Pētījums saistīts ar attiecībām un mijiedarbību starp dažādām maņām – redzi, garšu, ožu, pat tausti. Cik tās ietekmē kultūra, kurā konkrētais cilvēks ir iesakņots? Es šeit nerunāju par tādu kultūras kontekstu, kad baltā krāsa vienā tradīcijā ir sēras, citā – kaut kas pozitīvs. Jūs minat piemēru, ka, pagaršojot dzērienu, kas būs oranžā vai violetā krāsā, tas šķitīs saldāks nekā tāds pats dzēriens zaļā krāsā. Kas ir tas, kurš pagaršo? Jebkur dzīvojošs cilvēks vai tomēr, kā saka, mūsu platuma grādos mītošs?
Ja mēs runājam par 21. gadsimtu, tad kultūru atšķirības ir nelielas. Šīs atšķirības ir mazākas, nekā mums varbūt gribētos domāt. Pirms vairākiem gadiem mūsu laboratorijā bija praktikante no Azerbaidžānas. Viņa to pašu emociju un krāsu testu, ko mēs veicam Latvijā, uztaisīja starp lauku cilvēkiem Azerbaidžānā. Respektīvi, starp cilvēkiem, kuri nav piedzīvojuši ļoti intensīvu kontaktu ar Rietumu kontekstu. Izrādījās, ka atšķirības, protams, ir, tomēr tās nebija būtiskas. Interesants ir cits aspekts: ja tu ņem vienu kultūru un segmentē to vecuma posmos, tad gan parādās interesantas atšķirības.
Kolēģi Oksfordā, ar kuriem mēs sadarbojamies, veikuši interesantu pētījumu. Rietumu cilvēkam apaļīga forma tipiski saistās ar kaut ko saldu, savukārt lauztās formas – ar kaut ko skābu vai sāļu. Kolēģi mēģināja šo modeli “izspēlēt” starp cilvēkiem Dienvidamerikā, kur tomēr ir citi ēšanas paradumi. Atšķirības izrādījās minimālas.
Vai ir kādas versijas par to, kādēļ šādi sajūtu mijiedarbību modeļi ir izveidojušies? Ja mēs skatāmies uz citām dzīvām būtnēm, mēs redzam, ka augs vai zivs ar savu krāsu kaut ko signalizē. Ja briedim ir šķietami neracionāli kupli ragi, tad viņš šādi signalizē, ka var šādus ragus atļauties, jo ir veselīgs un stiprs. Te ir kaut kāda loģika no evolucionārās bioloģijas skatu punkta. Kā tas ir cilvēka gadījumā?
Es domāju, ka iemesli lielākoties ir evolucionāri, tieši tā, kā tu saki. Man nāk prātā piemērs, kas saistīts ar to, ka salīdzinoši daudzās kultūrās tīkamā ir zilā krāsa, tās dažādi toņi. Un, raugi, ir ļoti grūti atrast izcili riebīgas lietas, kas būtu zilā krāsā. Un pretējais piemērs – kāpēc daudzās kultūrās ir noraidoša attieksme pret brūno krāsu? Fekālijas. Tātad attieksme veidojas, cilvēkam saskaroties ar kaut kādiem objektiem. Interesantākais sākas, kad skatāmies, kā šīs maņas “saslēdzas” savstarpēji. Cilvēki augstās, spalgās skaņas parasti uztver arī telpiski kā kaut ko augstāk esošu. Ja paturam prātā, ka dabā putni patiešām vairumā gadījumu ir augstāk par zemi, te parādās zināma loģika. Mūsu pasaulē ir tipiskas krāsas, skaņas, kas saistītas ar kādu objektu. Un papildus ir arī asociatīvā mācīšanās – dzīves laikā mēs apgūstam daudzus un dažādus objektus, formas.
Lai nebūtu garlaicīgi, vēl ir tāda parādība kā sinestēzija – redzēt skaņas un dzirdēt krāsas. Šajā gadījumā mēs runājam par neiroloģisku fenomenu, kas – es izteikšos nekorekti – tā īsti normai neatbilst. Savukārt, ja lauztas formas izraisa negatīvas emocijas, tad tas ir pilnīgi normāli? Es vulgarizēju, bet ceru, ka saprati.
Sinestēzija ir ļoti rets, specifisks gadījums. Savukārt tas, ko mēs pētām – šķērsmodalitātes –, ir kaut kas tāds, ko mēs visi pieredzam no rīta līdz vakaram. Mēs no rīta līdz vakaram kaut ko sataustām, sasmaržojam un tā tālāk. Traģikomiskais šajā stāstā ir tas, ka ir simtiem tūkstošu pētījumu par to, kā cilvēki redz, kā cilvēki dzird, bet tas, kā šīs maņas ir sajūgtas kopā, lai mēs varētu iegūt normālu ikdienas pieredzi, tiek pētīts tikai pēdējos divdesmit, trīsdesmit gados. Sinestēziju pētīja jau pirms vairākiem simtiem gadu, un tā ir pietiekami labi izzināta. To nevar teikt par maņu šķērsmodalitāti. Tipiska ikdienas pieredze izrādās salīdzinoši maz pētīta. Kāpēc tā? Tādi fenomeni kā sinestēzija ir bijusi lielā mistērija zinātniekiem, savukārt maņu efekti, kas rodas, ejot garām picērijai, iespējams, ir šķitis kaut kas pārāk banāls. Tēlaini izsakoties, viens procents no populācijas izpelnījies vairāk uzmanības nekā pierastie deviņdesmit deviņi.
Tu minēji, ka atšķirības parādās vecuma grupās. Vai ir versija par iemesliem?
Atļauj vispirms par šīm atšķirībām. Es nedomāju, ka var runāt par universālām īpatnībām kādā no vecuma grupām. Ticamāk, ka katram no mums maņu pieredze veidojas visas dzīves garumā, šī pieredze vienkārši saglabājas, piemēram, pensijas gados, un veido atšķirību no, piemēram, divdesmitgadnieka uztveres. Respektīvi, ja pēc divdesmit gadiem testēs cilvēkus, kuriem tobrīd būs sešdesmit gadi, gan jau viņi būs atšķirīgi no cilvēkiem, kuri ir sešdesmit gadu veci 2021. gadā. Jaunībā cilvēka saskarsmē ar pasauli ir bijušas tādas un tādas krāsas, tāpēc arī pazīstamākas un patīkamākas, tās tiek iekodētas ilgtermiņa vizuālajā atmiņā. Otrs skaidrojums varētu būt saistīts ar to, ka cilvēka maņas dzīves laikā mainās arī fizioloģiski. Piemēram, vecumā olfaktorā (smaržu) pieredze kļūst mazāk jutīga. Par to, cik ļoti mainās emocionālās reakcijas, vispār nav vērts diskutēt. Faktiski vienīgās emocijas, kas saglabājas cilvēka mūža garumā, ir laimes sajūta. Vecāka gadu gājuma cilvēkiem dusmas, naids atšķirsies no tā, cik intensīvi šīs jūtas izdzīvo jauni cilvēki. Un mūsu pētījumā mēs strādājam ne tikai ar to, kā “saslēdzas” dažādās maņas, bet arī ar jautājumu par to, kā tas ietekmē emocijas. Starp citu, jau pirms krietna laika mēs pētījām dažādu Latvijas cilvēku krāsu preferences. Pilnīga asimetrija! No 20 līdz 40 gadu veciem cilvēkiem relatīvi tīkamas ir tādas kombinācijas kā “melns un balts”, savukārt nepatīk tā sauktās siltās krāsas. Grupā, kas vecāka par 40 gadiem, – tieši otrādi.
Vai cilvēka uztveri maina tas, kādi ir viņa mijiedarbības ar pasauli “kanāli”? Mazliet vulgarizēšu: pusaudzis, kurš lielāko dienas daļu pavada virtuālajā pasaulē, vienkārši nav saskāries ar tādiem signāliem viņa maņām, kādu nav šajā virtuālajā pasaulē. Viņam veidojas pavisam cita maņu šķērsmodalitāte, jo viņš, teiksim, vispār nav bijis mežā.
Tā īsti nav. Cilvēks ir tāds uztveres hameleons. Mēs, cilvēki, esam lieliski savā spējā ātri un efektīvi adaptēties. Simboliskajam jaunietim, kurš nav bijis mežā, vienkārši maņu jutīgums būs augstāk attīstīts kādā citā jomā nekā tam, kas mežā ir bijis bieži. Te nav runa, kā ir labāk vai pareizāk, runa ir par pielāgošanos. Jebkurā gadījumā tas ir interesants jautājums, turklāt ar praktisku pielietojumu – ja mēs, piemēram, vēlamies, lai jaunieši vairāk patērē veselīgu pārtiku. Tur jau tā lieta, ka cilvēki, kuri runā par “perfekto krāsu” vai “perfekto iepakojumu”, faktiski runā muļķības; dažādu grupu maņu uztvere atšķiras.
Vēl ļoti interesanta tēma, ko mēs pētām, ir – kā valoda ietekmē to, ko mēs redzam, kā mēs domājam. Mēs paguvām līdz 2020. gada rudenim veikt diezgan daudz eksperimentu un uzkrāt datus, izmantojot, piemēram, acu kustību izsekošanas un reģistrēšanas iekārtas.
Šī ir diezgan divdomīga tēma. Reiz, pastaigājoties ar meitu, vērsu viņas uzmanību uz sarkankrūtīti. Vēlāk sapratu, ka tas nekāds sarkankrūtītis nebija, tomēr es tā biju teicis, un cilvēks kādu laiku “redzēja” sarkankrūtīti tur, kur bija cits putns.
Es gan vairāk runāju par situācijām, kas mērāmas sekundes simtdaļās, tomēr jebkurā gadījumā tas ir interesants jautājums, paturot prātā, ka mūsu sabiedrība kļūst arvien vairāk atkarīga no tā sauktajiem virtuālajiem vai valodas asistentiem. Mums ir jāsaprot, kā šī komunikācija notiek. Cita tēma: kā cilvēka tauste ietekmē telpisko priekšstatu par kaut ko, ko cilvēks vizuāli neredz? Te, protams, ir akadēmiska interese, tomēr arī gluži praktiska, jo ir cilvēki, kuriem ir nepieciešami digitāli rīki, lai viņi varētu funkcionēt šajā pasaulē labāk. Cits pavisam pragmatisks aspekts: kā mēs varam samazināt kāda pārtikas produkta saldumu, kompensējot to ar šā produkta krāsu? Īsi sakot, šis pētījumu virziens ir kā kārtainā torte – ir fundamentālie, un ir arī lietišķie slāņi.
Man tev ir priekšlikums. Ir eksperti, kuri saka, ka cilvēcei nekas cits neatliks, kā sākt vairāk uzturā lietot insektus. Izdariet kaut kādas manipulācijas ar krāsu vai formu, un pat Rietumu cilvēks tos ēdīs gardu muti.
Mums ir bijušas diskusijas ar kolēģiem par cepumiem, kas darināti no kukaiņiem. No garšas viedokļa lielas atšķirības nav, traucē tas, ka cilvēks zina – šis konkrētais ir cepts no kukaiņiem. Arī uztveres pētniecības jautājums, vai ne? Ja nopietni, mēs plānojam ar šo pētniecības projektu strādāt līdz 2022. gada beigām, virzoties no salīdzinoši vienkāršiem “saslēgumiem”, piemēram, krāsa – garša, uz sarežģītākiem. Respektīvi, 2022. gada beigās mēs gribētu spēt atbildēt uz jautājumu, cik spēcīga ir saite starp dažādām maņām (jo skaidrs, ka ne jau visas no tām ir vienlīdz būtiskas). Otrs jautājums ir par to, cik liela ir mūsu emocionālā saistība ar maņām.