Akadēmiskais centrs
Jau kārtojot vidusskolas eksāmenus, labi apzinājos savu tālāko ceļu. Mācoties klasē ar padziļinātu humanitāro novirzienu, man nekas neradīja šaubas par iespējām humanitāro un sociālo zinātņu jomā. Izjutu atbalstu arī no skolotājiem, kas iedrošināja izvēlēties Latvijas Universitātes piedāvāto Kultūras un sociālās antropoloģijas bakalaura studiju programmu. Lasot programmas aprakstu, sapratu – trāpīts! Īpaši uzrunāja antropologu starpkulturālā pieeja.
Domājot par triju gadu laikā uzkrāto pieredzi, apjaušu savas leksikas trūkumu. Neviens vārds, neviens termins nespēj precīzi raksturot sajūtas, cilvēkam kļūstot par absolventu. Te antropologs var uzstādīt tādu sociālo “diagnozi”, ko sauc par liminalitāti. Mana nespēja vārdiski reflektēt par esošo norāda uz esamību starpposmā – līdzīgi kā metamorfoze, kad kāpurs kļūst par tauriņu, tā arī es vēl atrodos pārejas procesā. Liminalitāte skaidro šo pāreju, kurā indivīds vēl nav ieguvis jaunu statusu un integrējies sabiedrībā – diploms vēl nav iegūts, izlaidums vēl nav noticis, bet studijas ir jau beigušās. Kur es esmu?
Interesanti, ka lielu daļu savas identitātes saistu ar studējošā statusu. Tas ir iemesls, kādēļ pēc bakalaura uzsākšu maģistra studijas – jūtu sevī vajadzību pēc mācību procesa, pēc strukturētas nedēļas, pēc Universitātes. Identitātes veidošana antropologus ir fascinējusi jau sen, un arī šajā programmā daudz pievērsāmies tam, kā cilvēki individuāli un kolektīvi izprot un uztur (vai tieši pretēji) šādu klasifikāciju. Jāatceras, ka koncepts A vienmēr būs saistīts arī ar konceptu B un C, tādēļ studijās refleksīvi tiek izmantotas atsauces uz citiem saistošiem jēdzieniem, piemēram, etniskā piederība, morāles antropoloģija, nacionālā identitāte u.c. Varētu teikt, ka vienotā vadlīnija identitātes problemātikā ir jautājums par to, kas mēs esam attiecībā pret citiem. Rakstot šīs pārdomas, izveidoju izklaidējošu aptauju saviem tuvākajiem – kas es esmu? Lielākoties tika uzsvērta iedzimtā piederība (māsa, meita), bioloģiskais dzimums (sieviete), pat horoskops (Zivs) un fiziskās īpašības (matu krāsa). Taču atbildēs mazāk figurēja iegūtā studenta identitāte, kas savukārt man šķistu pat vissvarīgākā. Šis ir vēl viens rosinošs piemērs tam, ka tie jautājumi, ko risina humanitārās un sociālās zinātnes, ir neizsīkstoši un pētāmi visos laikos un kontekstos.
Runājot ar saviem kursa biedriem, nonācām pie slēdziena, ka ir grūti noņemt tās pētnieciskās brilles, ko piešķir antropoloģijas studijas. Ejot pa ielu, braucot tramvajā, stādot puķes, lasot žurnālus – pētnieciskā interese ir vienmēr jaušama. Vienreiz antropologs, vienmēr antropologs! Esmu ļoti pateicīga akadēmiskajam personālam, kas ļoti saistoši ievada studentus šajā antropoloģijas pasaulē, tanī pat laikā atļaujot vietu novirzienam, kas katram studentam tīk vislabāk. Tā, piemēram, lai gan nepastāv digitālās antropoloģijas kurss, tieši šajā specializācijā es rakstīju savu bakalaura darbu. Domāju, ka šī ir viena no tām programmām, kas patiesi uzklausa un kritiski izvērtē ikkatra studenta viedokli, domas un sajūtas. Ļoti priecājos arī par savu kursu, ar kuru kopā ir atrasts un pētīts fascinējošais citiem šķietamā ikdienišķumā. Novēlu citiem atrast to virzienu, kas ne tikai spēs izskaidrot apkārtējos procesus, bet uzzināt ko vairāk arī par sevi pašu!
 studentiem ir pārdomu laiks. “Programmu absolvējot, sajūtas un iekšējā intuīcija vēl aizvien liecina par to, ka bulta ir trāpījusi mērķī,” pārliecinoši saka Elizabete Grinblate, šī gada LU Humanitāro zinātņu fakultātes Kultūras un sociālās antropoloģijas bakalaura studiju programmas absolvente. Viņas pieredzes stāsts.){kind=link}