Akadēmiskais centrs
Lasi interviju ar Annu!
Pastāsti par savu un ģimenes dzīvesgājumu.
Es, māsa un mamma piedzimām Venecuēlā, bet omīte Latvijā. Omīte aizbēga Otrā Pasaules kara laikā kopā ar ģimeni no Latvijas uz Venecuēlu, jo viņas tēvu un māti gandrīz aizsūtīja uz Sibīriju, viņi esot bijuši jau nākamajā sarakstā, tomēr viņiem paveicās, jo paguva aizbraukt ar vienu no pēdējiem kuģiem uz Vāciju un pēc tam uz Venecuēlu. Kopš bērnības mani uzaudzināja ar latviešu vērtībām un ģimenē vienmēr saglabājām latviešu tradīcijas. Godīgi sakot, vienmēr esmu jutusies vairāk latviete nekā venecuēliete.
Cik ilgu laiku nodzīvoji Venecuēlā un kad atgriezies Latvijā?
Venecuēlā nodzīvoju gandrīz 15 gadus. 2018. gadā ģimene nolēma, ka ir laiks doties prom no turienes sociālās, politiskās un ekonomiskās krīzes dēļ valstī. Uz Latviju atbraucām 2018. gada 12. aprīlī.
Kāpēc Tava ģimene izlēma atgriezties Latvijā?
Ekonomiskais stāvoklis Venecuēlā katru gadu kļuva arvien sliktāks, valsts stāvoklis vispār bija šausmīgs. Bija liela nedrošība, jo slepkavības un laupīšanas notika gandrīz katru nedēļu. Bija liels pārtikas un medikamentu trūkums; bija jāstāv rindās, lai knapi dabūtu maizi. Tāpēc es Latviju uzskatu par savām mājām, jo šeit es jūtos drošībā un izglābta. Vienmēr būšu pateicīga un laimīga, ka es šeit dzīvoju.
Vai vēlies un plāno kādreiz atgriezties Venecuēlā?
Vienmēr esmu uzskatījusi un uzskatīšu Latviju par savām majām. Varbūt atgriezīšos Venecuēlā tikai kā tūriste, ja kādreiz mainīsies Venecuēlas situācija.
Kādas vērtības Tu visaugstāk novērtē Latvijā, Latvijas kultūrā un cilvēkos?
Ir daudz latviešu vērtību, ko es augsti novērtēju. Piemēram, patriotisms un godīgums. Man ļoti patīk kā latvieši izturas pret dzimteni, es to ļoti respektēju. Man arī patīk tā “drošības sajūta”, kad esmu starp latviešiem vai vispār, staigājot pa ielu. Arī Latvijas kultūra, it sevišķi literatūra ir ārkārtīgi skaista. No vidusskolas es vienmēr atcerēšos Austras Skujiņas dzeju, Zentas Mauriņas esejas un Vizmas Belševicas stāstu “Bille”, tie mani ļoti iedvesmoja. Es mīlu daudz latviešu tautas dziesmu un latviešu dziesmu svētkus. Joprojām atceros pirmo reizi, kad korī dziedāju Jāņa Aišpura un Renāra Kaupera dziesmu “Tavs Karogs” un Mārtiņa Brauna dziesmu “Saule, Pērkons, Daugava”, manas acis bija pilnas ar asarām.
Vai iepriekš latviešu valodu neprati nemaz? Kā un cik ilgā laikā apguvi latviešu valodu?
Zināju latviešu valodu, bet ļoti zemā līmenī (es teiktu A2).
Es sāku mācīties latviešu valodu 9. klases beigās. Tas bija visgrūtākais posms manā dzīve, jo bija jāgatavojas eksāmeniem, un es nezināju neko par Latvijas vēsturi un vēl jo mazāk varēju saprast tādus jēdzienus kā “hercogs” vai “strēlnieki” u. tml. Matemātikā arī gāja grūti, varēju pildīt uzdevumus, bet, ja nācās paskaidrot, kā es to izpildīju, nezināju nevienu vārdu, ne “vjeta teorēma” ne “kopsaucējs”, jo spāņu valodā tas viss ir citādāk. Nemaz nerunājot par latviešu valodas priekšmetu, sākumā gāja ar asarām.
Tikai 10. klases vidū es sāku vairāk saprast latviešu valodas teoriju. Vēlāk, 11. klasē, es beidzot varēju iejusties, jo runāju daudz brīvāk un biju ieguvusi bagātīgu vārdu krājumu. Sākot no 12. klases runāju tekoši un droši. Manā gadījumā tas notika ļoti dabiskā veidā – ja esi latviskā vidē un cilvēki apkārt ar tevi runā tikai un vienīgi latviešu valodā, ar laiku, nemaz nepamanot, tu papildini vārdu krājumu, un teikumu konstrukcijas arī ir daudz saprotāmākas. Tā tas notiek jebkurā valodā, vienkārši vajag laiku un pilnibā iedziļināties.
Protams, vajag arī vēlmi iemācīties, bez gribasspēka nekur tālu nevar tikt. Iemācīties latviešu valodu noteikti ir ļoti grūts un laikietilpīgs process. Es joprojām mācos un nekad neuzskatīšu, ka man ir laba latviešu valoda, jo katru dienu varu iemācīties kaut ko jaunu. Joprojām ļoti bieži sanāk kļūdīties ar galotnēm vai ar garumzīmēm, bet fakts, ka pati apzinos savas kļūdas, ir liels progress. Kad runāju, tad arī sanāk kārtīgi piedomāt pie tā, ko es saku, bet tas ir laika jautājums.
Es arī esmu ļoti pateicīga manai skolai – Ādažu Brīvā Valdorfa skola –, kas mani uzņēma un ļāva justies kā mājās. Noteikti gribētu pateikties visiem saviem izcilajiem vidusskolas skolotājiem, kuri bija ļoti pretimnākoši, it sevišķi latviešu valodas un literatūras skolotājai, bez viņas palīdzības un pacietības es noteikti nebūtu tikusi tik tālu. Arī man bija tā laime iepazīties ar ļoti izcilu latviešu valodas valodnieci, kura man ļoti daudz palīdzēja, bez viņas es arī nebūtu iemācījusies latviešu valodu tik ātri.
Jūtos ļoti laimīga, ka esmu LU studente un ka varu iegūt augstāko izglītību Latvijā. Es ceru, ka nākotnē varēšu daudz ko darīt Latvijas labā.
Par Latvijas Universitātes fondu
Jau kopš 2004. gada Latvijas Universitātes fonds nodrošina iespēju mecenātiem un sadarbības partneriem atbalstīt gan LU, gan citas vadošās Latvijas augstskolas, tā investējot Latvijas nākotnē. LU fonda prioritātes ir atbalstīt izcilākos studentus un pētniekus, veicināt modernas mācību vides izveidi, kā arī universitātes ēku būvi un rekonstrukciju.
 Humanitāro zinātņu fakultātes studente Anna Kristīna Trautmane ir LU fonda M. M. V. Petkevičs piemiņas stipendijas saņēmēja 2022./2023. akadēmiskajā gadā. Anna ar savu ģimeni savas dzīves gaitas sākotnēji ir pavadījusi Venecuēlā, tomēr 2018. gadā ģimene atgriezās Latvijā.){kind=link}