Academic Centre
Ilgā laika periodā veikts pētījums liecina, ka Eiropas saldūdens bioloģiskās daudzveidības atjaunošanās kopš 21. gadsimta pirmās desmitgades apstājusies. Pētījums 9. augustā publicēts ievērojamā žurnālā “Nature”, un tā līdzautori ir Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas pētnieks Dāvis Ozoliņš un vadošā pētniece Agnija Skuja.
Zenkenberga institūta pētnieki sadarbībā ar plašu starptautisku zinātnieku grupu pēta bezmugurkaulnieku bioloģiskās daudzveidības stāvokli un attīstību Eiropas iekšējos ūdeņos. Atklāts, ka laikā no 1968. līdz 2020. gadam bioloģiskā daudzveidība upju sistēmās 22 Eiropas valstīs ievērojami palielinājusies. Tomēr zinātnieki brīdina, ka šī pozitīvā tendence kopš 2010. gada ir apstājusies un daudzas upju sistēmas nav spējušas pilnībā atjaunoties.
“Nepieciešami papildu pasākumi, lai atdzīvinātu bioloģiskās daudzveidības atjaunošanos iekšējos ūdeņos – saldūdens ekosistēmās, kuras šobrīd un nākotnē pakļautas kritiskiem draudiem, kurus izraisa tādi faktori kā piesārņojums, invazīvās sugas un klimata pārmaiņas,” uzsver pētījuma autori.
Pētīta arī Salaca
Viendienītes, strautenes un makstenes pieder daudzveidīgajām bezmugurkaulnieku grupām, kuras lielu daļu dzīves pavada ūdenī kā kāpuri. “Šie un daudzi citi bezmugurkaulnieki piedalās ekosistēmām svarīgos procesos ūdenstilpēs. Tie rūpējas par organisko vielu sadalīšanos, filtrē ūdeni un transportē barības vielas starp ūdens un sauszemes vidi. Šie bezmugurkaulnieki izsenis ir ūdens kvalitātes monitoringa stūrakmens,” skaidro pētījuma vadošais autors, profesors Dr. Pīters Hāse (Peter Haase) no Zenkenberga pētnieciskā institūta un Dabas vēstures muzeja Frankfurtē. Hāse turpina: “Šāds monitorings ir ārkārtīgi svarīgs, jo upes un ezeri pakļauti nopietnām antropogēnām slodzēm un pieder ekosistēmām, kuras visvairāk apdraud bioloģiskās daudzveidības samazināšanās."
Sadarbībā ar plašu starptautisku zinātnieku komandu Hāse un Elena Velti (Dr. Ellen A. R. Welti) analizējuši milzīgu datu kopu. Dati savākti laika posmā no 1968. līdz 2020. gadam upju sistēmās 22 Eiropas valstīs, ietverot 2648 taksonu un 714 698 īpatņu analīzi no 26 668 paraugiem.
LU Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas pētnieks Dāvis Ozoliņš un vadošā pētniece Agnija Skuja ir līdzautori Nature publikācijas ”Eiropas saldūdeņu bioloģiskās daudzveidības atjaunošanās ir apstājusies” (“The recovery of European freshwater biodiversity has come to a halt”) tapšanā, pateicoties Hidrobioloģijas laboratorijas pētnieku ilglaicīgi veiktajiem Salacas upes pētījumiem. Publikācijā analizētas bentisko bezmugurkaulnieku ilgtermiņa datu rindas.
Bentiskie bezmugurkaulnieki ir nozīmīgs posms barības ķēdēs, kas “savieno” primāros producentus ar nākamajiem barības ķēdes līmeņiem (t.i. plēsīgajiem organismiem), palīdz noārdīt organisko materiālu un ir viens no reprezentatīvākajiem upju ekosistēmu funkcionēšanas un ekoloģiskā stāvokļa rādītājiem. Salacas pētījumu vietās – Vecatē, Mazsalacā un Vecsalacā – jau kopš 1982. gada tiek veikti ekoloģiskie pētījumi. Katru gadu tiek mērīti fizikāli-ķīmiskie parametri, analizētas fitoplanktona un bentisko bezmugurkaulnieku sugu sabiedrības, bet periodiski – ūdensaugu sugu sastāvs un upes aizaugums. Salacas datu rindas ir unikālas Eiropas mērogā, un tās arī iepriekš tikušas izmantotas starptautiskos pētījumos, lai spriestu par bioloģiskās daudzveidības izmaiņām un to cēloņiem Eiropas mērogā (Soto et al. 2023; Pilotto et al. 2020; Jourdan et al. 2018).
Hidrobioloģijas laboratorijas pētnieki ilgtermiņa ekoloģiskos novērojumus veic Salacā, Rīgas ūdenskrātuvē un Engures ezerā. Šīs vietas ir iekļautas Starptautiskajā ilgtermiņa ekoloģisko pētījumu tīklā (International Long Term Ecological Research (ILTER) network) un Eiropas ilgtermiņa ekoloģisko pētījumu tīklā (Europe Long Term Ecological Research).
Jāuzlabo notekūdeņu attīrīšanas iekārtas
Pētījuma analīzes liecina par būtisku bioloģiskās daudzveidības pieaugumu 53 gadu periodā. Unikālo taksonu skaits pieauga par 0,73 procentiem gadā, taksonu grupu skaits, kurām ir dažādas ekoloģiskas lomas, palielinājās par 2,4 procentiem gadā, un kopējais bezmugurkaulnieku skaits pieauga par 1,17 procentiem gadā.
"Tomēr šis pieaugums galvenokārt noticis pirms 2010. gada, un diemžēl kopš tā laika bioloģiskā daudzveidība saglabājusies vairāk vai mazāk nemainīgā līmenī. Lai gan bioloģiskās daudzveidības pieaugums 1990. un 2000. gados, iespējams, atspoguļo ūdens kvalitātes uzlabošanas un atjaunošanas projektu efektivitāti, tam sekojošā tendence uz stagnāciju liecina, ka pagātnē veikto pasākumu pozitīvā ietekme ir izsmelta,” piebilst Hāse.
Pētījuma autori uzsver, ka nepieciešamas būtiskas investīcijas, lai paplašinātu notekūdeņu tīklus un uzlabotu notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Jāveic mērķtiecīgas darbības, lai novērstu notekūdeņu attīrīšanas iekārtu pārplūdi spēcīgu lietusgāžu laikā un efektīvāk atbrīvotos no mikropiesārņotājiem, barības vielām, sāļiem un cita piesārņojuma saldūdens sistēmās. Pētnieku grupa uzsver nepieciešamību sekmēt saldūdens ekosistēmu atjaunošanos, samazinot mēslojuma un pesticīdu iekļuvi tajās no lauksaimniecības zemēm, palieņu savienošanu, lai samazinātu postošos plūdus, un pielāgojot mūsu upju sistēmas nākotnes klimatiskajiem un hidroloģiskajiem apstākļiem.
"Nākotnē bioloģiskās daudzveidības monitorings būtu jāpapildina ar datu vākšanu par vides parametriem. Vienīgi tā varam efektīvi aprakstīt laika gaitā notiekošās izmaiņas bioloģiskajā daudzveidībā, identificēt vides faktorus un augsta riska zonas, rosinot maksimālu bioloģiskās daudzveidības aizsardzību,” secina Hāse.
