, pirms tam noklausījusies visus mūsu ierakstus, kora vadība mūs paslavē un pakritizē, un tā tas darbs kaut kā iet uz priekšu. Godīgi sakot, man kā studentei, kas dzīvo kopmītnē, dažreiz vajadzēja aizbraukt uz mežu, lai ierakstītu kādu gabalu, jo augstas notis nodziedāt “pa kluso” man tomēr nesanāca.

Protams, ka ļoti pietrūkst tikšanos ar citiem dziedātājiem, bet mēs cenšamies savā ziņā turpināt būt kopā. Piemēram, kādu pusotru nedēļu pirms Ziemassvētkiem tie, kam bija tāda iespēja, bija aicināti nedēļas laikā aizbraukt un iekārt kādu rotājumu eglītē, kas atradās vienas dziedātājas pagalmā. Neraugoties uz to, ka mēs nevarējām satikties, tā sajūta – tu atbrauc un redzi, ka tavi biedri te ir bijuši – vieno, un ir patīkami apzināties, ka joprojām esam viens kolektīvs, kaut arī attālināti.

Kādām īpašībām jāpiemīt kora Aura dalībniekam?

Man šķiet, ka katram dalībniekam ir jābūt gatavam piedzīvojumiem un pārsteigumiem, jo nekad nevar zināt, ar kādu piedāvājumu Edgars atnāks uz mēģinājumu. Atceros, reiz mums pateica, ka nākamajā dienā vajadzēs filmēties Jāņa Skuteļa programmai un mums būs jāattēlo 18. novembra salūts. Sākumā bija nesaprašanās, bet, kad kopīgi apsvērām, kā koris varētu “atskaņot” salūtu, paradījās sajūta, ka viss būs labi, un tā arī bija. Tāpēc es teiktu, ka dalībniekam jābūt aktīvam, gatavam jauniem izaicinājumiem un, protams, ir jāmīl dziedāt.

Kāda gaisotne valda korī un kora mēģinājumos?

Divarpus stundas mēģinājumā paskrien nemanot. Es tiešām izbaudu to, ko mēs darām, un mēģinājumi mani uzlādē, jo tu gan nopietni pastrādā, gan kopīgi pasmejies par kādu joku. Dažreiz man ir gadījies atnākt uz mēģinājumu sliktā garastāvoklī, bet gandrīz nekad nav gadījies tādā aiziet prom.

Kā topošajiem kora dziedātājiem labāk sagatavoties atlasei?

Es ieteiktu izvēlēties savu mīļāko dziesmu, un, kad pienāks laiks, bez liekām pārdomām nākt uz uzņemšanu, kā arī nebaidīties no tā, ka atlases laikā var kaut kas nesanākt.

Vai plāno dziedāt korī arī pēc universitātes absolvēšanas?

Jā, protams. Gribētu dziedāt tik ilgi, cik tas ir iespējams, jo, kā mēs sakām: “Aura – tas nav koris, tas ir dzīvesveids!”

Pūtēju orķestris – viena liela ģimene

Kaspars Markus Molls studē Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē studiju programmas Vēsture 2. kursā. Kopš 2016. gada aprīļa Kaspars Markus spēlē arī LU pūtēju orķestrī.

Kuru instrumentu tu spēlē orķestrī?

Es spēlēju sitaminstrumentus, kā mēs žargonā saucam, esmu “sitējs”, respektīvi, spēlēju ksilofonu, vibrofonu, zvaniņus, bungu komplektu un timpānus.

Vai pirms augstskolas spēlēji arī kādā citā orķestrī?

Es spēlēju arī citos orķestros, kopumā laikam septiņus gadus. Pamatā spēlēju mūzikas skolas orķestros. Kad 2015. gadā absolvēju mūzikas skolu, vēlējos turpināt, un parādījās iespēja iesaistīties Latvijas Universitātes pūtēju orķestrī, kam ir salīdzinoši augsts līmenis. Man bija mazliet jāpiemācās klāt, lai varētu turēt līdzi, un orķestrī bija laba iespēja sevi attīstīt.

Kā nokļuvi orķestrī?

Sākumā mani uzaicināja palīdzēt Latvijas Universitātes pūtēju orķestrim vienā skatē. Pēc konkursa diriģents man piedāvāja spēlēt šajā orķestrī. Katru gadu septembrī ir uzņemšana, un iestāties var jebkurā brīdī, vienkārši sazinoties ar diriģentu vai kādu citu orķestra dalībnieku. Tad ir jānospēlē diriģentam, lai viņš saprastu, kādā līmenī cilvēks spēlē, un notiek iedalīšana pa instrumentu grupām.

Vai ir liela konkurence?

Tiek uzņemti lielākoties visi, bet ir konkurence uz instrumentu vietām. Katrā ziņā katram ir iespēja attīstīties. Es pats, kad iestājos, daudz mācījos un kopā ar orķestri attīstījos.

Kā jums norisinās mēģinājumi Covid-19 pandēmijas laikā?

Mēs tiekamies tiešsaistes konferenču formā, lai pārrunātu aktualitātes, un veidojam ierakstus attālināti. Diriģents atsūta notis un pasaka, kādā metronoma ātrumā mums ir jāieraksta, vai arī atsūta ierakstu, kuram pa virsu mums ir jāieraksta. Tad katrs iesūta diriģentam savu partiju, un tiek samontēts skaņdarbs. Diriģents tādā veidā uztur orķestra dalībniekos aktivitāti.

Kādos konkursos, koncertos esat piedalījušies?

Koncerti notiek aptuveni reizi mēnesī, ir arī sezonālie koncerti. Ap Adventes laiku mums ir koncerts baznīcā ar tematisko mūziku, arī ap Lieldienām. Regulāri apmeklējam dažādus svētkus, piemēram, studentu dziesmu svētkus Gaudeamus. Katru gadu notiek Latvijas amatieru pūtēju orķestru skate jeb Lielais konkurss, kurā mēs startējam piektajā grupā, kas ir visspēcīgākā. Katru gadu mēs braucam arī uz ārzemēm. Pēdējos trīs koncertos ārzemēs ieguvām Grand Prix. Ārzemju konkursos ir lielāks stimuls, jo tur mēs pārstāvam savu valsti un savu Universitāti. Tāpat esam sevi pierādījuši arī koncertos Latvijā. Spilgtākais, kas palicis atmiņā, ir 2018. gada Latvijas pūtēju orķestru skate, kas bija apvienota ar Dziesmu un deju svētku skati. Tajā piedalījās pilnīgi visi Latvijas pūtēju orķestri. Mūsu grupā bija pat Latvijas Republikas Zemessardzes pūtēju orķestris, kas ir gandrīz profesionāļi. Mums bija ļoti liela konkurence, un mēs bijām priecīgi, uzzinot, ka esam uzvarējuši Latvijas simtgades pūtēju orķestru konkursā.

Kurās valstīs esat bijuši?

2017. gadā bijām Čehijā, 2018. gadā Norvēģijā, kas bija sadraudzības brauciens, pēc tam viņi ciemojās pie mums. Esam bijuši arī Krievijā, bija plānots braukt uz Sanktpēterburgu.

Vai jums korī orķestrī ir kādas tradīcijas?

Katru gadu janvāra sākumā mums ir orķestra eglīte, kad diriģents atskatās uz aizvadīto gadu un pastāsta par nākotnes plāniem, mēs satiekamies neformālā gaisotnē, bez instrumentiem, un tā ir neliela atslodze no mūzikas. 2020. gada vasarā katru mēnesi braucām uz kādu Latvijas pilsētu vai reģionu un rīkojam āra koncertus. Covid-19 laikā tas patiesībā bija ļoti veiksmīgi, jo iekštelpās spēlēt nevarējām, un mēs spēlējām ārā. Bijām Rundāles pilī, Alūksnē un Līgatnē. Tā tika aizvadīti trīs ļoti forši koncerti katru mēnesi, un, man šķiet, ka tā būs tradīcija, ko turpināsim

Kā topošajiem LU pūtēju orķestra dalībniekiem labāk sagatavoties atlasei?

Es teiktu: ir jānobriest tam, ka tas nebūs nekas super traks, bet tajā pašā laikā tas būs arī atbildīgi. Ir jābūt arī gatavam paspēlēt instrumentu ārpus mēģinājuma, lai patrenētu savas partijas. Orķestrī ir tāda neformāla gaisotne, bet, protams, mēs tam visam pieejam ļoti nopietni, bet citādi esam viena liela ģimene.

Ar citiem Alma Mater rakstiem iepazīsties ŠEIT.