Akadēmiskais centrs
Redzot projekta vēstījumu, kas šīs jūras aļģes apzīmē par “rītdienas labību”, man ir divējādas izjūtas. Japānas un, šķiet, arī citu Āzijas valstu kultūras jūras aļģes uzturā lieto jau kādu laiku – tas nav nekāds jaunums. Un, lūk, arī Eiropas valstis ir it kā “pamodušās”. Kas bija impulss tam, lai tik prāvi pētnieku spēki pievērstos šai tēmai?
Patiesībā nav tā, ka šī iniciatīva būtu pirmā. Es noteikti zinu, ka interese par makroaļģēm Eiropā ir jau vismaz desmit gadus. Pareizāk būtu teikt, ka šī interese pieaug un pieaug. Ja salīdzina ar Āzijas valstīm, tad vienkārši jāatceras, ka mums līdz šim nav trūcis cita, ko ēst, nav bijis tāda spiediena meklēt kaut ko citu. Mums vienmēr ir bijuši pieejami kvieši, kartupeļi, un tie, protams, ir pieejami joprojām, bet skaidrs arī, ka cilvēku daudzums pasaulē pieaug. Var sevi mierināt, ka Eiropā jautājums par pieeju pārtikas resursiem nav tik sāpīgs kā citos pasaules reģionos, bet kāpēc gan nepaskatīties uz ūdens resursu, lai varbūt kaut ko papildus pievienotu. Tāpat interesi rada jautājums, vai cilvēki Japānā tik ilgi dzīvo tāpēc, ka viņi ēd jūras aļģes.
Var redzēt, ka šajā pētnieku grupā ir cilvēki no ļoti dažādām valstīm – piemēram, no Latvijas un no Izraēlas. Tā ir sagadīšanās – vai arī to nosaka kaut kādi loģiski apsvērumi? Proti, ka šīs aļģes Vidusjūrā un Ziemeļjūrā būtiski atšķiras.
Tad man jāpaskaidro, kas vispār ir COST (European Cooperation in Science & Technology) akcija. COST ir starptautiskās sadarbības programma, kas atbalsta zinātnieku un pētnieku sadarbību dažādās zinātnes un tehnoloģijas attīstības jomās Eiropā. Konkrētajā gadījumā tā ir kā “lietussargs”, kopējs ietvars organizācijām un zinātniekiem, kas jau strādā ar aļģēm. Tomēr taisnība arī tā, ka atšķirības starp jūrām, kā jūs teicāt, ir. Ir ļoti dažādas aļģu sugas, atšķiras arī īpašības. Tāpēc šīs COST akcijas uzdevums ir strādāt ar vienu diezgan populāru aļģu ģinti, Ulvas ģints aļģi kā ar modeļa organismu. Mēs skatāmies, kādi pētījumi ir jau veikti, mūs interesē, kas uzlabo šo aļģu augšanu, kā izmantot aļģu biomasu. Varētu teikt, ka līdz šim pietrūka tāda centrālā virzītājspēka, kas to visu saturētu kopā. Kā jau dažkārt notiek zinātnē – katrs, tēlaini izsakoties, taisa pētījumu savā stūrītī.
Mani vienmēr interesē pētījumu rezultātu tālākas mērogošanas jautājums. Pieņemsim, ka 2025. gadā, projektam noslēdzoties, visi Eiropas patērētāji saprot, ka aļģes jāēd katru dienu un daudz. Es vulgarizēju, protams. Un cilvēki metas uz veikaliem. Viņiem pietiks to aļģu?
Vispirms gan jācer, ka mūsu darbs šādu pieprasījumu radīs. Ja nav pieprasījuma, tad būtu pārsteidzīgi sagaidīt, ka būs arī tāds piedāvājums, lai apmierinātu jūsu uzburto pircēju interesi. Ulva aļģes jau audzē Dānijā, Portugālē un Izraēlā – par šīm valstīm es skaidri to zinu –, un tas notiek tik lielos apmēros, cik konkrētajās valstīs ir pieprasījums. Zinu, ka darbs notiek arī Zviedrijā. Igauņi aļģes audzē eksperimentālās audzēs, kā arī diezgan lielos apjomos ievāc sārtaļģes un izmanto tās agara ražošanā.
Es kā tramīgs patērētājs, kuram vienlaikus ļoti garšo zivis, esmu saklausījies, ka audzētas zivis, teiksim, laši, ir riskantākas nekā, ja tā var teikt, brīvi nozvejotas. Skaidrs, ka lētāks un droši vien pareizāks risinājums vienalga ir zivju “fermas”, bet bažas par to, cik “dabiski” ir šādi iegūti produkti, pastāv. Kā ir aļģu gadījumā?
Aļģu kultivēšana var pat to īpašības uzlabot. Piemēram, palielinot slāpekļa daudzumu audzēšanas vidē var palielināt proteīna sastāvu līdz pat 50 g uz 100 g. Tas savukārt nozīmē, ka šīs aļges jau var konkurēt ar soju. Cita lieta, ka mums jāskatās uz konkrēto valstu ģeogrāfisko novietojumu – ne visur šāda kultivēšana ir iespējama. Piemēram, Portugālē un Izraēlā sezonas garums ir tāds, kas ļauj sasniegt vajadzīgo biomasu, kas savukārt nodrošina stabilu piegādi tālāk citiem uzņēmumiem, kas izmanto šo aļģu biomasu. Latvijā, kur sezona varētu būt apmēram no aprīļa līdz septembrim, šāda audzēšana baseinos būtu, šķiet, neizdevīgāka.
Es gan tagad nonākšu pats ar sevi pretrunā, jo iesāku ar Āzijas ēšanas paradumiem, bet vispār es par aļģu izlietošanu pirmoreiz lasīju nevis pārtikas, bet enerģētikas kontekstā.
Ja mēs skatāmies uz pievienotās vērtības “piramīdu”, tad enerģētika būtu pirmais līmenis. Lai no aļģēm iegūtu enerģiju, salīdzinoši nav jāiegulda daudz darba. Aprites ekonomika tomēr lūkojas, lai konkrētajam produktam sasniegtu maksimāli lielāku pievienoto vērtību. No aļģēm mēs varam iegūt kādu mēslošanas līdzekli, aļģes mēs varam izmantot lopbarībā. Pārtika, dažādu ķīmisko, farmaceitisko vielu iegūšana jau būtu augstāki līmeņi. Bet skaidrs: jo augstāks līmenis, jo vairāk nepieciešamas zināšanas. Vērts piebilst, ka akcijas apzīmējumā minētā “rītdienas labība” nenozīmē, ka mēs nodarbojamies tikai ar aļģēm pārtikas izpratnē. Pētījumi notiek par dažādām tēmām, sākot no aļģu bioloģijas, kā tās ietekmē apkārtējā vide, līdz ekosistēmu pakalpojumiem ko sniedz aļģes un beidzot ar likumdošanas aspektiem. Vispār mēs varam runāt ne tikai par zaļaļģēm, bet arī par sārtaļģēm, kurās ir, piemēram, dažādi vērtīgi pigmenti.
Cilvēks ir pamanījies piecūkot arī jūras, tāpēc jautājums ir par to, kā ekoloģiskā situācija ietekmē arī aļģes. Varbūt patiesībā tās labāk neēst, jo tas, kas bija spēkā, teiksim, pirms divdesmit gadiem, tagad vairs tā nav?
Laikam nebūtu pareizi šo nosaukt par sāpīgu jautājumu, tomēr tas ir dažādu viedokļu saskaršanās punkts. Līdz kuram brīdim aļģes ir ēdamas? Jāsaprot, ka aļģes tiek pētītas vairākos aspektos. Pirmais – aļģes ir ļoti labs biofiltrs. Tāpēc, piemēram, Baltijas jūrā aicina audzēt aļģes, tad vākt tās ārā, šādi samazinot piesārņojuma līmeni, uzlabojot skābekļa piesātinājumu ūdenī. Retorisks jautājums: vai tās ir tās pašas aļģes, kuras pēc tam ēst? Visbiežāk pārtikai izmanto mākslīgi radītos apstākļos audzētas aļģes – atsevišķā baseinā, kur no ūdens jau izvākti piesārņojošie elementi. Tas jau ir cits aspekts.
Lūk, ar baseinos audzētām aļģēm būtu skaidrība, bet jūrā vākto gadījumā ir vēl cits jautājums. Pieņemsim, ka ir pieprasījums, un mēs izņemam no Baltijas jūras – vai jebkuras citas jūras – ekosistēmas x tonnu aļģu. Vai tas nevar negatīvi ietekmēt šo ekosistēmu kopumā, jo, izrādās, aļģes ir bijušas vēl citās kopsakarībās ar šīs sistēmas elementiem?
Tas ir vesels pētījumu virziens, jo, piekrītu, ka šāda veida pētījumi un darbības ir jāveic ļoti rūpīgi un pārdomāti. Piemēram, lielākā daļa Baltijas jūras Latvijas piekrastes teritorijas ir aizsargājamas, un tajās nemaz šādas darbības nav atļautas. Vismaz pagaidām. Varētu runāt par aļģu mākslīgu kultivēšanu jūrā, bet tad ļoti rūpīgi jāizvērtē potenciālās vietas. Piemēram, ja attīstītos kāds vēja ģeneratoru parks jūrā, tad principā varētu tur integrēt gan aļģu, gan gliemeņu audzēšanu. Starp citu, Latvijas Hidroekoloģijas institūts ir veicis eksperimentālu gliemeņu audzēšanu. Šis virziens – integrētā multitrofiskā akvakultūra – ļoti strauji attīstās. Izsakoties vienkāršāk – savstarpēji sasaistītu dažādu ūdens organismu audzēšana.
Mazliet par šo iniciatīvu. Tātad ir pētnieki dažādās valstīs, kuri strādā ar noteiktu tēmu loku. Kāda ir Latvijas, jūsu kā ekspertes, niša?
Es, kā dažkārt saka, turu roku uz pulsa, lai saprastu, kur un kā varu iesaistīties. Savu doktora disertāciju izstrādāju par Baltijas jūras makroaļģu biorafinēšanu, proti, izveidoju koncepciju, ka šīs aļģes varētu maksimāli efektīvi izmantot. Tāpat attīstīju nelielu aļģu audzēšanas laboratoriju. Kopš strādāju Latvijas Universitātē, es darbojos Aprites pārejas pētniecības grupā. Tā ir pavisam nesen izveidota pētnieku grupa, kas modelē dažādas vides sistēmas. Mēs modelējam, kā pāriet no lineārām ekonomikas shēmām uz aprites ekonomiku. Ir kolēģi, kuri strādā ar sistēmdinamikas modelēšanas metodēm, modelējot, piemēram, pārtikas atkritumu, arī bioloģisko atkritumu, plūsmas. Šobrīd strādājam pie projekta, kurā no atkritumu eļļām ar rauga palīdzību var ražot trauku mazgājamo līdzekli. Es pati strādāju ar ietekmes uz vidi novērtēšanu šajā aprites ekonomikas kontekstā. Tas ir tas, kur es bez laboratorijas, bez aļģu audzēšanas industrijas – varu dot savu pienesumu. Un iespējas pielietot modelēšanu ir ļoti plašas un arī pieprasījums arvien pieaug. Patiesībā liela problēma ir arī priekšstats, ka akvakultūra ir tikai un vienīgi zivis. Zemkopības ministrijā, kas ir atbildīgā par akvakultūru Latvijā, par aļģēm neviens neko īsti negrib dzirdēt.
Par šo politiski administratīvo pusi es pat neiedomājos.
Tomēr mēs strādājam. Liepājas Universitātē kolēģi strādā ar izskalotajām aļģēm. Kopā ar viņiem esam iesnieguši pieteikumu Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu programmā. Mērķis – no sārtaļģēm iegūt karaginānu, ko izmanto pārtikas rūpniecībā. Zinu, ka Koksnes ķīmijas institūtam ir bijušu dažādi pētījumi par aļģu ķīmisko sastāvu. Arī Hidroekeoloģijas institūts strādā ar aļģēm – vairāk gan uzraudzības, monitorēšanas aspektā.
Jautājums par emociju ietekmi uz cilvēku uztveri. Kad es savulaik runājos ar purvu pētniekiem, mēs nonācām pie secinājuma, ka daudziem cilvēkiem purvs asociējas ar kaut ko nepatīkamu. Vai tad ir ko pētīt?! Varbūt ar aļģēm ir līdzīgi? Proti, aļģes asociējas ar to, starp ko mēs laipojam jūrmalā, lai nesasmērētu kājas.
Bet vai tā nav diezgan šaura domāšana? Pagājušā gada 15. novembrī Eiropas Komisija publicēja ziņojumu, kas veltīts tam, lai visa Eiropas Savienība virzītos uz ilgtspējīgu aļģu izmantošanu. Tur būs projektu iespējas, zināms finansējums. Tēlaini izsakoties, laiks pamosties arī mūsu lēmumu pieņēmējiem. Man ir izveidojies arī kontakts ar Eiropas Komisijas Jūrlietu un zivsaimniecības ģenerāldirekorāta pārstāvi, starp citu, latvieti, Māri Stuļģi, un mēs domājam par to, kā aļģu tēmas virzīt uz priekšu arī Latvijā.
Piebilde: Šī gada septembrī tieši Latvijā notiks šajā iniciatīvā iesaistīto Ulva aļģu industrijas pārstāvju tikšanās
. Latviju šajā šajā projektā pārstāv Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta pētniece, PhD Karīna Bāliņa. Ar Karīnu Bāliņu sarunājas Māris Zanders.){kind=link}