Profesors Valdis Segliņš. Ieraudzīt Ziemassvētku gaismas rotaļas savā sirdī

Šogad tādas neparastas sajūtas. Iespējams, ka tas ir pēc tiem dzīves un prātu jaucošiem covida gadiem, no kuriem vēl neattopoties, nāk jaunas nedrošības un neziņas laiks. Tādēļ šoziem parasti tik ļoti gaidītais pirmais sniedziņš tiek uztverts neviennozīmīgi, kur vienā svaru kausā ir romantiskas sajūtas, bet otrā – sadzīvisku rūpju bažas. Un ne bez iemesla. To vienkārši sauc par dzīvi, un mums Universitātē nav nekāda pamata nokārt degunus.

Mums ir darbs, darbs, darbs, tad skriešana, skriešana, atkal telefona podziņas vai pieskārieni, tastatūras taustiņi un peles klikšķi. Skrienam kā vāveres pa riteni, savu asti tvarstot, lai gan sen mūs pašus jau ir sagrābusi datorpele. Nav jau zināma tautas gudrība, kā tās peles dancināt, lai liktu mums mieru. Ja nu vienīgi kā tautasdziesmā:

Velc pelīte saldu miegu
Mazajam’i bērniņam;
Sanesusi saldu miegu,
Guli pati pagalvī.

Varbūt, ka te ir arī „recepte” Ziemassvētku sagaidīšanai, – izguļamies pirms svētkiem, kārtīgi izguļamies un atgūstam spējas saskatīt labo un gaišo – priecāties par jauko saulgriežu notikumu un kristīgās pasaules nesto ziņu par Jēzus Kristus dzimšanu. Brienam pa sniegu uz nebēdu, sēžam zem eglītes mežā un skatāmies uz svecītes liesmu līdz ieraugam katrs savu Ziemassvētku piemirstās gaismas rotaļas sniega kristāliņos un savā sirdī.